KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

svidušo rūti un sūdzas: «Velns lai parauj, es te nosprāgšu bez ūdens!» Sākām klauvēt pie durvīm, bet vecene kurla kā zivs — neko nedzird. Tad uzmodinājām arī pārējos un teicām: «Tam alum droši vien būs bijuši pipari un sinepes piebēr­tas — mutē akurāt tāda garša!» Bet viņi tikai sauc: «Beigas ir, mēs visi nomirsim bez ūdens!» Tai izmisuma pilnā brīdī es pamanīju, ka vecene istabu nav uzkopusi un bjodā vēl paliku­ši netīrumi, kurus mēs tur piemazgājām. Pamēģināju pirmais, lai drusku paskalotu kaklu, bet draugi man tūlīt sekoja. Tā līdz rītam mēs visus savus netīrumus no tas bļodas bijām iz­dzēruši.»

«Ar kādām ziepēm jūs toreiz mazgājāties,» iejautājās Sveiks. «Ar vienkāršām vai sasmaržotām?»

«Ar vienkāršām,» skumji atbildēja kaprālis.

«Nu, tad varēja dzert bez bēdu,» apstiprināja Sveiks. «No sasmaržotām gan var celties dažādas nepatikšanas. Rata- jos kādā viesnīcā pārnakšņoja skauti. Rita agrumā viņi sa­smaržotām ziepēm nomazgājās pagalmā pie kādas siles, kurā saimnieks biia sagatavojis zirgiem dzērienu. Tā kā ūdeni no upes vajadzēja nest tālu gabalu, zirgi torīt palika nedzēruši, bet saimnieks pats tā saskaitās, ka vienu skautu turpat silē noslīcināja, otram ar desas luņķi izsita aci, par to viņu arī arestēja.»

«Vai tā bija Prāgas, vai ungāru desa?» ieinteresējās kaprā­lis, bet, atbildi nesagaidījis, pats vēl piemetināja: «Gabalu ungāru desas es tagad labprāt ēstu. Bet neatteiktos arī no Prāgas ražojuma.» Sos vārdus teikdams, viņš sev tik stipri saspieda nabu, ka viss vēders iekurkstējās.

Kolonna sāka stiepties garumā. Gūstekņi bieži pakrita, gū­lās pie zemes, stenēja, izstiepa kājas. Kad sitieni vairs nelī­dzēja, feldfēbelis izmisumā lauzīja rokas un, norādīdams uz mežmalu, pār kuru pašreiz grima no mākoņiem izlīdusi saule, komandēja:

«Dzeniet viņus tur, lai izguļas, lai izguļas un atpūšas. Velns zin, ko priekšniecība ar tiem domā iesākt. Nudien, viņi visi man te nosprāgs badā.»

Ceļmalā austrieši pakrita un tūlīt aizmiga kā miruši. Krie­vu zaldāti, uz šautenēm atspiedušies, stāvēja tiem apkārt un sarunājās: «Lūk, ko karš izdarījis! Tā viņš nokauj nabaga ļau­dis. Smagi klājas mums šinī karā. Austrieši vai vācieši — cilvēki vien ir. Nosprāgs tāpat kā mēs.»

Viņi aizgāja uz ciemu, atnesa dažus klaipus maizes un pāris bulkas, bet gūstekņiem nedeva citādi, kā tikai apmaiņā pret gredzeniem vai pulksteņiem. Kaprālis pārdzīvoja smagu

iekšēju ciņu, kad krievu zaldāts tam piesolīja pusktikulf, lorā- dīdams uz viņa roku. Beidzot kaprālis tomēr novilka sev no pirksta zelta laulības gredzenu un murmināja, it kā atvaino­damies: «Piedod man, Betiņ! Es citādi vairs nespēju. Nevar taču cilvēks mirt badā laulājamā gredzena deļ.»

Brašais kareivis Sveiks, drusku nosnaudies, sāka meklēt utis. Sai darbā viņam nevajadzēja daudz pū|u patērēt, jo rie­tošā saule medījumu bija izvilinājusi redzamās vietās. Sveika teicamai priekšzīmei radās vesels bars sekotāju; drīz viņu rokas bija raibas no asinīm. Tai laikā garām brauca automo­bilis ar krievu virsniekiem. Viņi pavēlēja pieturēt, izkāpa kāds ģenerālis, tam skriešus piesteidzās feldfēbelis.

«Kurp tu viņus ved?» jautāja ģenerālis.

«Uz etapu Kolonnajā. Tur viņi jānodod, jūsu…» feldfēbe­lis aiz bailēm aizrijās, tomēr nenocietās un vēl piemetināja: «Bet tik tālu viņi neaizies — jau divas dienas nav ēduši. Līdz etapam vēl 60 verstis.»

Ģenerālis sarauca pieri, bridi padomāja un tad, pret feldfē­beli pagriezies, stingri teica: «Aizved viņus līdz tuvākai sā­džai, lai tur izguļas un kaut ko sadabū no iedzīvotājiem, bet šo nodod priekšniekam Kolonnajā.»

