KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Sveiks, netīrumus no aiznadzēm tīrīdams, strīdu par slā- visrnu nobeidza ar šādu secinājumu:

«Var jau būt, ka līdz šim mēs nemaz neesam bijuši īsti slāvi. Tagad viņi mums māca, ko nozīmē būt slāviem. Mums tikai uzreiz ir tā grūtāk pierast. Bet gan jau . . .»

Kapitāns Kukuškins, kas Krievijas cietoksni pārzināja gūs­tekņu saimniecisko daļu, nebija šo tautu principiāls pretinieks. Viņš mēdza teikt: «Karš jau tādēļ ir, lai tautas no tā ciestu» — un šo patiesību centās pierādīt nelūgto viesu vispamatīgākā izkratīšanā. Kad šie «zilpelēkie siseņi, kas šurp salaidušies Krie­viju apgrauzt» (tā viņš pats teica), bija izdzīti sētā un atņem­tās lietas izšķiroja krievu zaldāti, lai pēc tam tās pārdotu gūs­tekņiem atpakaļ, kapitāns pavēlēja atslēgt noliktavu un iznest maisiņu ar cukuru. Gūstekņiem tad vajadzēja pa vienam nākt viņam garām, un pats viņš vēroja, kā katram saujā iedeva di­vus graudiņus, tēvišķi pamācot:

«Lūk, tur ir ūdens. Ej pēc tējas.»

šos padomus kapitāns papildināja ar tik pamatīgiem sitie­niem pa stilbiem, ka katrs gūsteknis palēcās labu gabalu uz priekšu. Tur tie domīgi noraudzījās uz kūpošo ūdenskatlu, jo ne katliņu, ne krūzīšu viņiem vairs nebija. Sveiks, cukuru mutē sabāzdams, teica:

«Lai nu pamēģina tagad dabūt ārā.»

Kapitāns Kukuškins pats ieradās virtuvē pārliecināties, vai zupa tiešām izvārīta, un piekāva tur pavāru, kas uzdrošinājās ziņot: «Galu porcijās nedalījām, jo bija par maz; tāpēc savā­rījām tāpat zupā.» Šo sodu pavārs dabūja ne jau par priekš­niecības pavēles neizpildīšanu, bet par to, kādā toni biia izru­nājis vārdiņus «par maz». Lāga vīrs Kukuškins jau iepriekš bija licis izlietot tikai ceturto daļu no tā gaļas daudzuma, kas gūstekņiem pienācās, un to viņš bija ierakstījis savās intendan- tūras grāmatās.

Pēc tam Kukuškins lika izsaukt pie sevis vācu oficierus un ar tulka, kāda ukraiņa, palīdzību pavēlēja tiem savus ļaudis no­stādīt rindās un komandēt pārgrupēšanos uz vietas. Turpat pusstundu cietokšņa sētā skanēja: «Doppel — linksfront — rechtsfront!»

Kukuškins pats stāvēja un skatījās uz šiem ļaudīm, kas frontē viņu būtu nominuši kā vardi, bet tagad pa dubļu paltīm kā mērkaķi te lēkāja viņa priekšā. Pats viņš arvien vairāk ap­reiba no savas varas un pašlepnuma apziņas. Tai pašā laikā viņš priecādamies skaitīja, cik daudz viņu tur bija un cik daudz vēl to nonāks viņa rokās. No katra taču varēja savu summiņu ietaupīt. Beidzot Kukuškins aizgriezas, jo viņam gri­bējās savu sapni izrunāt skaļi, pašam dzirdot:

«Paldies Dievam! Pēc kara varēšu sev Kaukāzā nopirkt krietnu muiželi. Jeb nē… labāk pirkšu Krimā — tur būs mie­rīgāk.»

Pa to laiku zaldāti no noliktavām iznesa maizes klai­pus, sadalīja tos vienlīdzīgos gabaliņos un uz dēļu galdiem izlika skārda bļodiņas. Kapitāns ar tulka palīdzību teica, ka visiem jāsagrupējas pēc tautībām: austrieši atsevišķi, čehi atse­višķi, tāpat vācieši, serbi, poļi, ukraiņi, itāļi un ungāri. Tad viņi saņemšot maizi un kāpostus un varēšot ieiet kazarmās.

Pletni pret zābakiem pliukšķinādams, pats viņš iegāja at­kal virtuvē. Gūstekņu vidū atskanēja saucieni: «Vāci — pa labi! Cehi — pa kreisi! Poļi — stūrī!» utt. Vienas mātes — Austrijas bēnri nu sadalījās atsevišķās grupās.

Cehos, poļos un bosniešos šī grupēšanās radīja priecīgas no­jautas. Viņi visi cerēja, ka nu reiz sāks iet labāk. Visi taču bija jau diezgan dzirdējuši un ticējuši, ka slāvus Krievijā ne­maz neuzskatot par ienaidniekiem, pret tiem izturoties kā pret izdzītiem draugiem. Nu šīs ilūzijas likās vistuvāk pienāku­šas.

«Tagad mēs dabūsim labāku uzturu,» teica skolotājs.

«Mūs atstās tepat — uz Sibīriju nesūtīs,» piemetināja brīv­prātīgais.

«Es jau vienmēr esmu teicis: cik tas labi, ka cilvēks ir dzimis čehs,» atkal priecīgi uzsmaidīja Sveiks. «Kādā dziesmā taču dzied tā: Slāvam brāļi visur atrodas . ..»

No virtuves iznāca feldfēbelis, lai vestu gūstekņus pusdie­nās. Viņš staigāja no grupas pie grupas un uz saviem pirk­stiem mēģināja tās saskaitīt. Tad atgriezās un sāka skaitīšanu atkal no gala, galvu grozīdams un domīgi skatīdamies kādā papīra lapelē. Beidzot viņš atkāpās gabaliņu tālāk un pusbai- līgi sāka saukt:

«Kur ir vācieši?»

«Hier!» skanēja droša atbilde.

Tiem viņš pavēlēja pienākt sev tuvāk un turpināja:

«Bet kur čehi?»

«Hier!» atskanēja vēl skaļāk.

Ar roku viņš norādīja uz vāciem, dodams zīmi tiem pievie­noties, un sauca tālāk:

«Bet ungāri — kur ir tie?»

«Elen!» iekliedzās ungāri.

Tiem norādīja pievienoties čehiem un turpināja:

«Bet poļi?»

«Hier!» tie atsaucās un gāja pie ungāriem paši.

Tālāk sekoja serbi, horvāti, itāļi, ukraiņi, un beidzot, ierau-

dzijis savā priekšā tukšu laukumu, feldfēbelis, gluži apjucis, izsaucās:

«Kur tad ir palikuši austrieši?»

Atbildi nesagaidījis, viņš skriešus devās uz virtuvi pie ka- pitāna Kukuškina, lai tam ziņotu, ka starp gūstekņiem nav neviena austrieša.

«Ak tu, ragulops tāds!» iekliedzās sadusmotais Kukuškins. «Kā tad nav, ja es pats tos redzēju? Austrijā dzīvo austrieši un daudz citu tautu,» viņš vēlreiz pārbaudīja savas zināšanas pēc kara reglamenta.

Sētā Kukuškins izsteidzās, paka|sekodams pagalam pārbie­dētajam felfēbelim, kas iedomājās, ka austrieši būs kaut kur noslēpušies un par to priekšniecība viņu aizsūtīs uz fronti. Ka­pitāns apstājās pie maizes klaipiem un dusmīgi uzkliedza feld­fēbelim:

«Nu, saskaiti vēlreiz, aitasgalva tāds! Lūk, te ir maize aus­triešiem, te poļiem un tā — visiem citiem kopā. Ja es tev, suņa bērns, pavēlu dot maizi austriešiem, tad tev jāsaprot, ka aus­trieši te ir!»

Austriešu noslēpumainās pazušanas dēļ galīgi apstulbušais feldfēbelis, pēc kura domām visi šie ļaudis izskatījās kā aus­trieši, neko sakarīgu vairs nezināja atbildēt. Viņš tikai mur­mināja:

«Nikak net, jūsu augstlabdzimtība! Nevaru zināt! Taisni tā!»

«Es tev, durakam, tūlīt paradīšu, cik tur ir austriešu,» Ku­kuškins jau mierīgi teica. «Sadzen viņus visus atkal vienā barā.»

Viņš paņēma no feldfēbeļa papīra lapeli un atkal atdalīja Austrijas tautas citu no citas, un, kad pēc itāļiem iesaucās: «Austrieši!» skaļi atskanēja tikai viena atbalss:

«Hier!»

Tas bija brašais kareivis Sveiks. Šoreiz viņš paziņoja, ka pieder austriešu nācijai. Kad vēlāk biedri viņam to pārmeta, Sveiks taisnojās:

«Es nedrīkstēju likt ienaidniekam manīt, ka mūsu vecā Fran­ča ķeizariskai augstībai nav vairs neviena uzticama pavalst­nieka. Man bija jāapslēpj savas valsts «mājas puses», kā to teica pane Pokornaja no lilubotčepas savai meitai, kad tās abas gatavojās uz balli: «Anička, uzvelc aizšūtās apakšbikses, lai gadījumā, ja tu pakristu, vīrieši neieraudzītu tavas vājās puses.»»

Kad kapitāns Kukuškins Sveikam krieviski teica, ka viena austriešu cūka tomēr atradusies šajās internacionālajās salašņās, tad viņš saķēra savu feldfēbeli aiz matiem, bet Sveiku aiz auss un sita abu galvas kopā, lai tie labāk iepazītos — tad Sveiks tikai mierīgi piemetināja:

«Skaidrs, ka tā ir vajadzīgs. Viņam jāzin, kas ir ienaidnieks un ko tas spēj.»

Pēc tam Sveiks paziņoja, ka maizes klaipi, kas nodalīti austriešiem, visi pienākas viņam kā šīs tautas vienīgajam priekšstāvim. Kukuškins uz to atbildēja ar pāris īsti krietniem krievu vārdiem, bet, kad Sveiks arī tad vēl nemitējās savu tie­sību aizstāvēšanā, viņš īsti nikni uzsauca feldfēbelim: