KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Sēd nu nabaga students pie galda un ēd tāpat kā visi citi, bet ķelneri staigā visapkārt un iznēsā gardumus. Te pēkšņi šis sajūt, ka pa kaklu kaut kas tekā, ķer ar roku… un akurāt tai brīdī no apkakles mērces traukā ielec tarakāns, apkrīt uz mutes un ķepurojas visām savām kājiņām gaisā.

Knoblihs pagalam iztrūkstas un nobāl kā krīts — vai tikai kāds nav pamanījis šo kauna darbu? Bet ievērojis to nav ne­viens, atskaitot vienīgi vecāko ķelneri, kas turpat stingri uz­manīja kārtību. Pamanījis, ka Knoblihs pārlieku noliecas par mērces trauku, viņš no muguras tam čakli piesteidzās un arī turpat ieskatījās. Šausmas — mērcē peld īsts, liels prusaks — turklāt vēl dzīvs! Tagad nobāl arī vecākais ķclneris, viņš atn paķer no galda mērces trauku un pusbalsī iesaucas:

«Atvainojiet!»

Tad viņš, atpakaj neskatīdamies, aizsteidzas uz virtuvi. Pēc brīža atnes jaunu trauku, uzliek uz galda un pačukst Knobli- ham:

«Esiet tik laipni, vienu brītiņu panāciet sānis .. .»

Tur vecākais ķelneris nokrita Knobiiha priekša ceļos un sāka žēli lūgties:

«Kungs, piedodiet šoreiz: man mājās ir sieva un četri bērni. Es tiešām nesaprotu, kā tas nekrietnais kukainis tur dzīvs va­rēja iekļūt, jo pie mums visu pamatīgi uzvāra.»

Tad viņš iedeva Knobliham 100 kronas par klusuciešanu un vēl piemetināja: «Ja kādreiz jums pietrūkst naudas — at­nākat droši pie manis; es pats arī zinu, ko nozīmē būt nabaga studentam. Es ceru, ka varēšu jums .vēl izpalīdzēt…»

Pēc šī gadījuma Knoblihs saviem prusakiem sāka vakariņās pirkt Pilzenes alu, ungāru desas un vakarā arī gurķus. Viņš tos citādi vairs nesauca, kā tikai «mani labdari», ķatru dienu no­ķēra vienu prusaku un nēsāja līdzi sev kabatā, sērkociņu kār­bā iesprostotu. Pusdienas un vakariņas viņš ieturēja tikai vis­lepnākajās viesnīcās un restorānos. Un katru reizi, kad maltīte gāja jau uz beigām, viņš, cigāru kūpinādams, kādā traukā pa- slepus iemeta savu prusaku. Un es pats savām acīm redzēju, ka, šitā rīkodamies, nabaga Knoblihs drīz vien uzbarojās līdz 160 kilo un izmācījās par dakteri, Bršovicos nopirka namu, un nu jau viņam pieder arī divi automobiļi. Bet tagad viņš, nepa­teicīgais, savā mājā prusakus vairs acu gala nevar ieredzēt. Vir­tuvē pastāvīgi viņš tur divus ežus, un, kad ķēkša reiz nejauši bija vienam uzkāpusi virsū — šim dakterim gribot negribot va­jadzēja viņu par brīvu izārstēt.»

«Jā gan — šīs kāzas arī es gaidu ar ilgošanos,» piebilda Mareks, apātiski nožavadamies.

Nākamā svētdiena bija liela diena Dūņas dzīvē, un ari Svei­kam tā ilgi palika atmiņā. Cūku nokava un spalvu tai nosvili­nāja ar uguni, nožmiedza arī aunu, atveda lielu vezumu, pilnu ar degvīnu, to ieslēdzot kaut kur droša vietā. Jau 110 paša rīta Dūņa staigāja gluži baltās drēbēs un galvā viņai bija vainags no zeltainām lapām ar vaska krāsas pumpuriem.

Pusdienā vajadzēja notikt laulībām, bet pulkstenis jau skai­tīja pusdivpadsmit, taču līgavainis vēl nerādījās. Kad Mareks Trofimam Ivanovičam jautāja, ko tas nozīmējot, tas domāja, ka līgavainis laikam būšot jau baznīcā un tur gaidīšot:

«Ejiet vien, bērni, turp. Gan baķuška labāk par visiem to zinās.»

Tad sanāca kāzu viesi — Dūņas radinieki. Izrādījās, ka lī­gavainis tiešām jau gaida "baznīcā.

Dievkalpojums beidzās. Koris zemās balsīs vēl vilka un lo­cīja: «Kungs, apžēlojies! Kungs", apžēlojies!» Un pops sāka laulāt. Viņš līgavainim un līgavai galvā uzmauca lielus vaina­gus, deva abiem no viena biķera vīnu nodzerties, pats dziedāja, kaut ko bubināja bārdā un labu laiku staigaja apkārt jauna­jiem, kā Sveikam šķita, tos apvētīdams. Tā Iļja un Dūņa kļuva vīrs un sieva. Bet sādžas vecenes, galvas kratīdamas, aplūkoja Dūņas vīramāti, kura pie acīm turēja baltu mutautiņu, un savā starpā viņas sačukstējās:

«Palūk, palūk, kas par viltīgu čūsku: kā nu izliekas, gorās un slaukās. Nebūs tev vieglas dienas pie viņas, mūsu jaunā dūjiņ!»

