KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Tas jums pašiem jānolemj. Esat taču pie mums atbraukuši, bet ne mēs pie jums. Jūs nākat ar priekšlikumu.»

«Viņi taču tielējas gluži kā gadatirgū,» piebilda Sveiks.

«Mēs savam dēlam' vēlamies sievu, kurai būtu pašai savs patvāris un spilveni,» beidzot iesāka skaidrāku valodu runāt lijas tēvs.

«Un kaldinātu pūralādi!» steidzās piemetināt māte.

«Nu, lūk: patvāri došu, spilvenus došu, bet apkaltu pūra­lādi nekādīgi nedošu!» noteikti atbildēja Trofims Ivanovičs.

«Puralāde būs, bet tikai krāsota,» paskaidroja Dūņas māte.. «Ar tādu tik krietnai meitai, kāda ir manējā, pilnīgi pietiek.»

«Nē, mēs tomēr prasām apkaltu!» pretojās IIjas māte. «Vaš tada nieka dēļ jums vajag mūsu dēlam kaunu darīt?»

Istabā ienāca Dūņa, apģērbusies svētku drēbēs. Vīsi, atskai­tot precinieku, izlikās, it kā viņu nemaz neredzētu, un Trofims Ivanovičs tikpat svinīgi kā pirmīt teica:

«Nu tad lai iet ar' — dosim apkalto! Mūsu Dūņa tomēr tā­du precinieku, kāds ir jūsu Ijja, atrastu arī bez visas pūralādes.. Bet par to Iļjam tad jāpērk viņai kalašas un kāzās jāsamaksā, puse no izdzertā brandavīna.»

«Ko? Sievai kalašas? Un pusi no brandavīna!» sašutusi ie­saucās lijas māte, un, saķērusi ar vienu roku vīru aiz pleca, ar otru dēlu padusē, viņa turpināja: «Nākat, iesim tūlīt prom! Nekas no precībām te neiznāks. Jūs dzirdējāt, kas tie par bez­kaunīgiem ļaudīm!»

Ar spēcīgu grūdienu viņa izstūma abus vīriešus no istabas laukā, vēl arvien kliegdama, pati sameklēja zirgus un izveda tos pagalmā, lai iejūgtu ratos prombraukšanai. Bet, pirms viņa bija uzlikusi loku, pagalmā izgāja arī Dunas māte un mierīgi ierunājās:

«Vai tu jau dulna esi palikusi, jeb tev cita kaite piesitusies? Pati teici, ka esot bagāti ļaudis, un nu negrib, ka dēls manai meitai kalašas nopirktu. Man taču ir jāzin, kā līgavainis prot. savu līgavu novērtēt. Savā mūžā tu neesi tādus spilvenus re­dzējusi, kādus es varu dot savai meitai līdzi.»

Tad līgavaiņa māte pati atkal izjūdza zirgus, lika vīrie­šiem atgriezties istaba, iegāja tur arī pati un, Duņu aiz pleca notvērusi, iegrūda to blakus telpā, tūlīt turp pakaļ aizraidīda­ma arī savu IJjušu:

«Tagad nu iepazīstaties!» — un viņa aizslēdza durvis.

«Tas tiešām var labi beigties,» piebilda Sveiks, «jo tajā tel­pā nav neviena loga. Tumsa tiem abiem ir tagad kā radīta.»

Kamēr vecie vēl galīgi salīga, kurš kuru ieaicinās kāzās, cik sapirks šņabi un cik nokaus lopiņu — Iļja palievenī sataustīja katlu mucu, apsēdās uz tās un tciea Dūņai: «Paskaties, kādi man skaisti zābaki kājās! Vai vari saredzēt?»

Bet apkārt bija pavisam tumšs, un Iļja runāja gluži klusi. Dūņa tomēr pareizi nojauta, kas viņam padomā, un skaļā balsi atteica:

«Redzu gan. Zoles ar naglām piesistas un stulmi pārklāti ar labu laku. Kur tu tādus pirki? Droši vien rubļus divdesmit esi samaksājis?»

«Tādi maksā divdesmit divus,» čukstēja Iļja vēl klusāk. Bet Dūņa vēl skaļāk atbildēja:

«Divdesmit divus? Par tādiem arī divdesmit piecus nav žēl maksāt!»

«Nu kā tad būs: vai nāksi pie manis par sievu?» Iļja pus­balsī turpināja. Tagad toties Dūņa iesāka čukstēt:

«Bet vai tu mani nesitīsi? Un nepiedzersies pilns kā cūka?»

«Es tev, Dūņa, nekad pāri nedarīšu,» apvainots nopūtās Iļja. «Es jau dzeru tikai pa svētdienām. Varbūt, vēl karā būs jāaiziet un tu tad paliksi par zaldāta atraitni.»

Viņš satvēra līgavu pie rokām un pirkstiem aptaustīja tās augšup līdz pat pleciem, lai pārliecinātos, vai muskuļi pietie­koši labi attīstīti. Gluži tāpat viņš aptaustīja Dūņas kājas un gurnus, atrazdams tos par tik krietniem, ka klusībā pie sevis nodomāja: Māte būs pilnīgi apmierināta, kad pateikšu viņai, ka acīm redz, ausīm dzird un muskuļi kā stiprai ķēvei.

Glāstīdams Dūņas atsegtos ceļgalus, viņš svarīgi piebilda:

«Kalašas tomēr es nopirkšu, lai redzi, ka man nekā nav žēl tevis labā.»

