KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Tas viss drīz vien jau beigsies. Tūlīt aiz Kijevas būs jūra, un tur varēsim izzvejoties, cik kuram tīkas. Zivju jūrā nekad nav trūkums.»

Gadījās viņiem arī iet garām čehu sādžām, kuras jau labi sen bija nodibinājuši Krievijā ieceļojušie kolonisti. Vietām tur gūstekņus uzņēma ar īstu sajūsmu un deva pārtiku, cik varēja apēst, bet pagadījās arī tādas sādžas, kur viss bija noslēgts un iemītnieki tikai caur logiem un ar manāmu neuzticību no­raudzījās uz saviem savaņģotajiem tautas brāļiem.

«Lūk, nelieši!» teica skolotājs, vienai tādai sādžai cauri ejot. «Asinsbalss viņos ir jau pavisam apklususi.»

«Skopuļi, kā jau visi zemnieki,» apstiprināja brīvprātīgais, kas bija jau pārliecinājies, ka kopā ar Sveiku nekur pasaulē bojā neaizies, un tādēļ tagad arvien turējās viņa tuvumā. «Dī­vaini — zin, ka esam čehi, bet nedod ne zaļu kartupeli. Vakar es kadai vecenītei teicu, ka kopš kara sākuma divpadsmit apus­tuļi Prāgā uz Vecpilsētas laukuma nav vairs manīti — un viņa man par to iedeva gabaliņu biezpiena. Bet šitie pat nevaicā, kā mums tur klājās.»

«Ar viņiem ir gluži tāpat, kā tas notika reiz ar kādu Svo- bodas radinieku no Netešas,» Sveiks piemetināja. «Sis Svoboda mācījās Prāgā un kļuva par skolotāju. Pēc tam viņš apprecēja tirgotājas Bimeralovas, pie kuras bija apmeties, meitu. Tā viņš mierīgi nodzīvoja gadus divdesmit, bet tad juta, ka sāk apnikt sieva. Apnika arī mūžīgā sēdēšana uz vietas. Kad sākās vasa­ras brīvlaiks, viņš atcerējās, cik labi būtu tagad dzimtenē, sēdās ātrvilcienā un brauca tieši uz Netešu. Jo tuvāk tai nāca, jo vairāk sāka jūsmot: iedomājās mājiņu, kā tā tagad klusi grims ziedos. Kā šunelis Grēks, ar kuru kopā viņš bija tīrumā peles ķēris, tad, priecīgi riedams, steigsies pretim, laizīs kājas un visi ļaudis apkārt sanāks un runās: «Ja, jā — tas ir tas pats mūsu Svoboda, kas Prāgā tagad kļuvis par ievērojamu vīru. Kaut viņa nelaiķis tēvs to vēl būtu savām acīm redzējis! Viņš droši vien apraudātos no prieka .. .»

Tā domādams, viņš iegāja sādžā un skatās: turpat ceļmalā vecais Travs pļauj miežus. Skolotāja kungs viņu uzrunā vien­kārši un zemnieciski: «Dievs palīdz, vectēv!»

«Kas es tev par vectēvu?» vecais Travs pieklājīgi atbild. «Un kas Dievam par vajadzību iemaisīties manās darīšanās? Atstāj viņu mierā, bet nāc tu, dienaszagli, pats un pamēģini man palīdzēt, ja jau tā vēlies. Esi jau laikam abus sānus aiz slinkuma nogulējis!»

Nu, šis vecis ir jau zaudējis saprātu — Svoboda nodomā­jis un piegājis tam vēl tuvāk, lai tas labāk pazītu:

«Tu, vectēv, mani laikam gan vairs neatceries?»

Sai brīdī Travs meties viņam ar izkapti tieši virsū, dusmīgi saukdams:

«Tūlīt vācies prom, blandoni! Vai tu domā, ka man te visi zag|i gar ceļmalām jāpazīst? Nav jau tādu mums trūkums. Vecam Moravcam nupat izcēluši pulksteni no vestes kabatas, kamēr pats pļāvis un veste atradusies uz ežas. Vai tikai tu to neesi izdarījis? Taisies, ka tiec — citādi pasaukšu mūsu pui­šus, lai krietni iemizo!»

Skolotājs vēl nodomājis, ka vecais tikai joko, un nospiestā garastāvoklī iegriezies krodziņā. Citu dzērāju tur patlaban nav bijis. Viņš pasūtījis alu, un krodznieks iejautājies:

«Jūs, laikam, esat kāds apdrošināšanas aģents? Jeb pār­dodat bildītes?»

Sim krodzniekain, ko sauca Bašņa, Svoboda atzinās, kas viņš un kāpēc te ieradies. Tas atteicis:

«Jūsu tēvu es pazinu; viņš diezgan bieži pie manis iegrie­zās. Dzēra tikai rumu un tā sadedzināja iekšas. Lai gan par mirušiem sliktu nerunā, bet prokvasts viņš bija liels. Vairāk dzīvoja pa tiesām, nekā mājās.»

