KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Lūk, īsti kristīts cilvēks,» uzslavēja Trofims. «Prot Dievu lūgties gluži pēc mūsu modes.»

«Bet tas tur vēl nav iemācījies,» aizbildināja Sveiks Ma­reku, kas bija palicis viens pats pie galda sēžot. «Malkas ga­bals tāds! Arī krievu valodu vēl lāga nesaprot. Suņa bērns.»

Lielajā b]odā saimniece no čuguna katla ielēja boršču, un tūdaļ visi ķērās pie karotēm. Varēja redzēt, ka bļodā karstā ūdenī bija sabērti kāposti, tomāti, piparu pākstis, kartupeļi un vēl kādi gluži nepazīstami zajumi. Pacienādama, saimniece lūdza vispirms no zupas izlasīt mušas, jo tās tur bija sakritu­šas jau lielā skaitā. Katram viņa rokās iedeva baltas maizes gabalu un pamudināja:

«Ēdiet, ēdiet! Borščs man vēl daudz. Krāsnī glabājas otrs tikpat liels katls.»

Visi sparīgi strēba boršču no kopējās bjodas, un, kad mal­tīte jau tuvojās beigām, Sveiks noprata, ka Trofims ar sievu un meitām kaut ko pārrunā par «baņu». Ēdot Mareks nāca pie slēdziena, ka par tik sliktām pusdienām nav vērts tik ilgi Dievam pateikties. Tam piekrita arī Sveiks:

«Ko darīt? Tagad jau dievi tādi skopi padevušies. Varbūt,, ka kādam no viņiem ir mīkstāka sirds, bet tad gan vajadzīgs pamatīgi lūgties, lai kaut ko labāku izplēstu. Libnā dzīvoja reiz viena tāda Ella Bendrova — kārtīga meitene, bet nevienu mīlestības atklājēju viņa neuzklausīja, kamēr tas nebija viņai nopircis jaunu blūzi.»

«Nu, bērni, iesim nomazgāties,» teica Trofims, pieceldamies no galda un dodams mājienu viņam sekot. Gūstekņus viņš iz­veda cauri sētai līdz mazai mājelei, kas līdzinājās vecam šķū­nītim. Kad viņi tur iegāja un Mareks pārliecinājās, ka šī vieta nav īsti tā, par ko to bija noturējis, viņš vaicāja saimniekam: «Kur te ir atejas vieta?» — «Paskrej vien kādu gabalu stepē,» Trofims atteica. «Mums te nužņiks nav vajadzīgs.»

Brīvprātīgais paklausīja un pazuda. Saimnieks Sveiku un Zveršinu iestūma vēl pa vienām durvīm dziļāk un lika tiem saprast, ka abiem jāizģērbjas. Pats viņš palīdzēja novilkt krek­lus un bikses. So veļu izkāra turpat uz valga, un, tā kā apkārt bija diezgan tumšs, Zveršina sāka baiļoties par savu drošību: «Kur mēs tagad esam iekļuvuši? Ko te ar mums darīs? Liekas, tā kā kūts, kā tukšs stallis …»

«Šoreiz tu atkal, draugs, neesi pareizi trāpījis,» atsaucās Sveiks. «Mēs atrodamies īstā krievu «baņā». Mēs, čehi, ar šo vārdu apzīmējam cietumu. Jau ierēdņiem pilsētā mūsu saim­nieks nosolījās mūs tūlīt sūtīt «baņā». Nu redzēsim, kā viņš te mūs ieslodzīs.»

Tagad Trofims Ivanovičs abus prātniekus iestūma vēl dzi­ļāk — kādā šaurā, pavisam tumšā telpā — un tiešām aizbul­tēja durvis uz āru. Tikai kaut kur zemē, pie paša kula, atradās neliela šķirba, pa kuru drusku iekļuva, gaisma. Saimnieks abus nosēdināja uz lāvas, pats paķēra spaini ūdens un uzgāza to kaktā uz sakarsētas krāsns ceriem. Balta garaiņu šalts spēji uzšāvās no turienes, un ass karstums apsvilināja abus izģēr­btos gūstekņus. Bet Trofims par to neuztraucās. Viņš mierīgi ar stangām paņēma vienu nokarsēto akmeni un iemeta to otrā spaiaī, kur ūdens tūlīt sāka šņākt un burbuļot. Klusi un aukst­asinīgi, kā īsts bende, viņš sagatavojās soda izpildīšanai. Abi cehi gluži labi zināja, ka tā savā laikā jau ir mocīts viņu kal­nietis laupītājs Janošiks, kad tas ar labu neizdeva savas ban­das dalībniekus.

Zveršina drebēdams piespiedās pie Sveika sāniem.

«Man, biedri, liekas, ka mums šīs mocības gan vairs neies garām,» Sveiks ierunājās un apkampa savu likteņa brāli. «Viņš tur, droši vien, izmēģina, vai akmeņi diezgan karsti no­kaitēti. Un tad liks mums pa tiem staigāt, lai pārliecinātos, vai neesam krievus frontē noslepkavojuši. Tagad viņiem ir liels dzelzs trūkums, un tādēļ šo materiālu apmaina ar lētāku spīdzināšanas rīku — akmeni. Tu, biedri, laikam vēl nezini, kā īsti radās lielās tēraudkausētavas Boldinā Mūtē un Kladno? Pirmie pasūtītāji tur bija jezuīti, kuriem vajadzēja mocīt sie­vietes, lai pārliecinātos, vai tās nav raganas.»

Rūpīgi sagatavoto spaini Trofims Ivanovičs uzlika uz lā­vas, tad uzšāva uz ceriem vēl krietnu šalti ūdens. Kamēr tur šņāca un sprēgāja un balts, karsts garaiņu mutulis ietina abus nelaimīgos, pats saimnieks vēl kaut ko uzkliedza un tad ātri izlēca pa durvīm laukā, tās cieši aizsizdams.

«Viņš laikam sauca «mirstiet!» zobus klabinādams, čukstēja Zveršina un vēl ciešāk piespiedās Sveikam. «Mums te vajadzēs izsust, izcept, un tad viņi mūs abus kā cepešus apēdīs…»

Karstie garaiņi piepildīja visu telpu. Sveikam pa visu miesu plūda sviedri, kurus viņš centās vismaz no sejas no­slaucīt. Acis kaisa, mutē sūcās kaut kas sājš, ko viņš mēģināja izspļaut atpakaļ, vienlaikus Zveršinu mierinādams:

«Mēs tagad esam akurāt kā šķiņķi, kurus žāvē uz ārdiem. Labi vēl, ka viņš mūs cep šādā veidā. Padomā pats, kas notiktu tad, ja savus cepešus šis zemnieks iedomātos vēl apliet ar pannā kausētu sviestu. Bet šitā mūs tikai ar sutu dabūs gata­vus. Vai neatceries, kā tas čehu oficieris Darnicas nometnē teica: gūsts ir tā tīrīšanas uguns, kur katrs jāpārkausē, lai tas tiktu vaļā no saviem noziegumiem un caur ciešanām tīrīts va­rētu ieiet jaunā paradīzē.»

«Tad tāpēc šis bende mums uzsauca: mirstiet», iestenējās 2veršina … «Nekad es nebūtu ticējis, ka man pienāks šitāds gals…»

Runātājs nokāpa no lāvas un izlaidās guļus uz grīdas, šai pasaulē padzīvot gribēdams vēl dažus brīžus ilgāk. Sveiks šoreiz neatbildēja. Apkārt bija kluss un tumšs kā kapā. Tikai pie griestiem kaut kas pakšķēja — tur pārsprāga un nobeidzas mazie kukainīši veļā, jo tādu karstumu tie vairs nespēja mie­rīgi izturēt.

«Te vismaz vēl var drusku elpot,» ierunājās atkal Zver­šina. «Te ir viens spainis ar aukstu ūdeni. Nāc un nodzēries pēdējo reizi,» viņš vēl piemetināja un pats iebāza visu galvu šai traukā. Pēc tam viņš rāpus aizlīda līdz durvīm, sāka tās dauzīt ar dūrēm un kliedza: «Glābiet, glābiet! Mēs degam! Mēs mirstam! Palīgā — ātrāk!»

Taču neviens neatsaucās. No krāsns vēl arvien nāca tāda suta, ka pat pie durvīm kļuva grūti elpot, un Zveršina, manī­dams, ka šveiks jau kāri dzer pie spaiņa, aizlīda pie savām drēbēm. Tur viņš no kabatas izvilka mazu lūgšanas grāmatu melnos ādas vākos, piespieda to sev cieši pie krūts un tad atkal nogūlās uz grīdas. Tur viņš ar grāmatu pielīda pie sprau­gas, pa kuru iespīdēja gaismas svītra, un, rindas un teikumus sajaukdams, sāka lasīt lūgšanas.

«Es gan pirms nāves gribu vismaz siltā ūdenī nomazgā­ties,» nolēma Sveiks. Mums taču tik daudz netīrumu pielipis, ka kauns būs tādiem rādīties saimnieka galdā. Neblamēsim savu ķeizaru — mirsim ar tīru ādu!» un viņš rūpīgi sāka sevi aplaistīt ar silto ūdeni.

«… lūdzu par svēto tēvu — mūsu bīskapu,» murmināja Zveršina, kā aizslāpis zutis rīdams pa šķirbu ieplūstošo gaisu. «Kungs, paklausi manu lūgšanu, un lai mans sauciens no­kļūst līdz Tavām ausīm. Aizdedz ar svētā gara uguni mūsu sirdis, lai mūsu miesas Tev varētu kalpot šķīstas un neaptrai­pītas . ..»

«Vai tev te vēl uguns trūkst?» vientiesīgi ievaicājās Sveiks, atkal dzerdams no spaiņa.

«Ak Kungs, Tu visu karaļvalstu, sevišķi ticīgās Austro­ungārijas sargs un gādnieks,» Zveršina lasīja tālāk. «Svētī mūsu monarhu un mūsu karali Franci Jozefu I…»

Sveiks pacēlās uz ceļiem un pastiepa rokas uz augšu: