KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Reizēm vilciens apstājās kaut kur attālu no stacijām. Tad krievu zaldāti pavadoņi izdzina gūstekņus no vagoniem un veda pie karalauka virtuvēm, kur tie saņēma maizi, zupu un karoti biezputras. Pēc tam visus sadzina ateju vietā, tad sēdi­nāja atkal vagonos, un vilciens ritēja tālāk.

Sis vilciens līdzinājās ce}ojošai zvērnīcai, kuru ceļā apstā­dina tikai tad, kad zvērus vajag pabarot. Ļaudis, kas tajā at­radās, nekad nemazgājās, nepazina ķemmes, neskuva bārdas, un netīrumu kārta uz viņu miesām sakrājās arvien biezāka. Utis, kas ļoti ātri attīstījās šādā atmosfērā, pārpildīja jau vi­sas guļvietas, jo neviens tās vairs neiznīcināja, un kareivji, kad tie atgriezās no atejas vietas un savu vilcienu vairs neat­rada uz agrākām sliedēm, parasti vaicāja cits citam:

«Vai tu, brāl, nemanīji, kur palika mūsu bardaks uz rite­ņiem?»

Vagonam katrā pusē bija ierīkotas divas kārtas nāru, uz kurām varēja gulēt. Tie, kas uz tām paguva ieņemt vietas, nak­tīs varēja atpūsties guļus, bet vidū, koridorā palikušies sēdēja atvērtās durvīs, šūpojās tajās vilciena ritmā un turējās cits pie cita. lai neviļus neizkristu.

Milzīgā ieleja, nepārredzami kviešu lauki, rudzu, auzu, rā­ceņu un sīpolu sējumi aizzibēja uz rietumiem. Līdz ar tiem atkāpās zem papelēm paslēpušās sādžas, vējdzirnavas uzkal­nos un lielas salmu kaudzes tīrumos, kur tās atgādināja mil­zīgas bekas ar nošķiebtām galvām. Gūstekņi skaitīja verstu skaitu pēc stabu atzīmēm un strīdējās par to, kurp īsti viņus ved. Vieni apgalvoja, ka uz Sibīriju, otri — ka uz Kaukāzu, bet trešie bija pārliecināti — uz Melno jūru.

Iedegās strīds par saulespuķu lauku nozīmi. Skolotājs, ai kuru Sveiks atkal bija iekļuvis vienā ešelonā, apgalvoja, ka šīs puķes audzinot tikai dekorācijas dēļ, jo krievi esot dzejiska tauta, par ko liecinot arī viņu literatūra. Mareks izteica pārlie­cību, ka saulespuķes dēstot kartupeļu vietā, kurus nekur neva­rēja manīt, un Sveiks, šīs domas kopā savilkdams, piemeti­nāja:

«Nūjā, viņi ir dzejiska tauta un saulespuķu sēkliņas grauž tikpat dzejiski kā vāveres riekstus. Pasaulē jau palaikam ir dažādi dzīvnieki.»

Jau nākamā stacijā Sveika izteiktās domas guva nepārpro­tamu apstiprinājumu. Iepretim gūstekņu vilcienam bija apstā­jies pasažieru vilciens, un tur zem trešās klases logiem atradās veselas grēdas sēkliņu čaulu. Pie loga sēdēja krievu zemnieks, pretim tam tāda pat zemniece. Viņi par kaut ko sarunājās, un tai pašā laikā uz galdiņa vidū ātri auga kaudze čaumalu, jo tās bira no abām mutēm gluži kā skaidas, kad koku zāģē.

Gūstekņu vilciens stacijā modināja dzīvu interesi un drīz vien kļuva par apbrīnošanas priekšmetu. Kad austrieši izlīda no vagoniem, tos ielenca vesels bars zemnieku līdz ar savām bābām un ziņkārīgi vaicāja:

«Cik gadu vecs? Vai zeme ir? Kristīts vai pagāns? Kad beigsies karš? Kurš uzvarēs?»

Viens no viņiem jokodams novilka Marekam blūzi, galvā uzmauca savu cepuri un tad priecīgi iesaucās: «Lūk, īsts krievu cilvēks! Kas nu var teikt, ka tas ir austrietis? Nu, Matrjona paskaties, kas par malaci!»

Pa vagona logu izliecās zemniece un, Marekā noraudzīda­mās, priecīgi pasmaidīja. Tad viņa izvilka sev no kāju apakšas maisu, izņēma no tā gabalu baltas maizes līdz ar divām olām un teica Marekam:

«Nu ņem! Mūsu Jefims arī ir sagūstīts Vācijā.»

«Šiem zemniekiem ir tādas galvas kā nabagiem vai arī pašam Tolstojam,» skolotājs uzrunāja Mareku.

«Smalkas ceremonijas tie neievēro,» paziņoja Sveiks. «Fri­zieris te bagāts nevar palikt, bet interesanti gan būtu tās matu pinkas reiz pamatīgāk izsukāt. Palūk tikai, tāds mužiks ielien vagonā kailām kājām un ārā iznāk jau apāvies kā pats kungs. Nogaidīsim nu vēl, kas būs tālāk, kad tiksim pie jūras.»

Pasažieru vilciena lokomotīve iesvilpās, stacijā trīs reizes nozvanīja, un vagonu rinda sāka ritēt. Zemniece pa logu vēl­reiz pamāja Marekam un piebēra tam pilnu sauju saulespuķu sēkliņu:

«Še, ņem! Un brauc laimīgs!»

