KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Tā arī notika, un gūstekņi tagad atgriezās pilsētā, žvadzi­nādami pa kabatām naudu. Uz kuģa tie ieradās tikai vēlu. naktī — visi jauniem zābakiem kājās. Ostā bija daudz zaldātu^ un gorodovoju, kuri stingri raudzījās, lai, rekrūšus nosūtot,, pavadītāju barā nesaceltos kādas nekārtības, kādas jau bija gadījušās citās pilsētās.

Kapteinis savus jaunsalīgtos strādniekus jau meklēja. Mat­rožiem viņš parādīja, kur gulēt, bet Sveiku tūlīt noveda ma­šīnu nodaļā un iepazīstināja ar citiem krāsnkuriern — diviem kirgīziem, kuri neprata ne vārda krieviski. Viņi sēdēja tur uz grīdas pie katla ar zirga gaļu, sev priekšā sakrustojuši kājas.

Kapteinis viņiem kaut ko teica, ko Sveiks nesaprata, bet abi kirgīzi jau turēja rokās ogļu putekļiem apkvēpušus gaļas ga­balus un neko neatbildēja, tikai pētoši aplūkoja savu jauno paligu. Gribēdams būt pieklājīgs, Sveiks pamāja ar galvu:

«Sveiki, mori!»

«Salam!» atvicināja viens ar savu gaļas gabalu.

«Salam? [1] Tā man ir. Krietns gabaliņš Krakovas desas un maize arī piedevām,» Sveiks atteica čehu valoda, nezinādams, ka «salam» ir arī kirgīzu apsveicināšanās vārds. Viņš izvilka no kabatas kādu aptaukotu vīstokli:

«Redziet, draugi, man prieks, ka šito jūs arī saucat par salam. Kāpēc gan viņu saukt par desu, kad tā ir salam? Vai nav tiesa?»

Sveiks atlocīja savu nazi, atgrieza gabaliņu desas, novilka tam ādu un sāka ēst. Kirgīzi nelaipni paskatījās uz viņu un tad apsēdās gabaliņu tālāk, aizvilkdami sev līdzi arī gaļas katlu.

«Nav vajadzīgs,» Sveiks laipni atrunajās, «jus mani nemaz netraucējat. Te mums vietas visiem diezgan. Vai nevēlaties manu salam drusku nogaršot? Šoreiz ir patiesi labākā zorte pagadījusies.» Sveiks pastiepa roku ar desu pret kirgīziem un norādīja tiem uz nazi, ar ko atgriezt. Sis piedāvājums spieda kirgīzus aizvilkties vēl tālāk — pašā kaktā pie sienas.

Nodomādams, ka tie nav pareizi sapratuši labi domāto priekšlikumu, Sveiks piecēlās, piegāja kirgīziem gluži klāt un vienam pie paša degungala piebāza savu salam. Tas dusmīgi viņu atgrūda nost un iekliedzās:

«Nav vajadzīgs, melnā cūka!»

«Var jau būt, ka šī salam tiešām ir pagatavota no melnas cūkas,» Sveiks laipni pasmaidīja, «bet viņa tomēr ir ļoti gar­šīga, un, tu viņu vari bez kādām briesmām nomēģināt. Citi ļaudis te ēd pat ēzeļa gaļu un viņiem nekas nekait; kāpēc tad tu kautrējies, kad piesolu īstu cūku? Bez tam jājautā: kā tu zini, ka cūka ir bijusi melna?»

Pēc šiem vārdiem Sveiks atkal pastiepa savu desas luņķi kirgīzam. Tad tie abi pielēca kājās, iesaucās «Segei!» un pa tre­pēm uzskrēja uz kuģa klāja, no kurienes tūlīt atskanēja viņu uztrauktie kliedzieni un kapteiņa nomierinošā balss.

«Kas īsti lai sazin, ko viņi tagad no kapteiņa vēlas?» Sveiks, viens palicis, prātoja. Viņš nezināja, ka kirgīzi neēd cūkgaļu un pieskaršanos tai uzskata par nešķīstību. Pēc brīža

balsis augšā sāka palēnām apklust, un beidzot abi krāsnktiri nokāpa atkal lejā, ar tādām pat ogļainām rokām sākdami iz­vilkt gaļas gabalus no sava katla, lai tos turpat apēstu.

Sveiks pa to laiku bija vakariņas jau ieturējis un drusku at­vēra lodziņu, lai pa to izmestu sava ēdiena atliekas. Bet vējš tai brīdī iesitās no āra, un viss izsviestais atlidoja atpakaļ, nelaimīgi iekrizdams taisni kirgīzu gaļas katla.

«Segei! Segei!» viņi atkal iekliedzās, norādīdami ar rokam uz savu katlu, bet Sveiks nodomāja, ka viņu apvaino tīšā ne­darbā un tādēļ sāka mierīgi izskaidroties:

«Nu, nekliedziet, nekliedziet taču tik nelabās balsīs! Jums vēl nāksies kārtību un tīrību no manis pamācīties. Ja jau nepa­tīk, es varu pats no jūsu katla tos desas gabaliņus labprāt izlasīt.»

