KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Jūs pagaidiet te,» teica Horžins saviem biedriem, atstā­dams tos pie durvīm stāvot. Visi sulaiņi pagriezās pret negai­dīto ienācēju, bet tas kareivīgi atdeva tiem godu un paskaidro­ja:

«Esmu virssulainis, jusu kolēģis no Austrijas.»

Sulaiņi Horžinu tūlīt ielenca un sāka iztaujāt. Viņš stāstīja, ka uz virtuvi esot atnācis sirdsbalss mudināts, jo nevarot no­ciesties, redzot, ka viņi tur skraidot pa zāli un iznēsājot ēdie­nus.

«Es savu galvu atdotu, lai vēlreiz tiktu jūsu slavenā amatā,» viņš teica un piedurknē izslaucīja acis. «Mani krievu brāļi, vai jūs ar saprotat, kā ir tad, kad šķīvji pievelk cilvēku kā magnēts dzelzi?»

Horžins izstiepa roku, paņēma vienu šķīvi, uzlika to uz rādī­tājpirksta un ar otru roku sagrieza apkārt kā vilciņu. Krievi, izbrīnījušies un gandrīz sastinguši, noraudzījās uz šo triku. Bet Horžins, joprojām turpinādams sarunu, pievāca vienu pēc otra ar zupu pildītos šķīvjus, kurus pavāri izdeva pa logiem, un salika tos sev uz rokas no delnas līdz pat plecam. Uz šīs pirmās rindas Horžins ātri vien novietoja otru un trešo, tā ka uz viņa rokas sakrājās vesela šķīvju piramīda. Krievi no bailēm un brīnumiem palika bez elpas.

«Tā, lūk, es iznēsātu! Tā pieliektos un pasniegtu viesiem!» teica Horžins, droši staigādams pa koridoru un pakāpdamies pa trepēm, kuras veda uz zāli. Tad viņš izvilka divus šķīvjus no apakšējās rindas, pasniedza tos blakus stāvošajam krievu su­lainim un tukšās vietas tūlīt aizpildīja ar jauniem šķīvjiem:

«Tā, lūk, kad klients vēlas, vajaga pasniegt.»

Pēc šiem vārdiem Horžins, uz savu roku pat nepaskatījies, uzkāpa uz krēsla un mierīgi no tā atkal nokāpa otrajā pusē. Tikai tagad krievi it kā atjēdzās un vienā balsī iekliedzās:

«Bravo! Malacis! Lūk, kāds austrietis!»

Tad katrs paķēra savu šķīvi un steidzīgi aizskrēja uz zāli, pie durvīm vēl iesaukdamies:

«Gūstekņa kungs, uzgaidiet!»

Pēc pāris minūtēm viņi bija jau atpa-kaļ un viens pēc otra no bikšu kabatām sāka izvilkt netīrus, vīstokļos saburzītus papīra rubļus:

«Nu, ņem, ņem! Bija jau gatavais brīnums skatīties, cik veikli tu to izdarīji. Vai ko uzkost nevēlies? Un tavi biedri — vai arī sulaiņi?»

«Arī,» Horžins īsi paskaidroja. «Bet viņi iznēsā alu. Zēl, ka jums te nav alus un viņi nevar parādīt savu mākslu.»

Krievi ataicināja arī Sveiku un Mareku pie sevis, pasūtīja viņiem boršču, kotletes un melnu kafiju, priecādamies par tik interesantiem ārzemju viesiem.

«Var jau gadīties,» viņi teica, «ka arī mēs kādreiz nokļūs­tam gūstā, un tad jūsējie mūs, cerams, Vīnē pamielos.»

Tās bija lieliskas vakariņas, kuru laikā Horžins deva pa­skaidrojumus, kā servēt ēdienus. Mareks rādīja, kā vajag iznē­sāt alu, un Sveiks, divas kotletes vienlaikus mutē bāzdams, laipni jautāja čehiski kādam savam labdarim:

«Malkas gabals, vai tu zini ar', kā zeme griežas? Ak nezini vis! Bet kā tad tu iedomājies kaut ko saprast par alus dzer­šanu un pasniegšanu?»

Pats beidzamais nāca paskaidrojums, kā jāsastāda ēdienu karte. Te Horžins no kabatas izvilka savu ievērojamo karti un, uz to norādīdams, teica kolēģiem:

«Lūk, šī mums ir lieliska karte! Tā sastādīta tik svinīgi, ka visi krievu žandarmi notura par pasi, un mēs ar to braucam pat pa dzcļzccļu kā ievērojamas personas jau vairākas dienas.»

Viņš nemaz nepamanīja, ka, uz atejas vietu iedams, tam aiz muguras bija nostājies kāds jauns cilvēks elegantā uzvalkā, kurš, sulaiņu ziņkārības ieinteresēts, pār Horžina plecu ieska­tījās ievērojamajā kartē. Izdzirdīs austrieša svarīgo paskaidro­jumu, svešais pēkšņi pastiepa roku, satvēra savādo «pasi», iebāza to savā kabatā un pēc pāris minūtēm atgriezās jau žan­darmu pavadībā:

«Visus arestēt! Te ir spiegu perēklis. Sulaiņus novest pie pristava. Austriešus — pie kara komandanta. Nodot pret pa­rakstu. Krietni apsargāt!»

Tā nu notika, ka visi trīs viesi no restorāna nokļuva tieši kara apriņķa priekšnieka kancelejā Rostovā pie Donas, kur tos sagaidīja dežūrējošais skrīveris, lika atvestos kazakiem vispirms pamatīgi izkratīt, tad krietni nopērt un iesprostot karcerī. Kad trīs likteņa biedri aiz slēgtām durvīm atradās kā­dā pagrabā, kur bija tikai viens spainis un dažas kaiias lāvas, viņi jautājoši paskatījās cits uz citu, un Horžins domīgi ieru­nājās:

«Viņi mūs apvaino špionāžā. Nu tik esam iesēdušies peļķē! Būs jāstājas karatiesas priekšā.»

Mareks tikai paraustīja plecus, bet Sveiks, uz lāvas atlaiz­damies, filozofiski piemetināja:

«Katrs sākums ir,labs, bet beigas kronē visu. Vakariņas tomēr bija lieliskas. Tādai izšķērdībai jau parasti seko ban­krots.»

Abi viņa biedri vēl ilgi prātoja par neapskaužamo stāvokli un drūmām nākotnes izredzēm. Bet Sveiks gulēja mierīgs un sapņoja: viņš bija iecelts par visu ēdienkaršu galveno redaktoru un pašreiz rakstīja ievadu, kurā izteica visu savu gastrono­misko programmu tik garšīgi, ka siekalas sāka nemanot tecēt pār gulētāja lūpām.

Pilsētas kara komandants, kazaku ģenerālis Popovs, bija cienījams un izglītots cilvēks. Bieži viņš lietoja savu iemīļoto izteicienu: «Laika diezgan!» Tādēļ arī, kad nākamā rītā adju­tants ziņoja par daudzu spiegu arestēšanu, kuru starpā trīs uzdodoties par austriešiem un esot ieģērbušies karavīru for­mās — ģenerālis pavisam mierīgi atbildēja:

«Vai jaunās avīzes ir pienākušas? Un tie trīs gūstekņi — vai viņi ir ieskaitīti uzturā?»

«Taisni tā, jūsu augstība!»

«Vai «Labi pašūto fraku» vakar teātrī redzējāt? Varena izrāde! Es no sirds izsmējos.»

Tad ģenerālis sāka cītīgi lasīt «Birževiji Vedomosķi» un «Russkoje Slovo», kur ļoti plaši bija aprakstīti panākumi Kau­kāza frontē, bet par rietumiem tikai īsa atzīme: «Bez pārmai­ņām».

Un tai pašā laikā, kad policijas pārvaldē visi sulaiņi lū­dzās un dievojās, ka ar spiegoša nu nekad neesot nodarboju­šies, kad konfiscēto ēdienkarti nodeva svešvalodu ekspertiem, lai tie pārliecinātos, vai aiz tās neslēpjas kāds nodevīgs uzsau­kums visām Krievijas tautām — Sveiks mierīgi sēdēja uz savas lāvas, klausījās biedru žēlabās un, cik spēdams, viņus mieri­nāja:

«Kara likumos ir teikts, ka kareivis nav tas pats, kas kurš katrs ikdienišķs spiegs: ja viņu notver nozieguma vietā, tad var tikai nošaut. Pakārt mūs, kā jūs tur iedomājaties, neviens nedrīkst. Mums jāmirst kā īstiem karavīriem — varoņu nāvē. Nebūsim taču kā tas Križeks, kam Berounā piederēja publis­kais nams. Kādreiz bija novērojuši, ka naktīs pie viņa slepus ierodas kuprains serbs. Abus, protams, arestēja, un, kad serbu; izģērba — viņa kupri atrada 200 kilo dinamīta. Sis bij gribē­jis uzspridzināt pilsētas tiltu, lai 78. pulks nevarētu aizbraukt uz Serbiju, jo serbi no šī pulka sevišķi baidījās.»

Visu laiku nervozi soļojošais Horžins tagad apstājās um īgni teica:

«Ko tu muldi, Sveik, tādas muļķības! Vai tas kur dzirdēts,, ka cilvēks uz muguras var panest 200 kilo?»

«Visādi atgadās. Prāgā, piemēram, pie Franiša stacijas naktī uz sola parkā arestēja kādu cilvēku, kas uzdevās par krievu. Pie viņa klāt bija vairāk kā miljons krievu proklamā­ciju … nu — un viņu, protams, pakāra, jo tas bija ģērbies ci­vilā. Bet vai jūs esat redzējuši, ka kādu kareivi pakar? Sade­rēsim, ka ne. Mūs nošaus ar militāru godu. Iedomājieties tikai, to svinīgo ainu: spriedums pēc visiem likuma pantiem, tad ve­sela rota zaldātu mūs novedīs kapos, iedos lāpstas rokās un teiks: «Nu, kungi, esat tik laipni un izrociet paši sev kapu, jo jūs esat spiegi un mums nav nekādas patikas tādu dēļ uz­berzt sev tulznas uz rokām.» Mēs, protams, neatteiksimies un raksim pēc visiem likumiem: — mans kaps būs vidu, bet jū­sējie katrs savā pusē. Pēc tam mums tikpat' laipni aizsies acis,, nostādīs visus pie sienas turpat kapu malā un komandēs: uguni,! Mums par godu atskanēs veselas trīs zalves…» «Turi muti, Sveik!» Horžins vairs ilgāk nevarēja izturēt. «Nekrāso* velnu uz sienas! Tik muļķīgā stāvoklī, kāds ir tagad, es nekad vēl neesmu bijis. Kā te lai atrod izeju?»