KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1993, Издательство: APGĀDS «ARKA-, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ
KARELS VANEKS
Brašā čehu kareivja jautri un bēdīgi piedzīvojumi
APGĀDS «ARKA-RĪGA» 1993
Kopš 50. un 80. gadu izdevumiem latviešu lasītājiem viena no visinteresantākajām pēckara gados tulkotajām grāmatām ir bijis Jaroslava Hašeka romānu cikls par brašo kareivi Jozefu Šveiku, kurš pat visdrūmākajos apstākļos prot jokot, paironizēt, smiet par cilvēku vājībām, aprobežotību, aizspriedumainību un augstprātību.
Diemžēl visus pēckara gadus tika noklusēts, ka pēc J. Hašeka nāves romānu turpinājis viņa draugs rakstnieks K. Vaneks, kurš uz­rakstījis vēl divas daļas. Tās abas 20.—30. gadu mijā tika publicētas žurnālā «Atpūta», un pēc šī tulkojuma ir sagatavots arī jaunais krietnā kareivja Šveika dēku, piedzīvojumu un pārdzīvojumu tur­pinājums.

KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Ahā, Prāgu es pazīstu. No turienes nāca mūsu ticības sludinātāji Kirils un Metodiis. Bet tagad tur dzīvo tikai vā­cieši; drīz franči viņus aizdzīs, jo tas nav tālu no Parīzes. Vai esi bijis Pilzenē, tur dara vislabāko alu. Mēs to Pilzeni, čehus un citus slāvus drīz atsvabināsim. Karpati arī ir liela pilsēta — vai ne?»

Roku pie cepures turēdams, Sveiks šai lieliskai deklarācijai atbildēja sekojošo: «Priecīgs klausījos, jūsu labdzimtība! Tiesa, es jūs gan lāga nesaprotu, bet man liekas — jūs nerunājāt muļķīgāk par mūsu nelaiķa leitnantu Dubu, kas ari vienmēr gribēja kaut ko pateikt. Horošo, da, da, da!» Tā viņi izšķī­rās.

Seši tūkstoši gūstekņu, kuriem kara priekšniecība bija pa­vēlējusi Suinskā izsniegt pusdienas, maizi, cukuru un tēju, bet, ja šo produktu nebūtu — izmaksāt katram 25 kapeikas, palkavniekam Lazarevam sagādāja lielas rūpes. Uz kauli­ņiem savā kabinetā viņš saskaitīja, ka kopā tā iznāktu veseli 1500 rubļi, bet skaistas meitenes fotogrāfija, kas atradās tur­pat uz rakstāmgalda, atgādināja viņa meitu, kuras pūranauda jau bija godīgi kārtīs paspēlēta. Palkavnieka dvēselē norisi­nājās sīva cīņa.

Vai sūtīt uz intendantūru pēc maizes? Tā izmaksātu vismaz 900 rubļus. Dot viņiem tēju un cukuru? Simts, varbūt pat divi simti būs vējā. Velns lai viņus visus parauj!

Divas stundas palkavnieks cīnījās ar kārdinājumu, un, kad ienāca adjutants, viņš enerģiski teica:

«Gūstekņus bez kavēšanās sūtīt tālāk! Ēdienu viņi dabūs nākamā etapa punktā, kurp es jau telefonēju. Pavēliet, lai katlos ir vārīts ūdens, lai dzer to, cik katram patīk. Starp viņiem ir vācieši — uhū, maukas bērni, ir maģāri — nelieši, un ir arī čehi — slavena tauta, kuras dēļ mēs karojam.»

Adjutants parādīja godu, izgrūda: «Kā pavēlat — izpil­dīšu,» tad piesita piešus un izgāja. Paldkavnieks atkrita krēs­lā, noslaucīja nosvīdušo pieri, mīlas pilnu skatu pavērās fo­togrāfijā un skaitāmos kauliņos, tad pēkšņi pielēca kājās un sauca adjutantam pakaļ:

«Pavēliet, lai ūdeni krietni sakarsē, lai kurina, cik spēj, lai sakarst vismaz līdz 120 grādiem tie katli, no kuriem dzers slāvi, serbi, poļi un čehi. Lai viņi jūt, kā lielā Krievija prot slāviem līdzjust, lai iepazīstas ar mūsu viesmīlību, ar krievu labo sirdi!»