Pēc laulībām visi kāzu viesi sapulcējās Trofima Ivanoviča mājā. Pie vārtiem procesiju sagaidīja tā pati vecā Marfa. Jau­no pāri viņa apmētāja ar apiņu ziediem, cukura gabaliņiem un miežu graudiem, kliegdama:

«Lai jūsu dzīve ir saldāka par cukuru! Apvijieties viens ot­ram kā apvijas apīņu stīgas, un esiet tik auglīgi kā šie miežu graudi!»

«Kāpēc šī vecene ir tik briesmīga?» iesaucās Zveršina, at- \ilkdamies atpakaļ.

«Ko niekus,» Sveiks filozofiski atteica. «Nebēdz nu tagad prom, kad tas labākais vēl sāksies. Šoreiz viņai jau nav naža līdz.»

Kāzinieki apstajās sētas vidū, un katra sieva rokās saņēma māla podu, kuri tur jau agrāk bija sagādāti un nolikti. Marfa iegrūda jaunlaulātos istabā un iegāja tur arī pati, durvis aiz sevis aizslēgdama. Tā pagāja labs laiks. Dažas sievas pacēla podus pār galvu gaisā, bet tad smiedamās tos atkal nolika ze­mē. Tagad durvis beidzot atvērās, un tajās parādījā"s vecā Mar­fa ar baltu, bet asinīm aptraipītu lakatu rokās. Viņa to lepni pacēla un vēdināja viesiem pār galvām. «Ei, ei!» visi iesaucās kā vienā mutē un svieda māla podus pret zemi ar tādu spēku, ka tie saplīsa smalkos gabalos.

Marfai pakaļ no istabas izskrēja jaunais vīrs; viņš nokrita Trofima Ivanoviča priekšā ceļos, bučoja tam rokas un kājas un murmināja kādus lāga nesaprotamus pateicības vārdus par meitu, kuru tas ieguvis nevainīgu.

Sievas sētā vēl sita podus, un brašais kareivis Sveiks, sa­maitāts no šīs iznīcināšanas tieksmes, palievenī laimīgi atrada vēl kādu veselu podu ar kāpostiem un trieca to no visa spēka pret paksi. Troksnis iznāca tik pamatīgs, ka tas līdzinājās īs­tam lielgabala šāvienam par godu Dūņas jaunavībai, turpat palievenī Sveiks atrada vēl kādu tauku podu un arī to izsvieda pagalmā augstu gaisā. Tādā pat lidojumā vajadzēja sekot pat­vārim, bet Trofims Ivanovičs vēl laikā notvēra mūsu brašo ka­reivi pie rokas:

«Ko tu te muļķības dari! Vai prātu jau esi pazaudējis?»

Bet Sveiks, redzēdams, ka pagalmā sievas vēl arvien sviež spilvenus gaisā un danco jautrā barā, plati smaidīdams, attei­ca:

«Es domāju tā: jo vairāk te sasists, jo bagātāks tu kļūsi.»

Beidzot viesi iegāja istabā. Zem loga tur atradās Dūņas pūrs: kaldināta lāde, uz tās kalašas, bet gultā — seši balti spilveni un uz viena no tiem tāds pats sarkans plankums kā tas, ko vecā Marfa parādīja sievām sētā. So plankumu ierau­dzīdamas, sievas atkal sāka lēkāt un skaļi līgsmot, bet Sveiks noskatījās viņās ar lielu nesaprašanu un pats sev čukstēja:

«Es, nudien, te prātu zaudēšu aiz brīnumiem, jo to nakti tur, laukā … Bet var jau būt, ka tā bija otra…»

Mareks ātri apgriezās un dusmīgi paskatījās uz pārdrošo filozofētāju. Bet Sveika skats viņam atbildēja ar eņģeļa skaid­rību un laipnību.

Dzīres turpinājās nepārtraukti līdz naktij. Šai laikā bija sarunāts daudz dažādu diezgan rupju divdomību un teikts arī krietns skaits nesakarīgu, skaidram prātam nesaprotamu runu. Jaunais vīrs lielīja savu sievu, sādžas sievas tāpat cildināja Duņu un atzina, ka Ijja tomēr esot viņas mīlestības cienīgs.

Kad beidzot viss šņabis bija izdzerts, auns un cūka apēsti un piecdesmit tējas patvāri iztukšoti — vezumā sakrāva pūra- lādi, spilvenus, kurvi ar Dūņa drēbēm, un viņa pati, raudošās mātes pavadīta, tēva vēlreiz apsvētīta, aizbrauca uz Kargino sādžu — savu jauno dzīves vietu.