KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Pirtī viņa tomēr ieslēdzās viena pati un, kad iznāca nomaz­gājusies, pačukstēja Marekam ausī: «Tagad ej tu un notīries. Tad atnāc uz istabu, es tev vakariņām uzcepšu olas.»

Kad Mareks ieradās, Duna uzlika galda olu kulteni, saceptu ar tauku gabaliem, un uz lāvas uzmeta kaut kur sameklētu spilvenu ar raibu pārvalku:

«Šonakt es gulēšu te, zem svētbildēm, un lūgšos, lai Dievs piedod visus manus grēkus.»

Tad viņa sāka bilžu priekšā krustīties un klanīties līdz ze­mei, ar pieri skardama istabas klonu. Kad Marekam šī locīša­nās apnika, viņš piegāja pie Dūņas un piecēla to kājās. Tad viņš apsēdās uz lāvas un uzsēdināja meiteni sev uz ceļiem. Dūņa apķēras Marekam ap kaklu un karsti Čukstēja:

«Drīz būs lielais tirgus. Vai nopirksi man konfektes?»

«Tev, dūjiņ, es visu nopirkšu. Tiklīdz .saņemšu naudu no Austrijas — veselas desmit mārciņās konfekšu atnesīšu,» so­līja Mareks, paklusām atbraucīdarns blūzi no Dūņas pleciem. Bet viņa, kā dzelta, pēkšņi sabijās, izrāvās no Mareka rokām un aizskrēja līdz pašām durvīm:

«Nedrīkst, tā nedrīkst! Vēl ir par gaišu — var redzēt. Man kauns no svētbildēm. Tā nevar, jo dievmāte skatās mums taisni virsū.»

«Ko mels niekus, Duņaša! Ir jau pietiekami tumšs,» lūdzās Mareks. «Goda vārds, es, lūk, tevi tik tikko vairs varu saredzēt. Bet, ja gribi, tūlīt izskriešu laukā un aizvēršu arī logu slēģus pavisam ciet.»

Viņš izgāja un izdarīja, kā bija solījis. Kad atgriezās, is­tabā uz galda dega maza, aizkvēpuši lampiņa, bet Dūņa atkal krustījās un klanījās svētbilžu priekšā:

«Kungs, piedod man manus grēkus!»

«Paklau, Dūņa, kāpēc mums tagad ir vajadzīga uguns?» jautāja Mareks, meiteni sev klat pievilkdams. «Es to nodzē­sīšu.»

«Nē, nevajaga, nevajaga dzēst!» Dūņa iesaucās un steidzas pie lampiņas. «Es negribu. Dievs arī tumsā var saskatīt. Diev­māte nedrīkst par mani ko zināt.»

Mareks izmisumā sažņaudza rokas par galvu: «Tu pati ne­zini, ko īsti gribi!»

Bet Dūņa, pienākusi viņam pavisam klāt, iesaucās tieši sejā:

«Ak tu, muļķis nelabojamais! Katrs pienapuika pie mums zin, ko tagad vajag darīt, bet tu esi zaldāts un tomēr nekā ne­sajēdz… Nu, tad paskaties,^ duraks tāds!»

Aiz dusmām raudādama, viņa uzlēca uz lāvas, īgni pagrie­za dievmāti un pestītāju ar sejām pret sienu un uzsita vēl abiem ar dūri tik pamatīgi, ka putekļi pacēlās gaisā un zir­nekļu tīkli nobira uz leju. Tad no lāvas ar vienu lēcienu Duna bija Marekam ap kaklu, pieplaka viņam ar visu ķermeni un uzvaroši iesaucās:

«Nu. ko tu vēl gaidi, duraks! Tagad viņi skatās cauri sienai ārā uz ielas, un mēs tiem aiz muguras varam darīt, kas vien mums tik!» Nokrizdama uz spilvena, viņa vilka Mareku sev līdzi, skāva un čukstēja: «Mans mīļais, dārgais zelta austrietitī . . .»

* ♦ *

Ārā jau bija gaišs, bet Mareka acīs vēl migloja salda krēsla, kad viņš izgaja sēta, lai atkal uzmeklētu savu sienu un tur vēl pagulētu atlikušo laiku. Drīz atbrauca arī Sveiks ar Zver­šinu un nolikās viņam blakus. Tā viņi nogulēja līdz pašai pus­dienai, kamēr beidzot ieradās Dūņa un sāka modināt maltītei. Viņa noglaudīja Marekam seju un, pamanījusi Sveika izbrī­nījušos skatu, līdzcietīgi ierunājās:

«Nabadziņš, izglītotais. Nav tāds baltrocītis pieradis pie krievu zemnieku grūtā darba. Izskatās jau pavisam noguris. Nu, nekas — lai šodien atpūšas. Pusdienā izcepšu bliniņas — gan tad atkal radīsies jauns spēks.»