Adjutants kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas, ģenerālis to parakstīja un iedeva feldfēbelim. Automobilis aizbrauca. Sveiks to visu saprata tā, ka gūstekņi ģenerālim nav patikuši; viņš piegāja pie feldfēbeļa un teica: «Uzdrošinos jautāt — tas laikam bija kāds kārtīgs ģenerālis. Mums ari bija viens tāds — Radeckis. Lai gan bija feldmaršals — tomēr labs cilvēks.»

Kamēr Sveiks sarunājās ar feldfēbeli, ģenerālis teica adju­tantam: «Velns viņu zin, kas te par kārtību! Katrs etapa punkts iesniedz intendantūrai milzīgus rēķinus par gūstekņu barošanu, bet viņi, nabagi, mirst badā. Mēs izdevām manifestu, uzaicinā­jām labprātīgi padoties, bet te viņus apzog līdz kreklam. Šaus­mas!»

«Taisni tā,» kā svece izstiepās adjutants — un ar to šī saruna izbeidzās.

Pēdējos spēkus patērēdami, gūstekņi aizvilkās līdz sādžai. Bet izrādījās, ka tur visu jau apēduši krievu zaldāti, uz fronti iedami. Zemnieki naidīgi un neuzticīgi raudzījās uz zilpelēko laužu masu, kas krēslā tuvojās viņu rijām. Viss bija jau no­slēpts. Zemniece, kurai Sveiks palūdza pāris kartupeļus, viņam strupi atbildēja: «Nav, nekā vairs nav» un aizcirta būdas durvis.

Sveiks palika uz trepēm. Tur apsēdies, viņš mēģināja no­teikt, cik cieši bads cilvēku var saspiest savās ķetnās. Vēderā kaut kas rūca, grauza, ņurdēja. Un Sveiks pie sevis domāja: Tik vieglus sapņus kā šonakt, es laikam gan nekad nebūšu redzējis…

Vakara klusumā iečīkstējās durvis. Sveiks palika uzmanīgs. No būdas izlīda zemniece, pie rokas nesdama lielu spaini. Viņa iegāja laidarā, tur kaut ko izlēja silē, no kūtiņas izlaida lielu cūku un pati atgriezās būdā. No siles vējš Sveikam atnesa miltu smaržu. Viņš piecēlās, tad atkal noliecās un rāpus pielīda cūkai, kura rakās ar purnu silē un garšīgi čūpstināja. Sveiks turpat iebāza arī savu roku. Cūka ierukšķējās. Sveiks izzvejoja dažas pupas un vienu kartupeli, paslēpa tos mutē un bāza roku atkal silē, cūkai teikdams šādu uzrunu:

«Nu nu, esi solīdāka. Tu esi tikai cūka un tādēļ nedrīksti būt tik skopa un nenovīdīga kā cilvēki. Man liekas^ķa tu, kolēģe, nepaliktu gluži vienaldzīga, ja austriešu kareivis te nomirtu badā. Kolīdz būsi nobarota, tevi nokaus, bet līdz tam laikam vēl izbaudīsi daudz patīkamu pārdzīvojumu. Mūs, tur­pretim, nokauj izbadējušus un no mūsu nāves nevienam nav nekāda labuma.»

Cūka mierīgi ēda, nepiegriezdama Sveikam nekādu vērību. Ar vienu roku viņš sāka atkal zvejot silē, bet ar otru apkampa cūkas kaklu un, to draudzīgi pakasīdams, čukstēja:

«Pupas, kartupeļi un nedaudz piena — tas ir lielisks ēdiens! Kad kādreiz jūsu karalis, kāds krietns kuilis, pieteiks karu kai­miņu sādžas cūkām un tev būs jāstājas frontē — tad tikai tu sapratīsi, ko nozīmē grūti laiki. Protams, tas nenotiks uzreiz, jo vienas sādžas cūkas tik drīz vis muļķas nekļūs, lai skrietu tām otrajām virsū. Cik tas gan ir labi, ka nevienai cūkai nav savas dzimtenes, ko karā aizstāvēt,»

Cūka, it kā piekrizdama, ierukšķējās un pagāja sānis. Sveiks izsmēla pāri palikušās samazgas ar savu krūzīti, izdzēra un pateicās:

«Taisnību sakot, man gan tevi vajadzētu rīt uzaicināt pie sevis brokastīs, bet tu jau saproti, cik tas pašreiz ir neērti. Tā­dēļ, cūka — māsiņ, saņem manu sirsnīgāko paldies!»

Cūka atkal ierukšķējās un iegāja kūtiņā. Sveiks tikko bija nolīdis sāņus, kad no būdas atkal iznāca pati saim­niece, apskatīja sili un, pie loga pieskrējusi, priecīgi sauca: «Trofim Ivanovič, panāc šurp, paskaties, mūsu cūka izveseļo­jusies! Visu sili izēdusi. Skat vien, kā laizīt izlaizījusi.»

Pa durvīm, smagi pūzdams, iznāca vecs zemnieks un apska­tīja sili.' Tad viņš ielīda pie cūkas kūtiņā un tumsā bija dzir­dama zema balss: «Paldies Dievam, viņa jau ēd, karstums ir pārgājis, ausis vēsākas kā vakar.» Zemniece pārkrustījās, kaut kam neredzamam paklanījās un apmierināta nopūtās: «Gods Dievam debesīs!»