«Sēsties! Sēsties!» visapkārt kliedza krievu zaldāti, un arī gūstekņu vilciens drīz sāka doties tālāk. Sveiks sēdēja durvīs, ēda maizi ar olu un teica Marekam, kas novietojās uz nārām:

«Tev, zēn, tomēr ir laime pie sievietēm, lai gan krievu lie­tās vēl nekā nesajēdz. Ja tev kādreiz ievajagās zināt, kā izda­rīt netikumīgu priekšlikumu, tad griezies droši pie manis; es izmācīšu.»

Viņš nesavtīgi pateica Marekam frāzi, ar kuru var iekarot sava tuvākā sievu, pie tās pašas reizes arī izskaidrodams, ko īsti nozīmē teiciens «job tvoju maķ» un kādā gadījumā par tā lietošanu var dabūt «po morģe». Desmit minūtes vilciens viņus vizināja caur neskaitāmu māju rindām. Pretim pa ceļam no

stepes dzina daudz lopu — govis, vēršus, teļus, aitas un sivē­nus. Neviens no gūstekņiem nevarēja droši pateikt, vai tur bija sādža, vai pilsēta. Beidzot vēl pamanīja, ka pie katras mājeles sakrautas melnu ķieģeļu grēdas, un atkal iedegās strīdi par to

nozīmi,

«Nūjā,» prātoja Sveiks, «tur droši vien drīzumā sāks pama­tīgi būvēt. Līdz pavasarim būs pavisam jauna pilsēta ga­tava.»

«Bet kāpēc gan tagad neviens nekā neceļ? Stacija bija uz­celta no sarkaniem ķieģeļiem,» atteica skolotājs.

«Sie melnie ķieģeļi ir sakrauti pie katras dzelzceļa būdas,» piebilda vēl Mareks. Bet kādam mērķim šie ķieģeļi bija do­māti, par to tomēr neviens netika īsti skaidrībā.

Atkal piestātne. Gūstekņi jau uzdrošinājās parādīties arī uz perona, kur dažs tiem iedāvināja kapeiku, bulku vai cukura graudiņu, bet krievu zaldāti dzina viņus prom, grūzdami ar delnām pa pakaušiem.

Atrada ari, ka katrā stacijā ir katls ar vārītu ūdeni. Tā ka putru dabūja tikai pēc apmēram 36 stundām reizi, tad starp­laika varēja vismaz ar karstu ūdeni vēderu izskalot. Kijevā atņemto pudeļu un katliņu vietā katrs iegādājās kādu trauku, kas pagadījās ceļa: uzlasīja nosviestas konservu bundžas un caurus katliņus, kurus aizlāpīja ar maizi. Krievu zaldāti vi­ņiem iedeya milzīgas koka karotes, ar kurām neviens neprata ēst, bet tie, kam vēl bija laimīgi uzglabājušies naži, ņēma no lokomotīves bērzu šķilas un paši izdrāza sev karotes.

«Karš ir panācis to,» teica namdaris Neztičeks no Kloko- tas, «ka tagad neviens ne no kā vairs nebaidās; visi ir kļuvuši gudri un viltīgi kā pērtiķi. Lūk, ar šo pašu nazi, kad to notrīsu pret ķieģeli un uzasināšu pie papēža, es noskūšu arī bārdu. Galvenais: nevajaga tikai baidīties! Arvien vairāk drosmes kul­tūras un civilizācijas iekarošanā! Bukovinā mums klājās slikti, un tur reiz man tā iegribējās nodzerties piena, ka savu dzīvību varētu atdot par krietnu litru.»

«Bet es gribu alu!» iesaucās Sveiks. «Muldi, par ko vien gribi, tikai alu liec mierā! Citādi es nomiršu aiz slāpēm.»

«Oficieri mums bija tādi paši dienaszagļi kā visā pārējā armijā,» turpināja Nezničeks. «Zaga gaļu un mums deva ar­vien mazāk un mazāk, tā iekrādami drīz vien divas dzīvas go­vis, kuras bija slaucamas. Piena, sviesta un krējuma viņiem nekad netrūka. Mums vajadzēja izrakt virsniekiem īpašu pa­grabu, kur tie noglabāja savus produktus un naktīs lika tos apsargāt

Vienreiz es tā stāvu sardzē un klausos, kā mierīgi gremo govis. Un atkal mani sagrābj tāds izsalkums pēc piena, ka var vai_ traks palikt. Izslaukt nebija iespējams. Jau reiz es pamēģināju, bet izrādījās, ka izspiests viss līdz pēdējai lāsei. Apskatos pagraba durvis: sprādze nav stipra, kā aizbāzu ba- joneti un rauju — tā vaļā ir. Kungi, es jums nemeloju: ofi­cieru kungiem tur bija tik daudz sviesta, vesels kubls biez­piena un pods skāba krējuma, ka visu to tikko spēju laukā iznest. To krējumu turpat uz vietas laimīgi izdzēru, sviestu paslēpu, bet ko iesākt ar biezpienu? Atstāt bija žēl, piecelt bied­rus un izdalīt — arī likās bīstami, jo kāds tomēr varētu nodot. Beidzot izdarīju tā: novilku pats savas apakšbikses — tās bija man vēl tīras, io nēsāju tikai piekto nedēļu — aizsēju katra stilba galu atsevišķi un tad iekšā ērti sabēru visu biezpienu, šo trauku aiznesu uz tīrumu un paslēpu kaņepēs. Virsū uzliku dēli un uz dēļa akmeni. Sprādzi pie durvīm atkal tā piekabinā­ju, it kā nekas nebūtu noticis.