KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Viņi aizslēdza kūtiņu un aizgaja. Rijā uz salmu kūļa, kur bariem rapoja utis, brašais kareivis Sveiks sagatavoja sev gu­ļasvietu un domaja: «Lūk, kādu prieku es sagadaju šiem cilvē­kiem, un Dievs turklāt vēl dabūja pateicību .. .» Tad viņš atri aizmiga. Sapnī viņš piedalījas tīri nomazgātu, fralias ģērbtu un ordeņiem apkārtu cūku banketā, kur vislielākā cūka pacēla glāzi uz visu karojošo ķeizaru veselību un savu runu beidza sekojošiem vārdiem: «Agrāk cilvēki mūs rija, tagad rij kopa ar mums. Karš, draugi, mus tuvina cilvēkiem, vienlīdzībai, sati­cībai un brālībai.»

Rītā agri visi piecēlās bez modinātāja, jo augšā rāva bads un aukstiinis. Gūstekņi ātri izklīda pa sādžu, meklēdami kaut kādu proviantu. Dīķī salasīja vardes, meta tās katlā, ktirinaja ar izkaltušām kalmēm un jokoja:

«Ēst var . . . Agrā pavasarī vardes pie mums ir gardums; ēd viņas tikai tie, kam zosis un pīles jau apnikušas.»

Ļaudis ar mazāk izturīgiem vēderiem vārīja koku lapas, ne­gatavus. ābolus, un kāds ungārs savā katliņā iemeta pat divas patronsoīnas, apgalvodams, ka tas esot pagatavotas no cuku ādas un tādēļ iznākot labs galerts. Tie, kas nedzinās pēc vārī­tas barības, grauza koku mizas, zāles un dažādas nepazīstamas saknes. Kāds skolotājs ieteica, ka sevišķi barojošas esot nātres, un kads brīvprātīgais piemetināja;

«Ja, viņas garšo gan, bet tikai ar teļa cepeti. Tad tās va- jaga smalki sagriezt. Tā darīja mana māmuliņa. Lh, draugi, kas tie bija par jaukiem laikiem, kad svētdienās viņa cēla galdā veselu kilo smaržojoša teļa cepeša ar svaigiem kartupeļiem …»

Viņa dzejiskām iedomām šīs idilles attēlošanā nebija robežu; drīz vien pēc katra vārda gūstekņiem sāka tecēt siekalas. Tad viens no viņiem pielēca kājās url iesaucās: «Es vairs nevaru izturēt!» Brīvprātīgo un pēc tam arī skolotāju viņi saķēra un abus iesvieda dīķī.

Kad laukumā iznaca zemnieces, lai apskatītos, ko var iemai­nīt, gūstekņi steidzīgi vien sāka pārdot atlikušos veļas gaba­lus. Tie, kuri sevišķi cieta badu, turpat novilka savu pēdējo kreklu un atdeva pret gabalu maizes. Kad tas bija apēsts, bet izsalkums vēl nedeva miera, viņi novilka bikses un sauca: «La­ba manta! Pērc, bāba! Cik dosi maizes?» Bet, kolīdz ieraudzīja klaipu maizes, novilka arī apakšbikses un atdeva par to abas. Tad piesteidzās krievu zaldats un uzkliedza: «Tā nedrīkst, ne­drīkst!»

No rijas vispēdējais izlīda Sveiks. Viņš sava katliņā sasil­

dīja vakardienas ēdiena atliekas un draudzīgi pusi atdeva kap­rālim. Pēc tam viņi kopīgi devās uz laukumu, kur zaldāti jau pulcēja gūstekņus, saukdami: «Nu, ātrāk, ātrāk, bērni! Polon- najā dabūsiet pusdienu!»

Visi steidzīgi devās cejā uz paradīzi, kur priekšā gaidīja kāpostu zupa, bet zaldāti solīja arī maizi, galu un cukuru. Vis- izsalkušākie steidzās priekšgalā, atgādinādami kamieļus tuk­snesī, kad tie tālumā saoduši oāzi. Krievu zaldāti šo solījumu burvīgo spēku ātri vien apjauta, un, kad nātrām saindētie vē­deri sāka prasīt savu tiesu, viņi mierīgi nostājās blakus sāpēs vaidošiem gūstekņiem un mudināja: «Nu, kusties, kusties! Po- lonnaja nav vairs tālu. Tur katrs dabūs trīs mārciņas maizes un vienu mārciņu gaļas. Tur laba priekšniecība; biezputra arī būs. Nu, kusties, kusties! Dakteri arī dabūsi.»

Ap pusdienas laiku Polonnaja tiešām bija sasniegta. Gūs­tekņus tur sadalīja vairākās grupās un sadzina kādā dārzā, kur kūpēja katli. Ieradās garš virsnieks un pavēlēja izsniegt pusdienas. Ģenerāļa vēstule šoreiz bija līdzējusi. Vada koman­dieris gūstekņus saskaitīja desmitos, katram desmitam iedeva vienu sarūsējušu un netīru metāla bļodiņu, uz muguras uz­rakstīdams «1», «2», «3» un tā tālāk. Pieteica katram atcerēties savu numuru un tad veda zem nojumes, kur pavāri katlos lieliem kausiem maisīja kāpostus. Sveiks, kam uz muguras bija «troika», saņēma savam desmitam kāpostus, bet kaprālis sada­līja maizi un gaļas gabaliņu desmit daļās. Visi ielenca bļodiņu, varēja dzirdēt tikai karošu atsitienus pret zobiem. Kāposti bija ļoti karsti, bet neviens nedomāja tos atdzesēt, nevienam nebija vaļas pat uzpūst. Vienā momentā bļodiņa bija tukša, maize un gaļa aprīta. Gūstekņi apsēdās zālē, gurdi, bet svētlaimīgi ska­tījās apkārt un gaidīja, kas nu notiks. Likās, ka Sahāra jau izbrista un nu varēs atpūsties zem palmām.