Viņš noliecās, izvilka savu nazi un sāka ar to vandīt katla saturu, mierīgi turpinādams:

«Redziet nu paši, ka es tur negrābstos vis ar rokām, ka jūs to darāt. Es zinu gan, kā vajag citus cilvēkus cienīt un viņiem izpalīdzēt. Nu, negrūsties taču, ja man jāstrādā!» viņš turpat apsauca vienu no kirgīziem, kas dusmās sašķiebtu seju izska­tījās gluži pēc satrakota zvēra, kad viņš Sveikam iegrūda pirmo spēcīgo dunku sānos. Sveiks sagrīļojās un būtu novēlies, ja no otras puses tai pašā brīdī viņš nesaņemtu tādu pašu varenu belzienu, kas radīja līdzsvaru. — «Ja jūs tā, tad rīko­jaties paši!» Sveiks aizvainots izsaucās, bet jau nākamā mir­klī arī viņš kļuva dusmīgs un pagrūda pirmo uzbrucēju sāņus. Tas ātri attapās un atbildēja ar skaļu pļauku pa seju. Viņa biedrs savukārt uzsvieda Sveikam smagu aitādas puskažociņu, no kura tas gan atri atsvabinājās, bet nu bija jau pavisam sa­skaities:

«Ak jūs, tatāru nelieši, šitā ar mani uzdrošināties rīkoties? Piķis un zēvele — nu es jums abiem gan parādīšu Prāgu!»

Viņš saķēra puskažociņu un sāka ar to sist pa labi un kreisi, līdz viens no kirgīziem notvēra sitamo, un Sveiks šim garderobes galabam, spēcīgi atvāzies, atrāva roku. Tā nu viņam kļuva par izdevīgu ieroci: kolīdz vienam trāpīja pa gal­vu, ta otram to jau vajadzēja piecelt. Pēc šādām sekmēm Sveiks nomanīja, ka vara šoreiz ir viņa pusē, un tādēļ uzva­roši iesaucās:

«Tūlīt laukā no šejienes! Es te esmu kungs!»

Un abi kirgīzi, it kā sapratuši čehiski, tai pašā momentā izlēca uz kuģa klāja. Sveiks viņiem sekoja. Bet tur savējiem palīgā piesteidzās citi kirgīzi, kuri strādāja iekraušanas dar­bos, un Sveiku glābt piesteidzās arī Horžins ar Mareku, lesāKas īsta cīņa. To izbeidza tikai policija, kuras uzmanību bija saistījis troksnis un kliedzieni. Tūlīt arestēja visus trīs aus­triešus un, neraugoties uz kapteiņa lūgumu — novilkt tiem zābakus, viņus tāpat apautām kājām aizveda uz iecirkni. Kap­teinis neatlaidās, līdz nokļuva līdz pašam pristavam, bet, kad •tam nāca zināms, ka arestētie ir tie paši, kurus meklēt uzdots \policijai, viņš uzsita dūri uz galda un kategoriski noteica:

«Zābakus novilkt tagad nav iespējams. Sagūstītie tūlīt jā­nosūta tālāk komandantam, bet laiks ir auksts un kailām kājām iet nevar. Bez tam: ko tādā gadījumā par mani nodo­mātu ģenerālis?»

Kad kapteinis mēģināja vēl tielēties, pristavs pats ar savu roku viņu izstūma pa durvīm lauka.

Bet nākamā rītā, kad ģenerālim ziņoja, ka aizbēgušos gūs­tekņus policija sagūstījusi un atvedusi kancelejā, viņš kļuva domīgs:

«Ko ar tiem tagad lai iesāk? Vienmēr tie bēgs, tiks noķerti un saņems sodu. Bet kāda jēga no tā visa?»

Viņš lika ievest gūstekņus, aplūkoja tos no galvas līdz kājām un tad laipni apvaicājās:

«Nu, sakiet, balodīši, vai gorodovoji jūs krietni apspaidīja?»

«Krietni gan!» atsaucās Horžins, mirkšķinādams aiztūku- šās acis.

«Ievērojami zilumi!» papriecājās vēl ģenerālis, Mareka seju un pārsistās lūpas aplūkodams. Sveiks nenogaidīja, kamēr vi­ņam vaicās, un pats īsumā paskaidroja:

«Mana mugura ir kā cepšanai izklapēta kotlete.»

«Jā, krievu cilvēks sit pamatīgi,» ģenerālis rezumēja visu izteikto. «Bet kur lai es jūs, bērni, tagad lieku? Ja gribat braukt uz Sibīriju — nosūtīšu šodien pat uz nometni! Rīt no turienes jau dodas ceļā. Tātad izgatavo viņiem pavadrakstu,» viņš bei­dzot pavēlēja savam sekretāram un pats atviegloti nopūtās.

Pēc piecām dienām gūstekņi izkāpa no pasažieru vagona Penzas stacijā, un līdz tiem sekoja divi kazaķi, kuri gūstekņus pavadīja līdz tām pašām barakām, kurās Sveiks dažus mēne­šus atpakaļ bija lasījis interesantos uzrakstus. Tur kazaki at­vadījās, un kancelejā dežūrējošais feldfēbelis deva prātīgu pa­domu: