KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Acis pacēlis, Sveiks redzēja, ka visneatlaidīgāk viņu no­vēro kāds kareivis, kas sēž iepretim uz priedes baļķa un seko katrai ēdāja žokļa kustībai. Pamanījis, ka Sveiks viņu ievē­rojis, sēdētājs gurdi piecēlās un grīļodamies pienāca pāris soļus tuvāk. Tad viņš teica:

«Jums ir maize. Tā ir patiesa laime. Atļaujiet vaicāt: vai- jūs neesat Sveiks?»

Vēl pāris pētošu skatu, un Sveiks palēcās uz priekšu, pla­ši atplezdams abas rokas apkampienam:

«Marek! Ak tu, brīvprātīgais varoni! Tad beidzot arī tu te esi iekļuvis?»

«Es, Šveik, te esmu jau trešo dienu,» Mareks atbildēja. «Mani šurp atveda vilcienā no Dubnas. Jau piecas dienas neko neesmu ēdis, atskaitot pāris iepuvušus bumbierus.»

Šveiks paslEpus, lai citi neredzētu, izvilka no savas somas vēl gabalu maizes un iečukstēja Marekam ausī:

«Tu ēd tikai maziem gabaliņiem — lai neviens nepamana.»

Mareks noņēma savu cepuri, nolika to zemē, — pats ap- 'gūlās uz mutes blakus un, seju cepurē paslēpis, kari rija pasniegto maizes gabalu.

«To tu lieliski izdomāji,» Sveiks uzslavēja. «Tu proti rīt vēl labāk nekā cūka no siles. Bet dibens tev, biedri, gan ir stipri vien iekrities. Esi jau pagalam noliesējis.»

To teicis, viņš Mareka cepurē iebāza vēl gabalu maizes un -desas:

«Ed, brāl, to visu es nopelnīju karcerī. Nebūtu slikti tur visu laiku palikt.»

Pēc dažām minūtēm brīvprātīgais piecēlās, un viņa cepure bija tik tukša, ka ne drupaču no tās nevarēja izkratīt. Savu somu atraisījis, viņš pateicīgi paskatījās uz Sveiku:

«Biedri, tu esi līdzcietīgs — pabaroji izsalkušo. Lūk, te man ir vēl vieni zābaki, bet tev kailas kājas. Saņem, lūdzu, un valkā tos. Es viņus varēju pārdot par 10 kapeikām, bet gai­dīju, kad liktenis atsūtīs labāku pircēju. Neesmu vīlies. Pats Dievs tevi ir šurp atsūtījis, Sveiki»

«Es jau tāpat jūtos gluži labi — kājas ir pieradušas,» Sveiks atteica. «Bez apaviem esmu nogājis visu ceļu — no robežas līdz Kijevai.»

Bet Mareks neatlaidās. Viņš mēģināja pārliecināt, ka zāba­kus tāpat kāds drīz vien nozagšot, un, atcerēdamies krievu zaldātu praksi, Sveiks tam bija spiests piekrist. Viņš pieņēma dāvanu un tūdaļ uzāva sev kājās. Pēc tam palūdza no Mareka vēl vecas avīzes gabaliņu, satina tajā sev krievisku cigareti un Sej atstājās:

«Tātad pie Brodiem tevi sašāva? Laikam gan te Krievijā mani jau sen gaidīji?»

«Ne sašāva, bet es pats tur sašāvos,» Mareks pārlaboja. «Un muļķīgi sašāvos! Velns viņu zin, biedri, cik tas dīvaini iznāk: kaujā ej kā kaujams teļš un zini, ka granāta tur kuru katru bridi var atraut galvu, kājas un rokas — bet pašam pietrūkst drosmes sev pāris pirkstus pāršaut. Es gribēju izšaut caur delnu, bet vilku roku tālāk un tālāk, līdz beidzot tikai drusku sānos ieskrambāju. Divi nedēļas nogulēju Budapeštas hospitālī; tur viss atkal sadzija.»

«Un tad atpakaļ — taisni uz fronti?» Sveiks interesējās tālāk. «Vai tad nevienā slimnīcā neizdevās pamatīgāk iesēsties? Tagad jau pie mums iet tā, kā futbolisti raksta uz saviem rek­lāmu plakātiem: «Tikai bērni un mirstošie, nomirušos līdz- ieskaitot, paliks mājās.»»

Brīvprātīgais atspieda galvu rokās un domīgs ierunājās: «Man grūti vairs saprast, kas tagad pie mums notiek. Stā­vi gluži kā svētās trīsvienības priekšā! Valsts karo ar ienaid­nieku, bet tauta karo ar valsti. Visi kareivji, kuriem apnicis frontē, karo ar valsti: vienam sakropļota roka, otram mēle pa­likusi stīva no ievainojuma, trešais kļuvis kurls no bailēm, ceturtais kontuzēts, piektais išiasa savilkts. Ārsti šos slimnie­kus uzvar, un līdz ar viņiem uzvar arī zinātne. Šī zinātne ir prostituējusies; tā nekalpo vairs cilvēku veselībai un labklā­jībai, bet dzen viņus kā kaujamus lopus uz fronti, lai pavisam nobeigtu. Viss notiek par naudu. Ārsti izraksta apliecības, kā­das vien vēlies, ja tikai ir, ar ko šiem plēsoņiem kārtīgi samak­sāt.»

«Var manīt, arī tu esi viens no tiem, kas nav kārtīgi sa­maksājuši,» Sveiks nopūtās.

Mareks klusi pamāja ar galvu: «No Budapeštas, kur es apgalvoju, ka man paralizēta roka, mani sūtīja tālāk uz Par- dubicu. Ārsts teica: «Tur būsiet kā savās mājās: slimnīca ērta, barība laba, dakteri ir čehi un bez tam nedēļas divas par jums neviens neiedomāsies.» Šis ārsts bija poļu žīds.

Aizbraucām Pardubicā. Tiešām: 5 stāvu slimnīca, katrā stāvā 40 istabas. Viss sadalīts pēc slimībām: pirmajā — tri- pers, šankrs, sifiliss un tamlīdzīgas kaites; otrā — tīfs, dizen­tērija, holēra. Trešā atradāmies mēs — invalīdi no frontes. Visu šo slimnīcu ārstiem tomēr bija viens kopējs princips: iz­ārstēt katru — un tik pamatīgi, lai viņš visu mūžu to atcerētos. Katram kareivim, kas šo hospitāli atstāja, uz drēbēm uzšuva lielu burtu «A».

Man biedros tur bija kāds skroderis no Hradceas Kralovas. Tas teica: «Te taču nav hospitālis, bet — pritons. Nē, īstenībā ir vēl sliktāk — te vēl piekopj spāniešu inkvizīciju.» Viņam bija daudz taisnības. Ārstēja tikai ar badu un elektrību; iz­dzina slimību gluži tāpat kā vecos laikos velnu no raganām. Virsinkvizitors bija kāds Dr. Krauss no Prāgas, un Dr. Pappen- heids — ungāru žīds — darbojās kā viņa palīgs. Trīsdesmitā istabā tiem atradās elektrizējamā mašīna. Katru vakaru pazi­ņoja, kam rītā jādodas turp, un zēni, kas jau ilgāk tur bija nodzīvojuši, tad visu nakti negulēja aiz bailēm.

Ierodos arī es tur, un Dr. Krauss sāk apskatīt manu roku. Galva viņam noskūta gluži kaila kā putras ābols, acis aiztū- kušas kā sivēnam. Pīpo resnu cigāru, skatās papīros un tad uzsmaida man:

«Jūs sakāt, ka roka nav lietojama? Tas no ievainojuma, vai no reimatisma? Esiet bez rūpēm — mēs viņu jums te drīz vien izārstēsim. Tādi kā jūs — inteliģenti zēni — Austrijai

tagad ir vajadzīgi, bet tikai ar veselām rokām. Vispirms izmē­ģināsim vieglākās ārstēšanas metodes.»

Tad viņš atsauca kādu Cermaku — pavecu vīru no 10. landšturma. Tas tūlīt atsaucās «Hier!» un ārstam, nabadziņš, tuvojās gluži salīcis, uz diviem kruķiem balstīdamies. Man kļuva viņa tiešām drusku žēl un no sirds es novēlēju: kaut drīzāk tāds tiktu mājās!

Dr. Krauss ieskatījās šī Ccrmaka papīros, paklusi iesvil­pās un tad jautāja: «No kā jums tāds stīvums?» Slimais at­bild: «Štāba ārsts Litomeršā mani noveda šādā stāvoklī. Vis­pirms viņš mani krietni izsutināja, tad aplēja ar ledainu ūde­ni — un pēc tam es vairs nevaru savus locekļus pakustināt. Viss sāp, bet kājas — gluži kā nejūtīgi koka gabali.»

Dr. Krauss laipni pasmaidīja. «Gulieties tur uz tā galda,» viņš teica, «bet iepriekš izģērbjaties kails. Guliet uz mutes, aizveriet acis un, kad es jums duršu ar adatu, sakiet: jā!» Adatu viņš iegrūda miesā līdz pat acij, un Cermaks sāka kliegt: «Jā, jā!»

Kad durstīšana bija apnikusi, ārsts apsēdināja Cermaku un sāka sist ar āmuru pa viņa ceļgaliem. Nelaimīgais kliedza, teica, ka sāpot, bet tad Dr. Krauss viņam uzlika vienu vara birsti uz krūtīm, otru uz kājām un palaida elektrisko strāvu. Cermaks sāka kliegt pilnā balsī: «Dieva dēļ, daktera kungs, es neizturēšu! Es iztaisīšu slapjumu … aiz sāpēm!»

Pēc dažām minūtēm ārsts izslēdza strāvu un stingri teica: «Bet tagad, Čermak, netaisiet ilgāk vairs šīs muļķības un ejiet, kā pareizi jāiet. Atliecieties gluži taisns kā svece un — kruķus prom! Nu, velns lai parauj — marš uz priekšu! Citādi …» Un Cermaks sāka iet — tā, it kā nekad savā mūžā viņš nebūtu klibojis. Tad dakteris pavēlēja: «Bet tagad skrieniet — veselas desmit minūtes bez apstāšanās!» Un Cermaks skrēja. Pēc tam Dr. Krauss griezās pie manis un jautāja: