KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Pēc šīs sarunas Šveiks nopietni uzlūkoja krievu zaidātus, kuri šķūņa priekšā pastaigājās garām šautenēm pār pleciem, un pamācoši teica: «Mums jāmācās runāt krieviski. Citādi iznāks skandāls. Galvenais biedri, nevienam ar spožām pago- nēm nesakiet job tvoju maķ.»

«Ko tev vajaga?» ievaicājās krievu zaldāts, pēdējo vārdu izdzirdis. «Vai pīpot gribi? Se tev mahorka!»

To teikdams, viņš izņēma no kabatas mazu paciņu un iebēra Sveikam kaut ko saujā. Tad aizgāja. Sveiks, ne vārda nesa­pratis, brīnīdamies aplūkoja savādus mazus graudiņus savā rokā; tie droši vien kaut kur noderēja, bet lair — to viņš nezināja.

«Ēšanai tas neder,» Sveiks noteica, vienu sēkliņu ar mēli pagaršojis. «Va velns — dedzina kā uguns!»

«Varbūt tas ir pulveris pret utīm,» ieinteresējās kaprālis. «Ož kā sesks. Te viņiem viss citāds, nav tā, kā pie mums.»

«Nē, tā droši vien būs krievu tēja,» sarunā iejaucās kāds cits gūsteknis. «Lūk, tur no tā katla viņi lej vārītu ūdeni un iepriekš kaut ko ieber tējkannā. Pamēģināsim, es aiziešu pēc ūdens.»

Sveiks iebēra pulveri tējas traukā, un gūsteknis izgāja no šķūņa. Viņu ieraudzījis, krievu zaldāts norāva šauteni no pleca un iekliedzās: «Atpakaļ! Kur tu lien?» Bet tūlīt nopratis, ka gūsteknis grib nokļūt pie katla, no kura pacēlās karsti ga­raiņi, viņš tikai plati pasmaidīja.

«Ak tējas tev ievajadzējies? Nu, ņem, ņem! Tikai neaiz­bēdz, citādi laidīšu lodi pakaļ.»

Gūsteknis pielēja tējas trauku un pasniedza Sveikam. Tas drusku nogaršoja un nospļāvās. So šķidrumu mutē ieņēma arī kaprālis, bet tūlīt nelabi savieba seju. Beidzot gūsteknis īgni aizsvieda tējas trauku. «Velns lai parauj, brīnišķa tēja,» Sveiks murmināja. «Man mutē vēl joprojām svilst. Kož tikpat kā spirts.»

«Nevajadzēja laikam tik daudz iebērt,» domīgs teica gūs­teknis. «Ož pēc tabakas. Paraugi, biedri, vai tavs pīpis tur nav iekritis? Mums vienreiz jau bija tāds gadījums. Pavārs zvērēja un dievojās, ka tējai esot pielējis drusku sliktāku rumu, bet beidzot no tās izvilka viņa paša pīpi un šim tad vajadzēja atvainoties.»

«Protams,» izklaidīgi piebilda kaprālis, «kareivju virtuvē vienmēr nodarbina nespējīgus ļaudis, un tādēļ ari izceļas skan­dāli. Mūsu pulka virtuvi pārzināja kāds izbijis dejotājs, bet pēc viņa šo vietu ieņēma kādas sociālistu avīzes redaktors. Viņu pagatavot*? gulašu mums nācās no katliem izcelt ar pīķiem un sadalīt ar zobeniem.»

Šveiks atkal sāka dzert savādo šķidrumu, bet, kolīdz to bija ieņēmis mutē — izspļāva ar tādu spēku, ka apslapināja ari krievu zaldātu, kas turpat ar manāmu interesi vēroja, kā austrieši nemitīgi skatās tējas traukā un par kaut ko apsprie­žas. Pēc tam Šveiks nokrita zemē, saķēra vēderu abām rokām un sāka kliegt:

«Mani noģiptēja! Mans gals nu ir klāt! Sveiciniet Prāgu, manu veco saimnieci Millera kundzi un visu Čehiju!»

Kliedzienu izdzirdis, krievu zaldāts nolika šauteni, piegāja pie Sveika un jautāja: «Kas tev noticis? Vai nelabi? Laikam būsi saslimis.»

Šveiks, smagi elsdams, ar pirkstu norādīja uz tējas trauku. Zaldāts tajā ieskatījās un sāka skaļi smieties: «Vot duraks! Tā tak nav tēja, bet mahorka. Lūk, kā vajaga darīt!»

No kabatas viņš izņēma to pašu paciņu, no zābakstulina izvilka salocītu avīzes lapu, saplēsa to sīkās strēmelēs un satina cigareti, piepildīdams to ar mahorku un aizlipinā­dams pats savām siekalām. Kad cigarete bija aizdegta, krievu zaldāts izpūta gaisā kuplu dūmu un teica: «Lūk, brāl, tā va­jaga rīkoties! Tā ir mahorka, krievu tabaka.»

Jau pēc pusstundas Šveiks par pieckapeiku no kāda cita zaldāta nopirka tādu pašu paciņu un sarullēja sev cigareti no «Tageblatta» numura, kas viņam vēl kabatā bija saglabājies no tiem laikiem, kad oberleitenants Lukašs avīzēs rūpīgi sekoja austriešu spožajām uzvarām visā frontē.

