KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«A — a, a, a!» ieaurojās Sveiks, un, kad lāpstiņa no mutes bija jau izvilkta, viņš padevīgi apjautājas:

«Daktera kungs, vai neatļausiet man visu alfabētu pēc kār­tās noskaitīt. Tā, droši vien, varēsiet manu slimību labāk no­teikt »

^Nav vajadzīgs,» dakteris atmeta ar roku. «Jūs esat noķē­ruši faringitas gr.anulozu. Atoiz, iedodiet viņam natrium hiper- magnatum. Ar tiem melniem zirnīšiem,» viņš. turpināja, Sveiku vel arvien pētoši uzlūkodams, «jūs rīkojaties tā: ieberiet tos glāzē silta ūdens un ar šo ūdeni tad trīs reizes dienā izskalo­jiet savu kaklu. Tikai nedzeriet un nerij iet! Tā sāls ir ļoti in­dīga. Pēc trijām dienām atkal atnāciet pie.manis.»

Kad dakteris bija nobeidzis savas latīņu vārdiem bagātīgi piebārstītās pamācības, viņš likās kaut ko atcerējies, pameta, ar galvu Sveikam un ierunājās:

«Jūs atbraucāt no Omskas? No kāda pulka?»

«Man gan liekas, Vaneka kungs, ka nekādi skalojumi ne­līdzēs,» pesimistiski atteica Sveiks. «Man, patiesību sakot, ir dzeramo roru iekaisums. Mūsu 91. pulkā es reiz pazinu kādu feldfēbeli, Vaneku 110 Kralupes, un tas izskatījās uz mata tāds pats kā jūs, daktera kungs!»

«Nu es jau domāju, ka tas būs Sveiks!» pusbalsī iesaucās dakteris, uz slimniekiem uzmanīgi pašķielēdams. «Tas tiešām esat jūs! Bet kas tad ir vēl tur ar jums?»

«Atļaujos ziņot, feldfēbeļa kungs, ka reizē ar mani atbrauca 1 , brīvprātīgais Mareks,» paskaidroja Sveiks, un Vancks, uzacis nepatīkami savilcis, tūlīt pačukstēja:

«Dieva dēļ, nesauciet mani par feldfēbeli! Nerunājiet nekur, ka esmu bijis tikai aptiekārs. Te es esmu dakteris. Mareks pie Dubnas aizskrēja krievu pusē, bet mani sagūstīja jau nākama­jā dienā ar visu bataljonu un hetmani Lukašu.»

«Tātad oberleitnants Lukašs arī te ir!» Sveiks jautri iesau­cās.

«Jā. hetmanis Lukašs ir te!» apstiprināja Vaneks, halātu novilkdams, un tagad Sveiks skaidri redzēja, ka mugurā viņam bija ārsta uniforma. Vaneks pamanīja šo izbrīna pilno skatu un steidzīgi turpināja:

«Es došos jums līdz pie brīvprātīgā. No jūsu ešelona man jāsastāda darba rota noliktavām. Ejat tur droši — varēs krietnii pazagt. Es teiks u Marekam, lai viņš ari uzdodas oar mediķi!. Ar vienu dakteri te jau vairs nepietiek. Bez tam, te ir daudz privātas prakses,» viņš vēl arvien skaidroja, Sveiku jau ārpus durvīm izstūmis. «Mareks jau prot drusku latīniski. Es viņarm vēl pamācīšu speciālos nosaukumus un nevienam tad prātā, nenāks, ka tas nav īsts ārsts.»

Pēc īsa brītiņa viņi jau trijatā sēdēja kādā barakas kaktā, attālāk no citiem. Marekam uz ceļiem atradās bloknots, un tur viņš ierakstīja visu to, ko Vaneks diktēja:

«Uzpampumi jāsasmērē ar jodu un glicerīnu. Visas tās sli­mības, kuras nav pazīstamas, jānoteic par influenci. Normālā temperatūra līdz 37 grādi, augstākā — līdz 42 grādi; pēc tam pacients nomirst. Reimatisms jāārstē ar eļju; tā pati eļļa der .arī pret vēdera aizcietējumiem. Pārāk šķidrs vēders krieviski saucas «ponos», latīniski — enteritis …»

«Vai venēriskās slimībās kaut ko jau saproti?» vaicāja Va­neks. «Varbūt tev kaut ko par tām iejautāsies vietējais krievu ārsts, bet nebrīnieties velti — viņš pats ir pagalammtijķis. Es tev iedošu savu «Kara feldšera rokasgrāmatu», un ņo tās zinā­šanu būs pārpilnam. Atnāc tikai vakarā pie manis. Man ir arī mājās vodka — atšķaidītais krievu spirts.»

Divdesmit četrās stundās pēc savas atbraukšanas gūstekņi jau bija ieģērbti vecās, krievu zaldātu pamestās uniformās, kur jau ložņāja bezgala daudz izsalkušu kukaiņu no agrāka­jiem īpašniekiem. Tagad viņi zināja, ka pieder 208. rotai, ka katram uz muguras ir uzrakstīts šis numurs un zem tā vēl per­sonīgais numurs arī. Marekam kabatā atradās apliecība, ka viņš ir jaunākais ārsts karagūstekņu slimnīcā un viņam ir tie­sības brīvi uzturēties Vitebskā. Horžins, turpretim bija jau iz­zinājis, ka žīdu kvartālā ir kāda ieliņa, kur nopērk zagtās lietas un turpat var tās arī nodzert. Ar situāciju tuvāk iepazi­nies, pīkstulis kala savus plānus:

«Pvad tu būsi ārsts, tad atzīsi mani par slimu. Pilsētā ir ļoti daudz prostitūtu, kuras uztur krievu oficieri, es viņām va­rēšu tad šo to uzšūt. Viena no viņām jau apsolījās mani iekār­tot pie kāda adjutanta, bet neliekas, ka tas varētu ko kārtīgi maksāt.»

Vakarā, vājā sveces gaismā, Mareks ilgi nopūlējās ap «Kara feldšeru rokasgrāmatu», lai no tās izlobītu dažus prātīgus pa­domus savā nākamajā darbā. Sveiks viņu vēl draudzīgi pamu­dināja:

«Es iešu cukuru izlādēt, lai gan arī nekad agrāk neesmu tādu darbu darījis, tāpat kā tu. Medicīnā daudz kas ir jau vis­pār pazīstams, un tādēļ cerēsim, ka lielu nelaimi tu tur noda­rīt nevarēsi. Bet tas, kas būs nodomājis patiesi mirt, tāds no­mirs arī bez visas medicīnas.»

Mareku šāds padoms tomēr maz nomierināja. Visu nakti pat sapņos viņš pūta un stenēja, latīniskos vārdus pusbalsī skaitīdams. Viņš sapņoja, ka Pastarā diena ir jau atnākusi, pār debesīm lido eņģeļi uniformās un taurē visus kopā uz tiesu. Lūk, zeme jau atdarās, no kapiem pieceļas skeleti un garās rindās stājas visuvarenā Soģa troņa priekšā. Un Dievs-tevs pats, balto bārdu lepni noglaudis, pagriežas pret Mareku un viņam saka: «Tie tur, pa labi, ir miruši dabīgā nāve; blakus viņiem stāv dažādās fabrikās darba laikā nogalinātie; bet tur tālāk ir miruši no nemākulīgām operācijām un, palūk, tas vis­lielākais bars ir kritis karā. Jā, jā — ir viņu krietns skaits! Bet par šiem te es nekā vēl noteikta nezinu. Ei, panākat šurp un pastāstiet man, kas jus savā laikā aizsūtīja uz viņpasauli?» Dievs beidzot iesaucas. Un Mareks tai pašā brīdī pamanīja, ka no bara atdalās dīvains skelets un Sveika balsī skaidri saka:

«Brīvprātīgais Mareks no 91. pulka.»

Pēc šiem vārdiem visi skeleti pacēla savas drausmi kaulai­nās rokas, un zobus griezdami, tuvojās Marēkam. Viņš izstiepa dūres pretīm, lai aizsargātos, un izbailēs kaut ko kliedza, bet tajā pašā brīdī jau gluži blakus turpat atskanēja Sveika laipnā balss:

«Nu, nu, neapgāz man tēju. Mēs pošamies uz darbu. Iedzer, kamēr vēl karsta. Un paskaties pats, kā tu guļot esi pagalam nosvīdis.»

Sētā gūstekņus sagaidīja ģenerālis Ceredņikovs ar savu feldfēbeļu štābu, kas darbus kārtoja un vadīja. Ģenerālis atkal griezās ar uzrunu pie gūstekņiem un teica, ka no viņu centības, no viņu pašaizliedzīgā darba un, pienākumu izpildīšanas tagad atkarājoties visas lielās Krievijas armijas uzvara frontē, uz ko čehu gūstekņi tagad varot būt tikpat lepni kā paši krievi. Katru, kas tik svarīgā brīdī tomēr gribēšot atteikties no viņam parā­dītā goda — veicināt krievu ieroču slavu un uzvaru — to vis­pirms uz vietas nopēršot ar 15 rīkšu cirtieniem, otrkārt — no­šaušot, un treškārt, kas, pat gūstekņiem esot liels kauns — vēl pakāršot arī.

Zem šo draudu smagā iespaida gūstekņi pirmo reizi iegāja noliktavās, kur glabājās krievu armijas piefrontes bagātības.

Liekas, ka vispārējā necieņa pret īpašuma tiesībām kara laikā radās no tāda novērojuma, ka karš šo īpašumu tik un tā iznīcināja un tā tas bieži gāja zudumā, nekam nedodams la­buma. Viss, ko kareivji ņēma savās rokās, bija jau nolemts iznīcībai, un turklāt ļaudis vēl mocījās un cieta, to izdarot. No šejienes radās tieksme iznīcināt visas bagātības, gūstot no tām vismaz kādu personīgu baudu un labumu. Visi zināja, ka kauju laikā valsts pati arī nereti iznīcināja visdažādākās vērtības un tai bija gluži viena alga, vai kareivis savus zābakus saplēsa pozīcijās, vai aizmugurē kaut kur sadedzināja uz sārta; vai cukura maisus bēgot iespieda upē, vai tos aplēja ar petroleju un aizdedzināja, vai arī — visbeidzot — ņēma un izpārdeva katrs, kas vien tika klāt, lai iegūto naudu pēc tam nodzertu, nodzīvotu ar sievietēm un tā gūtu sev vismaz kādu mazu iz­priecu.