Pēc šī solījuma Dūņa kā dēle iezīdās viņā, un Iļja sajuta, ka viņa melnā krekla apkakle top šaura, žņaudz un smacē nost. Par laimi šai brīdī māte pēkšņi atvēra durvis. Viņa pavēloši sauca:

«Nāc, Iļja, laukā, iesim prom! Nekas no šīm precībām neiz­nāks. Simts rubļus grib 110 mums priekš šņabja izplēst. Kala šas viņiem jau apsolīju, piecdesmit rubļus nodzeršanai arī ne­žēlojām, bet tiem negantniekiem jau nekad nav diezgan. Atra­dīšu tev citur labāku sievu!»

Turpat aiz viņas stāvēja mājasmāte un kliedza Dūņai:

«Labāk es tevi dīķī noslīcināšu, nekā tādā ģimenē atdošu! Atbrauc pēc meitas un kopā ar viņu grib aizvest visu māju. Lī­gavai tādam preciniekam vajadzētu zobus rīklē sadzīt!»

Atbraucēji atkal izgāja pagalmā, šoreiz sajūdza zirgus, iesē­dās ratos un izbrauca pa vārtiem. Bet pēc minūtēm desmit viņi atgriezās, un no ratiem izlēca Iļjas tēvs, saukdams:

«Hei, Trofim Ivanovič, astoņdesmit rubļus šņabim es došu.

Pārdomā un dod man atbildi. Labu mantu tu pārdod, bet ne­kad vēl savā mūžā neesi taisījis tik izdevīgu veikalu. Astoņ­desmit — un pats es daudz nedzeršu. Nu, tagad pielūko, ka neaizlaid mūs tukšā uz mājām!»

«Lai Dieva rokā,» smagi nopūtās Trofims Ivanovičs. «Būs, kā tu vēlies.»

Viņš pirmais iegāja istabā, un citi sekoja. Tur Trofims Iva­novičs no sienas nocēla svētbildi, Dūņa un Iļja nometās ceļos, un Trofims pirmais tos abus apsvētīja, pēc tam svētbildi nodo­dams citiem, kuri sekoja viņa priekšzīmei. Pēc tam visi kopīgi ieturēja vakariņas.

Dūņa tagad bija līgava. Kāzas nolika pēc trīs nedēļām, un Sveiks, kad tas kopā ar biedriem bija ielīdis savā naktsguļas alā, nopūzdamies teica Marekam:

«No tiem gan iznāks laimīgs pāris. Vecie tos nosvētīja ar to pašu svētbildi, ar kuru burve izārstēja slimo cūku. Viņiem tas svētais laikam noder pret visādām kaitēm.»

Vēl vienu nedēļu viņi pavadīja tīrumā: kūla miežus, veda sienu un tikai svētdienā pārbrauca mājās. Dūņa bija kļuvusi jautrāka, bezbēdīgāka. Retumis pie viņas darbalaukā atjāja Iļja, šo to piepalīdzēja un atkal pazuda. Vēl biežāk kā agrāk tagad Duna izvilka no kabatas spoguļa gabaliņu un pūderi. Viņas seja it kā atdzīvojās apziņā, ka tagad tā ir jau īsta līgava. Bet, kad naktī, laukā zem ratiem guļot, Trofims Ivano­vičs sāka krākt, veikli kā ķirzaka viņa pielīda nomaļus gulo­šajam Marekam, piespiedās tam cieši klāt, sildīdama ar savu karsto ķermeni un čukstēdama:

«Tikai klusām! Lūk nu, kā mans zēns tagad iemācījies ne­gulēt un gaidīt, kamēr Dūņa viņu apmīļos.»

Pļauja jau bija sen nobeigta. Puslauks uzarts. Sākās garie vakari, un Sveiks laimīgi atrada, kā tos lietderīgi izlietot. Ga­nībās auga ļoti daudz šampinjonu; pusdienas laikā tos salasīja un vakarā aiz šķūņa ilgi cepa. Olas viņiem arī izdevās dabūt, bet taukus Zveršina zaga no pieliekamām telpām, kamēr saim­nieku nebija mājās. Kopējās vakariņas gūstekņi vienmēr papil­dināja ar īpašu maltīti. Vienmēr atnāca saimnieks, apskatījās, ko Sveiks tur cep, bet, šampinjonus ieraudzījis, īgni nospļāvās:

«Kāpēc tu neņem vairāk maizes un putras? Kā tādu draņķi var ieēst?»

«Es, draugi, ar interesi gaidu, kas notiks kāzās,» Sveiks tei­ca. «Saimniece teica, ka nokaušot cūku, nopirkšot aunu, cepšot pīrāgus ar galu un desmit mārciņas siļķu pārvedīšot mājās. Tie visi viņiem ir lieli gardumi, bet šampinjonus, ko pie mums ēd tikai aristokrāti, viņi te sauc par… draņķi. Kā kuro reizi gan cilvēkam negadās ar to pašu ēšanu! Es pats pazinu kādu nabaga studentu, vārda Knoblihu. Viņš pasniedza stundas ba­gātās ģimenēs, kaut kā sāpelnīja sev pārtikai, bet vispār viņam veicās Joti slikti. Lai lētāk iztiktu, apmetās viņš Podskalos, kā­dā vecā mājā, kur bija daudz prusaku. Un katru reizi, kad naktī pārnāca mājās, viņš kaut ko atnesa līdz arī saviem prusakiem kā pats uzticamākais draugs.. Bet kādreiz atgadījas, ka šo uzai­cināja vakariņās kāds fakultāti patlaban beidzis draugs. Viņš vakariņas, protams, sarīko pieklājīgā restorānā, un viss ir ie­kārtots tā, ka labāk nevar vēlēties.