KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Nevarēja izprast, kā viņam šoreiz bija vairāk žēl: svešā gūstekņa vai savas cūkas. Domādams par šīm dalītām jūtām, brašais kareivis Sveiks saka Marekam stāstīt par kādu noti­kumu:

«Visiem zemniekiem ir labas sirdis. To es zinu jau no Čehi­jas. Reiz Všetatos notika tā: bagāts zemnieks Pivoņka sēd traktierī un spēlē kārtis ar saviem draugiem. Pēkšņi tur ienāk viņa meitene un sauc: «Papiņ, papiņ, nāc ātri uz mājām; mam- miņa ir saslimusi.» Sis arī atgriežas no galda un atbild: «Saki, ka es drīz iešu. Vai vecmāte ir jau atnākusi? Pasaki tai, lai pa­steidzas.» Un spēlē atkal tālāk. Pēc pāris minūtēm atskrien otra meitene: «Papiņ, papiņ — nāc tūlīt mājās. Vašeks nupat nokrita no jumta, un ārsts nevar viņu dabūt pie samaņas.» Šo­reiz viņš pat no galda nenogriezās, tikai atbild: «Saki, ka iz­spēlēšu partiju līdz galam un tad bez kavēšanās iešu.» Pec stundas vēlreiz atskrien pirmā meitene un saka: «Papiņ, papiņ

— ko nu lai darām? Govs grib atnesties, bet nevar. Ataicinā­jām veterinārārstu — tas arī stāv ka muļķis, bet mums vajaga telēna.» Tiklīdz Pivoņka to izdzirda, viņš tūlīt nometa kārtis, paķēra cepuri un tik ātri sāka skriet uz majam, ka meitene ti­kai pa gabalu vēl paguva viņam nosaukt pakaļ: «Piedod, papiņ

— ar mammiņu un Vašeku nekas slikts nav noticis. Es tikai negribēju tevi tūlīt sabaidīt par to govi.»

«Biedri,» beidzot iestenējās Zveršina. «Ja es nomiršu, izda­liet manu mantojumu. Tu, Marek, paņem manu somu, un Sveikam es novēlu savu tējas kannu.»

«Par to, draugs, nerūpējies,» Sveiks steidzās viņu nomie­rināt. «Vari būt jau tagad pārliecināts, ka bēres tev sarīkosim lieliskas. Apraksim tevi kā īstu karavīru, kas godam kritis kau­jas lauka, kaut arī šoreiz tavs kritiens notika tikai pār cūku. Atļauj, mēs tevi tūlīt iznesīsim laukā, lai te, krēslā mirstot, tev nebūtu pavisam vientulīgi ap sirdi.»

Viņi iznesa Zveršinu pagalmā, nolika tur uz salmiem, un Sveiks, vētītavas kloķi griezdams, dziedāja viņam sēru maršu:

«■Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina …»

Jo tālāk — jo žēlāk atskanēja viņa dziesma un lēnāk grie­zās vētītava. Trofims Ivanovičs klausījās, klausījās, līdz bei­dzot vairs nevarēja paciest tādu dziesmu, izņēma Sveikam klo­ķi no rokām un teica:

«Kad krievu darbu dari, tad krievu dziesmu dziedi. Lūk, šito:

«Mūsu zēni — braši zēni zivis zvejoja,

Go — go — go! Go ■— go — go! Zivis zvejoja ..

Tā dziedādams, viņš grieza vētītavu ar tādu sparu, ka pe­lavas aizlēca solus divdesmit pa gaisu.

«Tu, saimniek,» teica viņam Sveiks, «atgādini to ksendzu no Čelovas, kas salīga divus kalpus malkas ciršanai. Viņi nu cērt, bet šis vēro pa logu. Tad iziet laukā un sava: «Draugi, kam jūs tik skumīgi? Bez dziesmas darbs slikti veicas, un Die­vam arī gluži labi patīk, kad dzied. Sākat kaut ko vilkt vaļā, bet tikai tādu īsti dievbijīgu.»

Viņš atkal aiziet savā istabā, bet ļaudis cērt un dzied: «No debesīm būs man atnest» — un iecērt vienu reizi. Tad dzied tālāk: «Jums labu, jaunu, jauku vēst» — un iecērt otrreiz. To ksendzs, protams, ilgi nevar izturēt. Viņš pasauc savu ķēkšu līdz, iziet abi pagalmā un saka: «Tas vēstis nu jūs diezgan esat nesuši. Tagad mēs uzdziedāsim «Kristus ir dzimis — viss ienaids ir rimis» — un jūs pie katra vārda taisat trīs cirtienus, kā jau tajā dziesmā klājas.»»

«Tā ziņģe man patīk.» piekrita Trofims Ivanovičs, redzē­dams, ka tagad arī Sveiks sāk griezt vētītavu ātrāk. «Bet mū­sējās ir tomēr labākas. Kad tu ēd krievu maizi, tad vajaga arī krieviski dziedāt. Nu, palūk, Marfa ir jau atnākusi cūku ārstēt. Iesim, bērni, izlaidīsim slimo laukā!»

Slimo cūku viņi izvilka pagalmā. Veca, skrandaina sādžas sieva piegāja tai klāt, novilka savu puskažociņu, uzmeta to vir­sū cūkai ar aizcietējušo vēderu un tad slimnieci vairākkārt no visām pusēm pārkrustīja. Tar izvilka no kules pudeli ar svēto ūdeni, pieņēma sev pilnu muti un uzspurdza cūkai uz abām acīm. Katru reizi pēc šīs «ārstniecības» slimā cūka lab­sajūtā ierukšķējās, un vecā Marfa tai pārmeta krustu pār galvu. Pēc tam viņa no maizes samīcīja bumbiņu, ietina tur kaut kāda auga lapas, aplēja ar saulespuķu eļļu un svēto ūdeni. Trofims Ivanovičs atpleta cūkai muti, un Marfa savu bumbiņu tur ie­meta tā, ka slimniecei to gribot negribot vajadzēja norīt. Nu Marfa iegāja būdā, iznesa vienu svētbildi un ar to rokās sāka staigāt cūkai apkārt, no sākuma iedama lielu riņķi un pama­zam to savilkdama arvien šaurāku, līdz beidzot apstājās pie pašas astes, nometās tur ceļos, sāka kaut ko čukstēt, krustījot sevi, svētbildi un slimo dzīvnieku.

So ceremoniju pabeigusi, Marfa aizgāja un atnāca atkal tikai ap pusdienas laiku. Cūkai droši vien radās kādas iekšējas sāpes, jo, pūlēdamās piecelties, viņa visu laiku griezīgi urk­šķēja. Vecene atkal nometās ceļos, aptaustīja slimās sānus, ap­slacīja to ar svēto ūdeni un tad ar vienu veiklu naža vilcienu pēkšņi atgrieza tai asti, steidzīgi aplaistīdama to ar svēto ūdeni.

Ar vienu spēcīgu lēcienu tagad cūka bija kājās. Viņa skrēja pa visu sētu un kvieca tik dikti, ka ausis vajadzēja cieši aiz­bāzt, lai bungu plēvītes nepārplīstu. Vecene abām rokām pa­cēla svētbildi augstu gaisā un — cik spēka — devās kviecējai visur pakaļ, pati arī tik nelabi kliegdama, ka drīz vien vairs nevarēja saprast, kura no abām ir vairāk prātu zaudējusi.

Beidzot cūka apmierinājās, sametās kūkumā un zem asiņai­nās astes atliekas atskanēja glābjošais rūciens. Sai brīdī svēt­bildi uzlika uz slimās kupra, un tad notika brīnums: cūka vēl­reiz smagi ierukšķējās un sāka mierīgi, atviegloti elpot, priecīgi aizskrēja uz ganībām, ēda atkal zāli tā, it kā nekādu traģēdiju nebūtu pārdzīvojusi.

Ar lielu interesi un izbrīnu visu šo māžošanos vēroja arī Mareks ar Sveiku. Trofims Ivanovičs nokrekstējās ar tādu pat labpatiku kā cūka, kad tai sāka birt pirmās-spiras. Tad viņš ar Marfu sāka kaut ko pārrunāt, norādīdams uz turpat tuvumā gulošo Zveršinu. Vecene piegāja pie slimā un sāka izvaicāt, kas tam sāpot. Pēc tam viņa atgriezās pie Trofima Ivanoviča un teica:

«Vai trīs mārciņas tauku dosi? Divas par cūku un vieni* par austrieti. Dieva vārds — lētāk es nevaru. Tu pats redzēji, ka debesu ķēniņš tā uzreizi vis nepaklausīja savas kalpones lūg­šanām. Ar vienu rāvienu vien tava cūka nepalika vesela. Vai tev liekas, ka par austrieti — mūsu ienaidnieku — iežēloties• viņš tur, augšā, būs viegli pierunājams?»

«Vairāk kā divas mārciņas nedošu,» noteikti pretojās Tro­fims Ivanovičs. «Pusotras mārciņas par cūku un pusmārciņu par austrieti. Cūka ir mana, tas tiesa, bet kas man no austrieša par labumu? Iežēlojies labāk tu, Marfa, par viņu: sieviešiem jau vispār mīkstākās sirdis, un Dievam ir tīrais nieks pie tās pašas reizes vēl vienu brīnumu vairāk izdarīt. Strādnieks man tomēr būtu gluži labi noderīgs, un sapratīsi jau pati, par velti'; es viņu slimu te barot ilgi nevarēšu. Vest uz slimnīcu — tur­pat simts verstis no šejienes — ir nepatīkamas klapatas, lai gan viņš ir kroņa cilvēks un jāārstē tur būtu par brīvu.»

«Par mazāk kā trīs mārciņām man nelon nopūlēties un pa jokam, vis lūgšanas līdz debesu tēvam augšā netiek. Cūka- sver turpat desmit pudus — kaunies ar', skopuli! Vai Dieva dusmu nemaz nebaidies, ka viņa kalponi tā drīksti nonicināt? Sadžas vecākais par viena paša slima sivēna apvārdošanu man iedeva piecas mārciņas tauku.»