Pēc pusdienām visi trīs austrieši izmazgāja savus kreklus un izgāja laukā uz ielas pastaigāties. Sādžas vīrieši tur bija sasēdušies vienā vietā; sievietes — otrā. Meitenes lika galvas cita citai uz ceļiem un, matus sukādamas, dziedāja dziesmas, jautri tērzēja un kāva utis. Atkal un atkal tās atkārtoja savu iemīļoto pantiņu:

«Bail mati nakti, tumsa krīt — Nāc, Marusja, pavadīt..

Kad uz ielas parādījās gūstekņi, visu skati pievērsās tieši viņiem. Sādžinieki apklusa, un tikai Dūņa kaut ko paslepus.

čukstēja savām draudzenēm. Viņa pameta ar galvu uz Mareka pusi un lepni paziņoja:

«Viņi ir gluži tādi paši kā mūsu vīrieši; strādā, pīpē, spēlē ermoņiku, piedzeras un sievas arī piekauj. īpaši tas tur ir gudrs un slavens zēns. Viss viņam ir tāpat kā citiem.»

Meitenes viņai visapkārt iesmējās skaji un saprotoši.

Nākamajā dienā lija lietus, un Trofims Ivanovičs izveda sa­vus strādniekus kūtī, kur ziemu bija atradušies lopi. Viņš at­nesa lāpstas un no vienas sienas sāka izcirst tur kaudzē sa­mestos mēslus ķieģeļu veidos:

«Tā, lūk, bērni, vajag jums strādāt. Sos gabalus sakraujiet vezumā, Nataša aizvedīs un Dūņa sakraus grēdās.»

«Vai tu celsi jaunu būdu?» Mareks iejautajās. «Kādēļ tev saimniek, vajadzīgi tādi ķieģeļi?»

Trofims Ivanovičs sāka izskaidrot, kādam nolūkam viņam «kazaki», bet, nojauzdams, ka neviens viņu īsti nesaprot, aiz­veda Mareku sev līdz uz virtuvi un parādīja tur krāsni:

«Lūk, kāpēc man šitos vajaga! Tās ir krievu akmeņogles.»

Tikai tagad gūstekņiem atklājās melno ķieģeļu noslēpums, kuru tie aplam bija minējuši, braucot pa dzelzceļu. Divās die­nās viņi iztukšoja visu kūtsmēslu krājumu, un saimnieks bija apmierināts. Lietus apstājās, bet laiks bija joprojām auksts, jo pūta ziemeļu vējš. Tāpēc Trofims Ivanovičs nolēma vētīt kvie­šus.

Vispirms izvilka vētītavu, nostādīja to pagalma vidū, un visi pēc kartas sāka to griezt. Zveršina, kas bija kļuvis sla­vens ar savu spēku, stiepa šurp maisus, bet citi bēra graudus sietos un savāca tos atkal atpakaļ maisos. Sveiks visu laiku at­gaiņāja izsalkušos sivēnus, kuri ikkatru brīdi draudēja iebrukt graudu čupā un to uz vietas aprit.

Un tomēr tieši cūkas dēļ notika nelaime. Pusdienas laikā viena cūka neviļus bija pielavījusies kviešu maisam, to pār­grauzusi un apēdusi gandrīz visus graudus. Kad Sveiks šo ne­gantnieci pamanīja un nekavējoties trieca prom, tā bēgot vēl apgāza Zveršinu, kas viņai nokrita pār muguru ar visu labības maisu. Cūka ierukšķējās, Zveršina iestenējās. Cūka aizskrēja, bet Zveršina vairs nespēja piecelties. Krītot viņš bija sajutis, ka krustos kaut kas iekrakšķas. Zveršinu aiznesa uz šķūni, nolika iur sienā, un Trofims'Ivanovičs, lūgšanu skaitīdams, trīs reizes apsoļoja ar svētbildi rokās apkārt slimniekam. Tad visi .mierīgi atkal gāja pie darba, jo saimnieks, slimajam svētbildi .zem galvas nolikdams, teica:

«Tagad tu lūdzies viņu labi dūšīgi, tad rīt no rīta būsi at­kal vesels.»

Bet pievakarē slimais jutās vēl sliktāk: viņš nemitīgi vai­dēja, nevarēja vairs pagrozīties un lūdzās tik pamatīgi, ka Sveiks atrada par nepieciešamu dot šādu padomu:

«Viņa, tā svētā pagalvī, nezin, kurā vietā tev īsti sāp. Ma­rek, pacelsim viņu un parādīsim šai to vainīgo vietu, lai ilgi nav jāmeklē.»

Kopējiem spēkiem viņi pabāza svētbildi Zveršinam zem mu­guras. Slimnieks pēc tam aizmiga, bet nakts vidū atmodās un piegrūda Sveikam:

«Draugs, pavelc tagad viņu laukā; cs jūtos jau labāk. Tas sasodītais rāmis pamatīgi spiež. Jau divas reizes man no tā iebrikšķējās kauli, un, lūk, tagad vairs tik stipri nesāp.»

Trolims Ivanovičs no rīta atnāca modināt, aptaustīja Zver- šinas uzpampušo muguru un drūmi piebilda: r «Viņš slims, un cūka arī slima. 2ēl, žēl …»