Drīz vien laukā atskanēja krievu zaldātu balsis, viņi dzina gūstekņus vienkopus, un adjutanta stiprā krūšubalss tos uzru­nāja: «Maizes Krievijā ir papilnam, ūdens arī vēl pietiek!» Sā­kās atkal izmisuma pilna skaitīšana, kas turpinājās līdz pus­dienai. Tad atnāca veci krievu zemessargi, melnām cepurēm, uz kurām spīdēja krusts. Viņi nostājās gūstekņiem vidū, sada­līja tos divās grupās un sauca: «Nu, kustieties, bērni! Uz priekšu!»

«Bet es domāju, ka viņi dos mums kaut ko ēst,» piezīmēja kaprālis, pret Sveiku pagriezies. «Paskaties uz tiem katliem •— cik vareni tie kūp!»

Domās nogrimis, Sveiks neatbildēja. Tālumā smagi dunēja lielgabali. Lēni pa lauku ceļu kā nožēlojams lopu bars vilkās gūstekņi. Konvoji, šie vecie, labsirdīgie zemessargi, tūlīt aiz pilsētas pakāra šautenes plecos, strauta malā salauza kār­klu rīkstītes un smiedamies dzina gūstekņus kā mierīgu zosu baru. Viņi brīnījās par gūstekņu daudzumu un, to redzot, cerēja, ka karš drīz beigsies, varēs doties mājup. Kāds apgal­voja, ka Austrijā neviena vīrieša vairs neesot, visi esot jau sagūstīti un šie tātad būšot pēdējie.

Pareģojumi par kara drīzām beigām radīja viņos omulīgu garastāvokli. Kad ceļā kāds gūsteknis aiz nespēka pakrita, viņi to pamudināja vispirms ar vārdiem, tad ar kāju ribās un beidzot ar šautenes rezgali. Sevišķi atjautīgs bija kāds vecs feldfēbelis, kas gāja visiem aiz muguras. Viņa jokiem par upuriem krita galvenā kārtā tie gūstekņi, kuriem brīdi vaja­dzēja atlaist bikses un nosēsties sāņus. Labajā rokā šis feld­fēbelis nesa garu rīksti, kuras galā bija trijzaris. Kreisajā rokā viņš turēja otru rīksti — īsāku, resnāku un elastīgāku.

Tikko kāds gūsteknis nolaida bikses, viņš slepus pielīda tam klāt un sāka sēdētāju no visa spēka pērt.

To piedzīvoja arī Sveiks. Viņš nebija vēl lāgā apsēdies, kad feldfēbelis jau pielēca un sāka sist pa gurniem. Sveiks pacietīgi nosēdēja līdz beigām, tad ātri uzvilka bikses, ar vienu lēcienu bija pie feldfēbeļa, izrāva viņam no rokām rīk­stes un sāka to sist pa vaigiem, degunu, lupām. Tikpat ātri Sveiks aizskrēja un pazuda barā.

Feldfēbelim palīgā piesteidzās krievu zemessargi; tie aiz­veda viņu pie grāvja un tur nomazgāja. Drusku atžirdzis, feldfēbelis sāka enerģiski meklēt vainīgo, bet velti. Visi gūs­tekņi bija vienādi netīri, neskūti un nomocīti.

«Velns lai parauj! Seju es viņam pat neredzēju, bet dibenos visiem neskatījos.»

Turpat viņa priekšā modrs un jautrs soļoja brašais kareivis Sveiks. Pa to laiku, kamēr citi arvien ciešāk savilka siksnas ap vēderiem un pārliecinājās, ka Krievija viņus saņem pavisam nelaipni, Sveiks gāja un dziedāja:

«Reiz krodziņā izcēlās ķilda .. .»

Tā bija kāda veca karavīru dziesma, ko dziedāja Austrijas armijā. Sai dziesmā cehu un vācu vārdi bija ar nolūku kopā sajaukti, lai kareivji tā vēl jo vairāk iedziļinātos vācu valodas niansēs.

OTRĀ NODAĻA

Gūstekņa ērkšķainais ceļš. — Sveiks sadraudzējas un vakariņo kopā ar cūku.. -— Sveika biedri ēd vardes un pārdod savu apakšveļu. — Diskusija par šķiņķi un Sveika prasme iegūt šķiņķi. — Sveiks sadraudzējas ar sādžas vecāko

Nākamais etapa punkts atradās Zaslavā. Tur gūstekņus sagaidīja jauns zaldātu transports, lai vestu tālāk. Pārtikas nebija, maizi arī neizsniedza. Gūstekņus atkal divas stundas skaitīja un, neraugoties uz sīku, ledainu lietu, tūlīt dzina tālāk. Tā viņi gāja visu nakti bez apstājas un atpūtas, slapji un nosaluši, līdz ārprātam izsalkuši. No rīta sasniedza kādu sādžu, kur zemnieki pretim iznesa dažus klaipus maizes, lai tos apmainītu pret veļu, segām un zābakiem. Izbadējušies ļaudis ap šiem klaipiem sāka lamāties un kauties.

Sādžā pie katras būdas stāvēja krievu zemnieks vecās, ne­tīrās skrandās un uzmanīgi vēroja, ka tikai gūstekņi kaut ko nenozagtu. Bet tie skrēja no vienas akas pie otras un lūdza ūdeni savās pudelēs, lai tās ātri izlietu pie nakamās akas,

kur katrreiz izplūcās pēc spaiņa jauna ūdens. Neviens īsti ne­saprata, kāpēc tas viss notiek.

Ce|ā gadījās zemniece, kas padusē nesa maizes kukuli. Mai­zi viņai viena mirkli izrava no rokām, pašu nogrūda zemē un sāka mīdīt. Ar šauteņu resgaļiem zaldātiem tik tikko izdevās savaldīt maizes cīņā satracināto pūli. Likās, ka šie ļaudis no bada jau zaudējuši prātu. Ielai pāri steidzas meitene, uz krūtīm nesdama kaut ko lupatās savīstītu. Gūstekņi uzbruka viņai, izrāva nesamo un atdeva tikai tad, kad lupatās atrada jaunpiedzimušu, raudošu bērnu.

šai kurkstošo vēderu dzītā masā mierīgi soļoja Sveiks un stastija kaprālim: «Interesanti būs redzēt, kā ļaudis sāks ap­rīt cits citu. Mēs izlozēsim. Bet vispirms ir nepieciešams, lai lozes kristu lielākiem un taukākiem. Es. draugs, reiz lasīju kādu ceļojumu aprakstu par vāciešiem, kuri kaut kur Austrālijā atraduši cilvēkēdāju salu un tur uzsprauduši savu karogu. Bet kareivji iedzimtiem neko nav varējuši padarit, tādēļ valdība lūgusi pāvestam, lai viņš sūta savus misionārus šos cilvēk­ēdājus apstrādāt. Pāvests arī aizsūtījis ļoti labus sludinātā­jus, un drīz vien cilvēkēdāji pieņēmuši ij vācu karogu, ij svētā tēva krustu. Bet reižu reizēm kāds kareivis vai misionārs to­mēr vēl pazuduši. Pēc triju gadu laimīgas valdīšanas no salas Berlīnē ieradusies delegācija pie paša Vilhelma, lai tam iz­teiktu savas padevības jūtas un izlūgtos vЈl vairāk misionāru. Vilhelms par to bijis ļoti priecīgs un jautājis, vai visi viņa Austrālijas pavalstnieki gribot kristīties. Tad delegācijas priekšnieks viņam atbildējis: «.Justi augstība — tā ir pavisam cita lieta. Mēs esam pārliecinājušies, ka tiem melnās kleitas ģērbtiem gaļa ir krietni mīkstāka, neka tiem zilos mundieros. Melnie ātrāk izcepās, cepetis no viņiem iznāk garšīgs kā tor­te, bet zilos var visu dienu uz iesma svilināt un tomēr tie paliek cieti kā zāle. Mana tauta tādus neciena. Tādēļ es ceru, ka jūsu augstība mūsu lūgumu drīzāk izpildīs.» — Kapralis, kas gāja, gurdi rokas uz vēdera sakrustojis, nepalika tomēr Sveikam atbildi parādā: «Tā ja — badā var visu izdarīt. Tāpat kā dzērumā. Kad es strādāju Augšējā Labe, tur mitinājāmies četri pie kādas kurlas vecenes. Vienā svētdienā līdz pusdienai strādājām, tad mājās visi nomazgājāmies vienā bļodā — no- šķīstījain labi krietni rokas, sejas, kājas un gājām drusku uz­dzīvot. Naktī pārnācāin visi no dzēruma ta uzpusti ka kastaņu pumpuri pavasarī. Istaba mums bija otrā stāva. Vecene mūs bija gaidījusi, ielaida, noslēdza durvis un pati aizgāja lejā gulēt. Mēs iekritām gultās, bet drīz atmodāmies briesmīgās slāpēs. Pieceļos un skatos: viens jau sēž uz loga, laiza tur no-

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x