Pusdienā krievu zaldāts atnesa divas bļodiņas, sadalīja gūstekņus pa desmit grupā un, ne vārda neteikdams, norādīja uz šīm b|odiņām. Gūstekņi salasījās tām apkārt un sāka strēbt kāpostus. Zaldāts vēl atnesa garā rīkstē uzdurtus gaļas gabaliņus un divus klaipus maizes. Viņš aizgāja un atkal atgriezās, cepurē atnesdams cukuru; to izdalīja katram paris graudiņus un, labsirdīgi uzsmaidīdams, piebilda: «Nu, ko, vai nav labi gūstā? Nemaz nevajadzēja karot. Krievijā — lēģeros, būs vēl labāk.»

Bet jau pievakarē pie šķūņa piejāja zaldāti, sita pa saviem zābakiem ar nagaikām un kliedza: «Celties! Marš ceļā! Ātrāk, ātrāk!» Viņi izdzina gūstekņus sētā. no sētas laukumā. Tur garās rindās stāvēja zaldāti, bija savests daudz lielgabalu un pārtikas vezumu, bet kādā stūri drūzmējās liels bars zil­pelēku gūstekņu. Pie tiem piedzina arī to grupu, kura atradās Sveiks, tūlīt visus ielenca un sāka kliegt: «Marš, marš! Prom, prom!» Kazaki paši uzlēca zirgos, viens otrs aizkavējies gūs­teknis dabūja ar nagaiku pa galvu vai muguru, un tā visa šī procesija sāka virzīties uz priekšu.

Visos ceļos un laukos, cik tālu vien acis sniedza, varēja redzēt bēgošus zaldātus un vezumu rindas. Krievi atkal atkā­pās nervoza, nekārtīgā steigā. Pēc apmēram stundas gūstek- ņus panāca un iebrauca viņu rindās smaga artilērija. Kazaki ar nagaikām trieca austriešus prom no ceļa. Pēc tam ceļš lielgabaliem un vezumiem vispār kļuva par šauru, tādēļ gūs­tekņiem vajadzēja iet blakus pa tīrumiem, pļavām un pur­viem. Tā bez apstājas viņi gāja līdz pat nākamam ritam, un gausākos, nogtirušākos kazaki pamudināja pātagw cirtie­niem. Gaismai austot, gūstekņus iedzina plašā ielejā un tur viņiem atļāva apsēsties.

Bet drīz vien atkal atskanēja komanda: «Marš, marš! Prom, prom!», un miegainā, izbadējusies un izmocīta ļaužu masa vilkās tālāk. Ap pusdienu tā nonāca Kameņecā, naktī sasniedza Sumsku. Tur mainījās etapa priekšniecība. Atnāca krievu un- teri laternām rokās un sāka kliegt: «Pa četri! Stājās pa čet­ri!» Tad sāka skaitīt, sajuka, lamājās, sāka no jauna, atkal lamājās un beidzot sajuka. Apnikuši skaitīt, viņi gūstekņus sadzina rijās. Bet kolīdz tie apgūlās, pareizāk sakot — nokrita uz kūla, atkal ieradās krievu zaldāti un bargi kliedza: «Laukā, laukā! Stāties rindās — jūs vajaga saskaitīt.»

Visiem bija jāiziet uz ielas. Tur sastādīja pa četri blakus, kāds oficieris sāka rindas apstaigāt un, katram pirmajam ar pirkstu piegrūzdams, skaitīja: «Viens, divi, tris. ..», bet ko­līdz nokļuva līdz četrdesmit, arī viņam sajuka — atgriezās un sāka no gala. Kad tālāk par trīsdesmit arī šoreiz netika, viņš

sadusmojās un sāka kliegt: «Vot, vācu nelieši, austriešu purni! Līdz kapa malai viņus, sasoditos, te nesaskaitīsi! Purnus vi­ņiem vajadzētu iedauzīt!»

Pārsteigts par tik vājām sekmēm matemātikā, Sveiks ilgāk vairs nevarēja nociesties, un, kad oficieris soļoja garām, viņš ierunājas: «Vadzi, brālīt — man liekas, tu neproti skaitīt. Lai nedod Dievs, ja es tev pazustu — tad tavs ķeizars Pēterburgā vēl vairāk sadusmotos.» Gūstekņus skaitīja lidz rīta gaismai, sadzina rijas un sauca atkal atpakaļ. Beidzot oficieris teica, lai velns viņus visus parautu, un atvadījās sirsnīgiem vār­diem: «Job tvoju maķ, kuņas bērni!»

Sumskas etapa priekšnieks, palkavnieks Lazarevs, bija go­davīrs un īsts patriots, kas vāciešus un citus Krievijas ienaid­niekus nevarēja ne acu galā ieredzēt. Kad no rīta paziņoja, ka atvesti 6000 gūstekņi, viņš ātri apģērbās, pats apstaigāja vairākas rijas un izrādija vaļsirdīgu prieku, ka čehi krieviem nepretodamies padevušies. Sveikam viņš apjautājās, no kurie­nes tas esot — un, izdzirdis, ka no Pragas, smaidīdams teica: