KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Atskrēja krievu zaldātu rota, ielenca dumpiniekus un iz­stiepa pret tiem šauteņu durkļus, bet neviens tos neievēroja. Tad praporščiks pavēlēja atkāpties, pielādēt šautenes un dot pirmo zalvi gaisā. Asi nošalca priežu galotnes, un lodes atrā­va vairākus zarus, bet arī to gūstekņu barā neviens vēl nedzir­dēja. Tur ļaudis cīnījās par ēdiena atliekām uz dzīvību un nāvi.

Praporščiks nobāla un apjuka, nezinādams, ko tālāk iesākt. Viņš jau gribēja pavēlēt šaut tieši barā, kad pēkšņi tur atskanēja skaļš, drausmīgs kliedziens, kas pat akmeņiem liktu nodrebēt. Zilpelēkā masa tai pašā momentā sastinga, tad sāka atvilkties un lēni izklīda. Krievu zaldāti bez kādas pavēles tagad dzenāja gūstekņus pa mežu un neskopojās ar sitieniem tiem, kam vien varēja piekļūt. Ap virtuvi dubļos pa­lika tikai samītie un saspiestie, bet verdošā putras katlā gulēja kāds ungārs, kuru tur izsalkušais bars bija negribot iegrūdis. Viņš vārda tiešā nozīmē tur dzīvs izvārījās.

Nelaimīgo aiz kājām izvilka no katla, pašu katlu nocēla no uguns un aizvilka nomaļus. Praporščiks par notikušo zi­ņoja uz Kijevu. Kad pēc tam ieradās vesels soda bataljons un sāka sastādīt protokolu — izrādījās, ka katlā vairs putras nav, bet pašā dibenā guļ tikai austriešu kareivja cepure ar iniciāļiem «F. J. I.». Tajā putras bija palicis tikai vēl drusku ap pašiem burtiem, jo tos nevarēja tuvu aplaizīt, lai nepār­grieztu mēli. Visu katla saturu gūstekņi bija iztukšojuši, ne­raugoties uz to, ka tur bija izvārījies arī viņu nelaimīgais biedrs.

Pēcpusdienā no Kijevas atveda jaunus ratus ar maizi un vēl dažus katlus. Izvārītais ungārs tomēr bija licis drusku at­dzīvoties komandantūras notrulušajai sirdsapziņai. Maizi dalīja līdz pašam vakaram, un gūstekņus virtuvei pieveda tikai pa desmitam reizē. Tur tagad stāvēja kazaki ar garām ādas pletnēm un rūpējās par kārtību, nopērdami visus pēc kārtas. Pēc tam nometnē atskanēja saucieni:

«Čehi, salasās kopā! Čehi, panāk te šurp pie manis!»

«Marek,» teica Sveiks brīvprātīgajam, ar kuru tas divatā bija nomaļus noskatījies «bada dumpi», jo abiem tiem uzturs vēl kādai dienai pietika. «Mēs turp vis neiesim. Tu vēl nepa­zīsti Krieviju. Viņi te gan meklē brāļus čehus, bet ēst tiem nedod gluži tāpat kā ungāriem. Kad es vēl dienēju Budejovicē, mums tur bija kāds kaprālis Cinčera. Viņš bieži staigāja pa kazarmām un sauca: «Man kancelejā vajadzīgs inteliģents cil­vēks, kas prot vāciski un čehiski rakstīt. Bet tikai ar labu rokrakstu!» Bet, kolīdz kāds pieteicās, viņš izveda to uz tre­pēm, iespieda lupatu rokā un teica: «Ej tagad un iztīri klozetu,.

bet tik pamatīgi, lai tur viss spīdētu kā spogulis. Ja nebūs tā — tūlīt iesēdināšu karcerī.» Varbūt arī te viņiem tādi ir vajadzīgi. Kāda velna pēc mums līst, ja nezinām, kas tā par alu?»

Bet, kad viņi ieraudzīja, ka uz priedes celma stāv jauns krievu virsnieks un runā čehiski, abi nemanot pievirzījās tam gluži tuvu, lai labāk dzirdētu.

Tā bija gluži tāda pati runa, kādas viņi jau savās mājās bija atliku likām dzirdējuši. Jaunais virsnieks, kas saucās par Čehu un Austrijas virsnieku, ziņoja, ka Krievijā tagad esot nodibinājusies čehu družina, kas varonīgi cīnoties pret Aus­trijas varmācībām slavenās krievu armijas rindās. Ar iero­čiem rokās esot jāieņem Vīne un Berlīne. Viņš neaizmirsa pa­līgos saukt arī Jana Husa un Zižkas viņā saulē aizgājušos garus un beigās skaļi kliedza:

«Brāļi, kareivji! Mūsu dzimtene ir briesmās. Tai cilpa jau apmesta ap kaklu. Kad runā lielgabali — katram mums jābūt cietam kā kramam!»

«Lieliska fantāzija! Gluži kā satīristam,» iečukstēja Ma­reks Sveikam ausī.

«Krodziņā pie Kalicas mums klejoja tāds pats tips,» Sveiks atteica. «Viņš sacerēja dzejas. Bet, kad piedzērās — runāja gluži tāpat kā šitais.»

«Austrijas vergs tu biji!» orators nobeidza, šos vārdus it kā Sveikam adresēdams. «Bet tagadējās ciešanas gūstā no tevis nomazgās šo smago grēku!»

Pēc viņa uz celma uzkāpa cits vīrs privātā, krievu kreklā sajozies. Arī viņš sāka sludināt, bet jau drusku saprātīgāk. Visus čehus — gūstekņus nosūtīšot uz Sibīriju, jo krievu val­dība, ņemot vērā čehu piederību pie varenās slāvu ģints, ne­varot pieļaut, ka tie te nomirtu no tīfa. Ja jau nu esot karš, tad vajagot arī karot un, kas to vēloties, varot tepat pierakstī­ties. Tādi saņemšot jaunus mundierus, dabūšot arī maizi un citus produktus pa pilnam.

Tai brīdī oficieris viņu paraustīja aiz žaketes un runātājs nobeidza sekojošiem vārdiem:

«Visi mēs esam brāļi — viena dzimta. Kad iesim karot, krievi mirs frontē par mums un mēs — par krieviem. Vai tad jūs savās dzīslās vairs nesajūtat īstas slāvu asinis?»

Pēc šī svarīgā jautājuma brašais kareivis Sveiks nostājās runātājam taisni priekšā un smaidīdams atbildēja:

«Jūtam gan, jūsu labsirdība! 1 » Un, ar kazaka ādas pletni sasisto roku piedurknē ievilcis, vēl piemetināja: «Es tikai bai­dos, ka viņi te mums par daudz, tā slāvisma neiekaļ, kur tik pagadās. Katrs vis to nevarēs izturēt…»

Družinā neviens neierakstījās. Tad pēdējais runātājs vēl­reiz apskatīja visus sapulcētos gūstekņus un teica:

«Tagad jūs esat Krievijā. Vismaz krievu himna jums jāie­mācās. Viņu dzied tā …»

Viņš sāka vilkt melodiju. Krievu zaldāti piegrūda rokas pie cepurēm un izstiepušies palika stāvot, bet gūstekņi raudzījās mēmi un truli, nesaprazdami, par ko īsti jādzied. Tad oficieris apvainotā balsī atkal ierunājās:

«Vai tiešām neviens negrib iestāties karapulkos? Vai jūs vairs neesat brašie čehi?»

Atbildes vietā iestājās absolūts klusums. Oficieris un privā­tais, krievu praporščika pavadīti un uzraudzīti, aizgāja. Ceļā ; privātais ierunājās:

«Brāl Vašek, tev nevajadzēja mani traucēt, kad sāku aģi­tēt pēc savas metodes. Es viņiem būtu sasolījis knēdeļus, šķiņķi ar kāpostiem, gulašu un alu. Tā mēs savervētu veselu bataljonu.»

Grupa čehu, kas bija salasījusies šos čehu oratorus klausī­ties, pamazām izklīda pa nometni. Gūstekņi raudzījās cits uz citu neuzticīgi, un, kad kāds izteica nedrošu piezīmi par dzir­dēto, pārējie tikai paraustīja plecus.

Blakus dzeloņdrāšu žogam gulēja arī brašais kareivis Sveiks un mācīja Marekam krievu himnu. Naktī viņus izdzina no nometnes, aizveda uz Kijevas staciju un salādēja lopu va­gonos. Gaismai austot, ieradās arī lokomotīve — un vilciens tad devās ceļā.

Kad Prāgas pilsonis sataisās ceļā uz Turnovu, ap viņu sala­sās visa ģimene, visi paziņas, un, vērīgi aplūkodams savu ce­ļasomu, viņš saka sievai:

«Paklau, vecā, cik kotletes tu man ietini līdzņemšanai? Vai nepiemirsi desu? Vai tur ir arī pudelīte slivovicas? Var gadīdīties, ka ar laiku sāku justies nelabi, jo vilcienā man jāpa­vada — pasarg' Dievs! — veselas trīs stundas!»

Karš uz visiem laikiem bija iznīcinājis sliktu gremošanu, sirds un nervu kaites, sliktu apetīti. Sveiks un Mareks, kopā ar 42 citiem gūstekņiem, atradās vagonā, kas ritēja pa sliedēm uz

priekšu ar maziem pārtraukumiem jau ceturto dienu, bet ne­viens vēl tur nedomāja slimot. Arvien vairāk viņi aizvirzījās uz austrumiem, kur likās, ka bez mēra plašai Krievijai vairs nav ne gala, ne malas.