No pusdienām nākdami, pie viņiem apstājās krievu zaldāti. Rokās viņiem bija mazi katliņi, iesākās sarunas ar gūstekņiem, kuriem beidzot uz delnām uzbēra šo katliņu saturu un tad paši gāja tālāk.

«Fui, fui, fui!» Sveiks iesvilpās, no plaukstas plaukstā mētā­dams saņemto dāvanu, kas bija vēl karsta. «Atkal kāds draņ­ķis,» viņš teica kaprālim. «Kad tik nesaģiftējos! Ko ar tādu dara? Pīpo, ēd vai iesmērē?»

«Velns lai parauj!» priecīgi iesaucās skolotājs, kas nesen bija dikti izpeldināts. «Pie mums ar šito vistas baro. Kungi, tā jau ir prosa! Viņi to lieto saldā ēdiena vietā.»

Kāds cits, kas arī bija saņēmis «kašu», sāka kladzināt; «Klu, klu, klul», un Sveiks atsaucās ar skaņu: «Kikerigī!» Bet drīz atkal ieradas virsnieks un pavēlēja gūstekņus sadzīt atpa­kaļ rijās, kur tiem Java līdz ritam izgulēties.

Polonnaju Šveiks ilgi pieminēja savās atmiņās un ar lab­patiku stāstīja par šajā vietā gūtajiem atklājumiem.. «No rīta, draugi, es eju ar savu bļodiņu pēc putras. Mēs to bijām jau apēduši, bet eju otro reizi, jo ēst vēl gribējās. Pavārs mani at­grūž, bet es neatlaižos; viņš man — blac! — pa galvu ar kau­su. Bet tai brīdī pienāk feldfēbelis, tas bārdainis, un saka: «Dod viņam. Viņš ir mūsējais, pareizticīgais.» Es .to tūlīt iegaumēju, kaut art vāji sapratu krieviski. Pavārs man pielēja pilnu bļodu un iedeva vēl ķīseli. Tad es gāju pie otra katla, kur varija «kašu» krievu zaidatiem, parādīju savu trauciņu un teicu: «Klausies, es esmu pareizticīgs.» Viņš man dod pilnu kausu sava garduma, ka nezinu, kur likt. Pēc kāda laiciņa eju pie zaidatiem, rādu uz maizi un saku: «Es esmu pareizticīgs.» Viņi man piebāž kabatas, ka tikko spēju nest. Beidzot uzskatu kādu jaunu zaldātu, kas izdala papirosus. Spiežos tam klāt un saucu: «Dod man vienu — esmu pareizticīgs!» Bet viņš paska­tās Uz mani, savelk šķību lūpu un saka: «Nemuļķojies! Kas tu par pareizticīgu, ja dzīvoji Vršovicos?» Kungi, tas krievu zal- dats runāja tik labi krieviski, ka es katru vārdu sapratu — un viņš mani arī. «Neesmu no Vršoviciem, bet no pašas Prā­gas,» es atbildu. Viņš tikai smejas: «Ak tu, vecais ēzeli, vai es tevi neredzēju pie ūdensvada Streikā? Nu, še tev divi papi­rosi — tu Berlīnes, Vīnes un Romas vergs!» Es protestēju: «Neesmu nekāds vergs, bet sava vecā monarha uzticams ka­reivis un karošu par viņu līdz nāvei!» Viņš atkal smejas, pa­ņem divas paciņas mahorkas un saka man tikpat saprotami kā iepriekš: «Paklau', tu Vīnes un Berlīnes vergs, — saki, ka Francis Jozefs un Vilhelms ir nelieši. Saki, ka viņi sen jau izpelnījušies cilpu, Husa, Komeirska, Kramarža, Mahana un citu mocekļu dēļ. Zvēri, ka atriebsi viņu asinis!» Ko man bija darīt, ja pīpot gribējās? Nu, protams, es teicu, ka abi viņi ne­lieši un saņēmu par to mahorku. Vēlāk Kijevā dabūju zināt, ka tas nemaz nav bijis krievu zaldāts, bet kāds čehs Tonda Novāks no Brevnovas, kur tas nošāvis savu hetmani un tad pārbēdzis pie krieviem, aizmirsdams savu zvērestu.»

Polonnaja bija vienīgā vieta, kur virsnieks neuzdrošinājās gūstekņus apzagt. Bet aiz tas atkal sakās visas vecās likstas. Bija nolemts austriešus kājām sūtīt līdz pašai Kijevai. Krievu armija pastāvīgi atkāpās, tādēļ brīvu vilcienu nebija un vaja­dzēja steigties. Triju dienu gājienā gūstekņi tikai vienu reizi dabūja pa gabaliņam maizes. Ceturtā dienā, kad etapa vietā piebrauca pārtikas katli, sagūstītie ungāri un rumāņi uzbruka