Pēc šiem vārdiem skolotājam alus pēkšņi kļuvis rūgts. Viņš piecēlies un devies uz savu seno mājiņu. Bet skatās: tās vietā tagad paceļas liels, plašs nams, un pārdotavas durvīs stāv viņa māsa. Brāli ieraudzījusi, tā tūlīt saka:

«Cik žēl, ka man pašreiz nav nekā, ar ko tevi pacienāt. Mai­zes cepiens neizdevās, un govs ir ālavā. Vai paliksi līdz rītam jeb šodien jau brauksi atpakaļ? Mums tiešām nav telpas, kur tevi pa nakti novietot. Nams vēl jauns un mitrs. Vai bērnu tev nav? Nu, tas ir labi. Tad vairāk varēsi sakrāt. Pavisam nepa­tīkami, ka mana vīra nav mājās. Viņš jau taisījās tev rakstīt un lūgt mums atsūtīt kādus sešus simtniekus. Mums jāpērk govs, zirgs un rati. Vai tu nevarētu palīdzēt? Vakariņas tev ieteicu paēst restorānā; tas, ko mājās gatavoju, tev jau laikam lāgā negaršos. Ja domā tur ilgāk uzkavēties, tad paaicini arī manu vīru: viņš pēc tam vienmēr ar pateicību atcerēsies savu bagāto svaini, kas to laipni pacienājis.»

Sis skolotājs atbēga atpakaļ Prāgā jau tai pašā vakarā un veselu mēnesi pēc tam nostaigāja uz acu klīniku, jo no rau­dāšanas, atpakaļ braucot, tam abas acis bija krietni vien iekai­sušas.»

Kijevai viņi tuvojās svētdienas rītā. Ārpus pilsētas gūstek­ņus apstādināja kādā garā sādžā un krietni tur visus sabaroja. Turpat viņiem arī ļāva pārnakšņot, bet nākamā rītā agri pie­cēla un dzina pilsētā iekšā.

Tik plašu lielpilsētu kā šī Ukrainas pērle Sveiks vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. No pulkstens septiņiem rītā līdz trijiem pēc pusdienas viņi nemitīgi gāja pa karaspēka rindu ielenktām ielām un vēl arvien netika laukā no šis pilsētas. Mil­zīgi ļaužu pūļi tos ziņkārīgi apskatīja no laukumiem un tro­tuāriem. Visur bija dzirdamas priecīgas sarunas:

«Lūk, atkal ved gūstekņus! Krietni daudz mūsējie saņē­muši .. .»

Gorodovoji, kas konvojus papildināja, šīs domas vēlīgi ap­stiprināja: «Jā, ļoti daudz! Jau drīz vien karš beigsies. Mēs ienaidnieku uzvarēsim.»

Gūstekņi jau tā daudz brīnījās par Krievijas lauku, mežu un stepju plašumu, bet Kijevas milzīgums tos pavisam pār­steidza. Ļaudis, kuri bija iedomājušies, ka par Krieviju tiem ir kaut kādas ģeogrāfijas zināšanas, tagad apstulba un palika kā mēmi. Kad nāca jau vienpadsmitā stunda, skolotājs beidzot ierunājās:

«Tas ir kas nepiedzīvots! Kijevā taču pavisam tikai 800 000 iedzīvotāju, bet pa šo laiku mēs būtu pat 7 miljonu Londonai cauri izgājuši. Vai tad šajā pilsētā ir tikai viena bezgalīga iela?»

«Pa šo vienu ceļu mēs esam jau divas reizes izstaigājuši,» kāds viņam aiz muguras atbildēja. «Es ievēroju izkārtni. Tur bija krievu un franču uzraksts. Laikam kāda Francijas firma.»

«Vai tik tā nebija otra nodaļa citā kvartālā?» iejautājās brīvprātīgais.

«Zēni!» šai brīdī iesaucās arī Sveiks. «Vienam laukumam mēs esam jau piecas reizes gājuši pāri. Tas ir tas pats, kam vidū uzcelts piemineklis. Bet katru reizi mēs tur nonākam no citas puses, pa citu ielu. Kas to lai zin, cik ilgi vēl viņi mūs tā vadās, lai ļaudis priecātos!»

Sveiks nebija maldījies. Katru reizi, kad frontē gāja kļū­mīgi, krievu ģenerālštābs, lai nomierinātu iedzīvotājus, pavē­lēja vadāt apkārt lielus gūstekņu barus, kuriem vajadzēja lie­cināt par varenām sekmēm un uzvarām.

Štābi un informāciju biroji visās valstīs darbojas vienādi. Austrijā bieži vien īsi un sausi paziņoja: «Mūsu pulki ienaid­nieka pārspēka spiediena rezultātā atgāja uz iepriekš jau saga­tavotām pozīcijām.» Tās karalietu speciālisti turpat atzina par nepieejamām. Taču pēc pāris dienām no šīm nepieejamām po­zīcijām kareivji bēga tālāk kā aitu bars, bet laikraksti svinīgi vēstīja: «Vada komandieris Vaclavs Krupitčka saņēma gūsta sešus sīvu pretestību izrādošus krievus, kas liecina par_ aus­triešu kareivju varonību un stingru apņemšanos nepiekāpties ienaidnieka priekšā.»