KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Jūs varat gan iedomāties, kāds tracis izcēlās nākamā rītā? Hetmans, leitnants un kadets -— tāds nopuņķojies puika — skraidīja apkārt kā aizšauti suņi. Kalējiem viņi uzdeva visas durvis nekavējoties apkalt ar biezu skārdu un vienas vietā pie­likt veselas sešas sprādzes.

Kad pirmais negaiss jau bija pāri, es sāku meklēt savas bikses kaņepēs, bet izrādījās, ka suņi tās naktī jau atraduši un aizvilkuši tīruma otrā malā. Lai gan bikses bija krietni sa­zelētas — to saturs tomēr bija vesels. Tā tik tad bija ēšana? Karalaikā, draugi, nav joku taisīšana: cilvēkam vienmēr jāap­skatās, kur kāds kumoss var atlēkt.»

«Badā jau bieži vien netrūkst apķērības,» skolotājs piebilda. «Cilvēka gars sāk īsti darboties tikai tad, kad viņa miesa to stingrāk pieprasa.» — «Tad viņš iet un pārgriež citam somu,» nobeidza Sveiks, bet skolotājs nosarka. Tālāk viņi klusi sapra­tās.

Pastaigāšanās pa peroniem papildināja gūstekņu krievu; vārdu krājumus. Sveiks jau iemācījās pavaicāt, kur atrodas vārīts ūde n s, cik ir pulkstenis, izskaidrot, ka ir izsalcis un ka frontē nav šāvis uz krieviem tādēļ, ka tie brāļi. Bet, kad žandarmi sāka enerģiski dzīt utainos austriešus prom no I un II klases telpām, neviens tik izmisušā balsī neteica «nekā ne­saprotu», kā to darīja Sveiks. Viņa skats turklāt bija tik izteik­smīgs, ka žandarmiem sametās silti.

Mareks jau lasīja staciju nosaukumus, un skolotājs tos ie­rakstīja savā piezīmju grāmatiņā, lai atcerētos ceļu un neno- maldītos atpakaļ braucot. Sveiks to uzskatīja par gluži lieku laika tērēšanu, jo, pēc viņa domām, vēl paris nedēļas tā uz austrumiem vien braucot, beidzot reiz tik un tā vajadzēja no­nākt Prāgā vai Pilzcnē.

«Es izikāpšu Višegradā,» viņš teica Marekam. «No turienes man tuvāk līdz mājai, bet, ja iebraukt gadīsies pusdienas lai­kā, tad steigšos tūlīt uz «Trīs karaļu» krodziņu izstrēbt šķīvi zirņu zupas. Starp mums runājot, man gan jāsaka, ka jūsu pasakai par Zemes apaļumu es gan vairs lāgā neticu. Tik ilgi

jau tagad braucat, bet ceļš vēl arvien līdzens kā dēlis…»

* * *

Beidzot viņi iebrauca Penzā. Vilciens nostājās kaut kur milzīgas stacijas nomalē. Gūstekņi dabūja skābus kāpostus un griķu biezputru. Nu sākās ūdens nešana, mazgāšanās, bārdas skūšana, un gadījās arī tādi, kas novilka kreklus, no kuriem utis bira bez skaita. Visi it kā atmodās no ilgā pamiruma un atkal atcerējās cilvēcīgu dzīvi. Daži gudrinieki no veca skārda gabala izlieca vannu un izmazgāja tajā savas blūzes. Kad tās bija apvilktas — drosme un dzīvesprieks pamodās vēl vairāk. Gūstekņi jau klaiņoja pa staciju, un pārdrošākie devās pat iekšā pilsētā.

; Sveiku, kam bija jau palaimējies savākt pilnas kabatas ar vara kapeikām un vairākiem sudrabnaudas gabaliem, uz vil­cienu atpakaļ atveda krievu zaldātu patruļa. Sveiks tomēr nāca ļoti pašapmierināts un laimīgi smaidīdams. Vienā padusē viņš turēja ceptu zosi, otrā — vārītu vistu. Marekam, kas bija no­rūpējies, vai ar Sveiku nav kas ļauns atgadījies, viņš jau pa gabalu sauca:

«Tur, brāl, neklājas slikti! Es biju uz laukuma, kur viņiem ir tirgus. Zoss maksā pusrubli, vista — piecpadsmit kapeikas.. Puse zaķa — desmit kapeikas, un tā man ir tepat zem cepu­res. Somā atrodas tēja un mahorka. Par 35 kapeikām nopirkt» jaunu tējkannu. Krievijā klājas tiešām labi!»

Laipni paklanīdamies pret saviem pavadoņiem, Sveiks pa­sniedza tiem roku un pateicās:

«Paldies! Labi atnācām! Te būs jums, malači, ko ceļā uzpī- pot.»

Katram zaldātam Sveiks iedeva divus papirosus, iepirkumus atstaja Mareka uzraudzībā un pats aizgāja uz staciju, kur bla­kus atradās vesela rinda vēl nepabeigtu koka baraku. Tur uz salauztiem dēļiem bija redzami visu to gūstekņu paraksti, kas bija te atstāti braucot uz Sibīriju. Dēļus viņi bija saslapinājuši ar siekalām un tad ar tintes zīmuli tur savus vārdus padarījuši «nemirstīgus».

«Jans Holans, Lhota Konbalova, Nr. 6 kājn. p. Milešovs no Seldtčaniem, Nr. 11 infant. p. 4. kājn. bat. 12. rota. Sveiciens biedriem ceļa uz Sibīriju!» Sveiks izlasīja un turpināja lasī­šanu diezgan cītīgi, bet beidzot bija spiests atzīties:

«Tos vīrus, izņemot divus — Koncu un Katcu — es vēl nepazīstu. Pēdējais kādreiz no manis nopirka suni, bet pirma­jam bija alus bode Krementčovas ielā, un tur bieži kāvās.»

Tad viņš uzmeklēja kādu brīvu vietu un uzrakstīja: «Te paš­rocīgi parakstījies Jozefs Sveiks, 91. pulka 11. rotas kareivis, -kad savā ceļojumā pa krievu apkaunojošo gūstu viņš bija te aionācis. Lai dzīvo F. J. I.!»

Vakarā zaldāti gūstekņus sadzina atpakaļ vagonos un dur­vis noslēdza. Pa nakti pieāķēja arī lokomotīvi, un, kad austrieši vēl gulēja — vilciens jau atkal elsdams, klabēdams devās uz priekšu. Kad iesprostotie no rīia uzmodās, viņi sāka ķildoties — kurp gan īsti tas vedot? Vieni apgalvoja, ka uz Sibīriju, un atsaucās uz barakās lasītiem uzrakstiem; citi turpretim lika vai galvas ķīlā, ka vilciens neejot vis uz ziemeļiem, bet taisni uz dienvidiem. Pārsteigums pārņēma visus, kad beidzot pama­nīja tās pašas vietas, kurām jau bija dienu atpakaļ garām pa­braukuši. Tātad šoreiz viņi brauca atpakaļ! Krievijas kartes nevienam nebija, un tās pilsētu ģeogrāfisko stāvokli no galvas vairs nevarēja atcerēties. Atpakaļbraukšanas ilūzija drīz vien radīja vēl sensacionālākas baumas:

«Miers ir noslēgts! Mēs braucam mājup!» Tā bija visprie­cīgākā vēsts, kādu vien varēja izgudrot, un nākamā stacijā jau parādījās tās sekas. Visi sāka mazgāt drēbes, sameklēja ada­tas un diegus, pamatīgi remontēja apavus. Pēc tam 110 kaba­tām izvilka baltās zvaigznītes un piestiprināja pie apkaklēm. .Ja vecais Francis tai dienā būtu redzejis_ savus brašos kareiv­jus, viņa sirds tad iesāktu aiz prieka lēkāt. Unteroficieris savu krēslu, kas tam bija lieks, atdeva feldfēbelim; pēdējais atteicās no pusdienas par labu kavalēristam, kas viņam iedeva jaunu cepuri, apmainīdams to pret vecu, savalkātu.

«Tu jau gan zini,» teica feldfēbelis, «ka es to neaizmirsīšu, kad aizbrauksim Austrijā. Ei, zēni, atgriezīsimies ka īsti kara­vīri sava dzimtenē! Mums pašiem vajag nomazgāt savu gūs­tekņu laika kaunu!»

Neviens neņēma nopietni Mareka iebildumu, ka arī miera noslēgšanas gadījumā viņus nesūtītu tūlīt tieši uz mājām, jo pirms miera nāk tikai pamiers, bet krievu zaldāti pat par to vēl neko nezin.Pat skolotājs bija skaistās ilūzijas aizgrābts — pārdeva un apmainīja visu, lai tikai izskatītos glītāk, cilvēcī­gāk. Tikai Mareks ar Sveiku un vēl pāris plikadīdas, kam nekā vairs nebija, nepiedalījās šajā grandiozajā apģērbu maiņā.

Kādā stacija Sveiks pazuda uz ilgāku laiku un atgriezās pavisam skumīgs:

«Es gribēju telegrafēt caram, lai viņš liek atdot man ma­nus trīs medājus — signutn ļaudamas —, bet viņi mani iz­svieda no kantora. Sarūgtināts, es par to naudu nopirku galer­tu.» To teicis, Sveiks Marekam pasniedza kādu smirdošai līmes līdzīgu savārījumu, no kura laukā rēgojās cūku sari un govju, spalvas.

«Man krievu naudas Vievajag,» Sveiks turpināja, pa kaba­tām grābstīdamies. «Negribu iedzīvoties. Uz Prāgu līdzi neve­dīšu ne kapeiku. Visu, ko vēl nepagūsim te apēst, nodzersim' Galitčā. Velns lai parauj, kas tie krievi par vareniem muļķiem* karot grib, bet šņabja nav pašiem vairs ne lāses.»

Atkal viņi brauca un atkal cītīgi kontrolēja ceļu. Nebija vairs šaubu, ka vilciens virzās atpakaļ uz Kijevu. Katrā sta­cijā Sveiks izlīda no vagona un pirka bufetē, kas labs vien tur pagadījās. Vagonā viņš atnesa bulkas, augļus, desas, gurķus,, tomātus, taukus, sīpolus un kopā ar Mareku tad palēnām no­tiesāja visus šos gardumus, citiem skaudīgi apkārt noraugoties.,