KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Sekas nevajadzēja ilgi gaidīt. Sevišķi tās piemeklēja brīv­prātīgo, kas katrā piestātnē skrēja pāri sliedēm, nolaida bikses .un sēdās stepes garajā zālē. Graizes vēderā kļuva arvien asā­kas, un drīz vien Marekam vajadzēja, arī pat vilcienam ejot,, sevi atvieglot pa pusatvērtajām durvīm, Sveikam viņu pietu­rot.

Nākamā dienā vilciens apstājās pie kādas lielas pilsētas pre­ču stacijas. Lokomotīve aizbrauca pēc ūdens. Gūstekņi nodo­māja, ka apstāja būs ilgāka, izlīda no vagoniem, un Mareks mudīgi vien aizdiedza uz atejas vietu. Kolīdz viņš to bija atstā­jis — ievajadzējās atkal no jauna tur atgriezties. Pa to laiku lokomotīve bija atgriezusies, atskanēja zvans, krievu zaldāti, uzsauca: «Sēsties! Ātrāk!», un vilciens sāka kustēties.

«Marek, ātrāk! Dieva dēļ, Marek, skrej šurp! Mēs jau braiL* cam!» Sveiks izmisis kliedza, ko spēja.

No nokaļķotiem dēļiem, kuri iežogoja atejas vietu, izlēca:' Mareks un, nolaistās bikses ar rokām pieturēdams, visiem spē­kiem drāzās pakaļ aizejošajam vilcienam. Laimīgi viņš sasnie­dza vagonu, ieķērās durvīs, un skolotājs to vilka uz augšu, lai nepakristu zem riteņiem. Bet Mareka kāja kļūmīgi ietinās kāp­nēs, kas bija sasietas dzeloņdrātīm, bikses aizķērās aiz dzelo­ņiem un kopā ar apakšbiksēm noslīdēja līdz pat zābakiem.

Taisni šai nelaimīgā brīdī vilciens devās cauri stacijai, kur uz perona daudz pasažieru gaidīja ātrvilciena ierašanos. Viņu. priekšā atklājās nejēdzīga aina: vagona durvīs, kā zirneklis, karājās puskails cilvēks, un viņa dibengals, saules apspīdēts, it kā apsveica šīs pilsētas cienījamākos pārstāvjus. Visu pār­šalca smieklu vilnis. Bet no vagona tam atbildēja Sveika laip­nā balss:

«Turies, draugs! Vilciens jau stājas un mēs tevi uzvilksim! Ei, hip, hip, urā!»

Palīgā pieskrēja vēl vairāki gūstekņi, un kopīgiem spēkiem tie Mareku ievilka vagonā.

Pēc pusstundas visi jau pārliecinājās, ka nu brauc pa citu līniju. Nākamā dienā visi atradās Voroņežā, kur viņus novie­toja nometnē.

Gadījums ar Mareku bija gari un plaši aprakstīts «Russkoje Slovo», ka ar nolūku apsmieta krievu labākā sabiedrība. Tur­pat tālāk sekoja ziņojumi, ka Vācijā un Austrijā krievu gūstek­ņus jūdzot arklos, dedzinot viņiem papēžus ar karstu dzelzi, no mugurām izgriežot ādu siksnām un tās vietas apberot ar sāli. Ziņojums beidzās ar aicinājumu krievu zaldātiem — at­riebt gūstekņiem par savu brāļu ciešanām.

Kad Voroņežā Mareks lasīja šos gabalus un rindu pa rin­dai centās tos pārtulkot, Sveiks mierīgi teica:

«Var tūlīt redzēt, ka arī te avīzēs raksta tādi paši duraki, kā pie mums.»

Kad karā kāds virsnieks izrādījās tik liels zaglis, ka sāka jau apdraudēt veselus frontes rajonus, kur tas darbojās, tad viņu parasti pārcēla aizmugurē par kādas gūstekņu nometnes pārzini. Kareivis, kas iekrita šādā gūstā, bija jau tikpat kā dzīvs aprakts. Valstij, kuras pilsonis tas bija, viņš vairs nein­teresēja, jo tam nevarēja pavēlēt nobendēt ienaidnieku kareiv­jus. Bet arī ienaidnieks, kuram viņš bija padevies, nebija iein­teresēts šādu kareivi sargāt un barot. Ja kāds tomēr izturēja un visu pārcieta — tas bija tikai viņa paša nopelns un privā.tā darīšana.

Nometne Voroņežā, kurā iekļuva Sveiks ar Mareku, bija do­māta tālākai gūstekņu nosūtīšanai. Tur viņus sadalīja un no­deva darbos. Nometnes komandants bija kāds vecs kapitāns Aleksandrs Fjodorovičs Popovs. Personīgās īpašības, kas viņu ievirzīja šai postenī, slēpās dziļi šī daudziem tūkstošiem līdzī­gā virsnieka dabā un darbā. Gūstekņiem viņš deva mazāk mai« zes, nekā tiem pienācās, zaga gaļu, nedeva cukuru, bet tēju pavēlēja savarīt katlos. Pavāri, kurus arī ņēma no gūstekņu vidus, to pašu tējas mazumiņu, ko tie dabūja, paturēja paši sev un ūdeni katlos nokrasoja ar pelniem. Popova svētīgā dar­bība sava maka labā droši vien būtu sasniegusi vēl plašākus apmērus, ja viņu reižu reizēm nepārbaudītu kara apgabala priekšnieks — ģenerālis Zaharovs un ja nometnē neatrastos kazaki — invalīdu sardze. Zaharovs bija stingrs, inteliģents un taisnīgs cilvēks, kas labprāt uzklausīja gūstekņu sūdzības un mēģināja tiem tomēr palīdzēt. Donas kazaki — krietni dre­sēti karavīri — izturējās pret gūstekņiem oficiāli, bet cienīgi, kā pret sev līdzīgiem, un pašlepnums viņiem neļāva šos ļaudis aplaupīt.

Otrkārt: Popovs bija cieši pārliecināts, ka centrālās valstis sūta savus ļaudis tik lielos vairumos uz Krieviju ar nolūku, lai viņi tur saceltu nemierus. Tā kā 1905. gads jau bija mācījis, ka revolūcijas visātrāk uzliesmo tur, kur daudz ļaužu salasās kopā, tad Voroņežas nometnes komandants ar gudru ziņu cen­tās gūstekņus pēc iespējas vairāk izkliedēt.

Kolīdz ieradās Sveika ešelons, viņš lika visiem jaunatvesta­jiem sētā nostāties rindās, sadalīties pēc tautībam, un tad rakstveži sāka sastādīt sarakstus. Bet viņi vēl nebija tikuši līdz trešajam gūsteknim, kad agrāk ievestie jau paguva visus brī­dināt — lai jaunie nesaka īstos vārdus.

«Aizsūtīs vēl šahtās un liks ogles rakt — tad beigas būs! Te, kaut arī bada dzīve, nav jāstrādā. Saki viņiem kādu muļ­ķību, bet, kad rīt izsauks darba ešelonā — ciet klusu, jo tas taču nebūs tavs uzvārds. Tad vari arī skrīveriem parādīt savu apliecību — viņi taču latīņu burtu neviens neprot izlasīt.»

Sīs veiklās viltības sekas Popovu un viņa rakstvežus noveda gandrīz līdz izmisumam. Vienā dienā viņi pierakstīja visus at­vestos gūstekņus, sadalīja pat, kur katram doties darbā, bet nākamajā rītā nometnē izrādījās jau pavisam citi ļaudis, kuri apgalvoja, ka vēl neesot reģistrēti.

Arī Sveiks, laikus brīdināts, uz skrīvera jautājumu: «Kāds tev ģimenes vārds?» droši un skaidri atbildēja: «Gezenger Sikač- Magabunds!» Izbrīna pārņemtam krievu skrīverim, kas lāgā nezināja, kā šādu vārdu ierakstīt, viņš labprāt vēl paskaidroja: «Gezenger — tas ir kristīts vārds. Bet Sikač-Magabunds — uz­vārds.» Pārējie gūstekņi zīmīgi saskatījās, un viens ieteica: «Sakiet kaut ko tādu, lai viņiem mēles izmežģās. Es saukšos par Hostinu Holitčeku no Ržitčaniem.»

Reģistrējošais skrīveris piegāja Marekam:

«Kāds tavs uzvārds?»

«Radbildih Kratina,» pavisam nopietni atbildēja brīvprātī­gais.

«Velns viņus lai izprot, kas tie par vārdiem tur rietumos!» Gluži saīdzis piemetināja kapitāns Popovs un savam skrī­verim vēlreiz piekodināja: «Bet tu noprasi vēlreiz. Un raksti uzmanīgi, ka nesaputro!»

Kad visi bija pierakstīti, Popovs iegāja savā kancelejā un atgriezās ar kādu papīru rokās. Paskatījies tajā, viņš lasīja:

«Kamenkas pilsētas valdei: 20 cilvēkus!»

Kazaki un skrīveri sāka skraidīt no vienas gūstekņu gru­pas pie otrās, trešās un ceturtās. Katrā bija nodalīta sava tau­tība. No katras izlasīja pa vienam vīram.

«Nu, vēl pa vienam!» komandēja Popovs, norādīdams uz katras grupas otro galu.

Atkal atveda četrus. Nu sanāca jau astoņi. Tad kapitāns iesaucās:

«Bet nu ņemat no paša vidus!»

Salasīja divpadsmit. Popovs tos vēlreiz rūpīgi pārskaitīja, tad apstaigāja pats visas grupas un, ar pirkstu norādīdams* teica:

«Ņem to! Tagad šito! Un to arī vēl!»

Tā viņš beidzot laimīgi salasīja 20 cilvēkus Kamenkai un tad lasīja no savas lapas tālāk: «Certkovas fabrikām un rak­tuvēm: 60 vīrus!»