KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

šoreiz tā tiešām izrādījās. Boikovs smaidīja pašapmieri­nāts un teica:

«Ahā! Tātad līdzējis igan. Varaļ iet.»

Viņš jau atradās izejas durvīs, lai tur promejot feldfēbelim vēl kaut ko pateiktu, kad tieši krūtīs tam iedrāzās aizkavējies Sveiks.

«Kur tu biji? Kurp steidzies,» ierunājās kapitans, uzlikdams viņam roku uz pleca, un tūlīt tur sajuta vairāku kreklu mīk­stumu.

«Strādāju, jūsu labdzimtība!» Sveiks mierīgi atbildēja.

Kapitans dusmās sakoda zobus.

«Bet kāpēc tu nenāci reizē ar citiem un kāpēc esi tik resns? Nu, atbildi man, kad tev vaicā! Tu — austriešu snuķis tāds!»

«Es tāds esmu savā tēvā atsities,» Sveiks tikpat mierīgi at­bildēja, frontē nostādamies. «Visu mūsu dzimta ir resna jau kopš dzimšanas. Man ir tas gods ziņot jūsu labdzimtībai, ka kartupeļus ar desu ēdot es kļūstu vēl_ resnāks kā tagad. Visi Sveiki jau ir tādi, un to zina pus Prāgas. Mans vectēvs bijis tik resns, ka vismaz ar trīs siksnām vajadzējis sprādzēties, lai tās nesatrūktu. Bet, kad mana vecā māte reiz iekāpusf ezerā, ūdens tur tūdaļ tik augstu pacēlies, ka noslīkuši veseli trīs peldētāji. Kāds cits mans tēvocis…»

«Turi muti!» tagad iekliedzās kapitans. «Gan es, balodīt, tūlīt pats izpētīšu tava resnuma cēloni. Pats savām rokām no­lobīšu tev taukus no muguras!»

Kapitans šņāca aiz dusmām, grūzdams Sveiku sev pa priek­šu uz kanceleju. Tur viņš skrīverim, kas patlaban rakstīja mī­lestības vēstuli, tā uzkliedza: «Ārā!», ka tas mukdams tikko dur­vis neizgāza. Kad šīs durvis jau nākamā acumirklī bija no iekšpuses aizslēgtas, kapitans iespieda abas rokas padusēs, .pie­ņēma varonīgi izaicinošu pozu un uzsauca:

«Izģērbies! Tūlīt! Kamēr es vēl neesmu zaudējis pašsavaldī­šanos!»

«Man patīkamāk būtu šoreiz izģērbties palēnām,» atbildēja Sveiks. «Un tāpat ieteicams būtu jau iepriekš šurp atsaukt ātrās palīdzības ratus, jo jūsu labdzimtība aiz pārsteidzības var iz­darīt kaut ko tādu, kas citiem nav patīkams.»

Bet kapitans tikai šņāca kā sabangota jūra un acis viņam pieplūda gluži sarkanas ar asinīm. Pats viņš sāka raut Sveikam kreklus no muguras un kā neprātīgs kliedza:

«Viens — divi — trīs — četri! Lūk, jau veseli četri tev mu­gura, austriešu suns! Nu pagaidi tikai — par to es tevi tagad īs.ti iesālīšu! Lidz nāvei piekaušu, lops tāds!»

Satrakotais Boikovs ar vienu metienu nosvieda sev no ple­ciem šineli, ar otru — mundieri un no galvas vēl nopurināja ādas cepuri.

«Met bikses zemē! Noliecies pār krēslu! Es pats tevi te pa­mielošu ar pātagu, ar pletni, tu nelieti tāds!»

Kapitans drebēja no uztraukuma, un Sveiks, manīdams, ka viņš bāza roku aiz zābaka, savu ādas pātagu meklēdams, pa­steidzās vēl ar šādu priekšlikumu: «Vai jūsu labdzimtība labāk nevēlētos ar mani boksēties? Es būtu ar mieru pieņemt arī grieķu-romiešu cīņu. Bet interesantāk, protams, būtu mums cīk­stēties tā, kā katrs pats prot un vēlas. Tādā gadījumā es tikai drusku baidos par rakstāmmašīnas drošību šajā telpā…»

Boikovs velti taustīja sev .aiz stilba — pletnes tur nebija. Tad viņš strauji izskrēja blakus istabā, paskatījās zem galda, pacilāja grāmatas un savu cepuri, bet pletnes arī tur neva­rēja atrast.

«Ar dūri tev vajadzētu iegāzt pa zobiem!» viņš iekliedzās. «Bet kas no tā tev tiks? Likums arī neatļauj sist pa galvu. Nolāpītais! Pagaidi tikai, es tūlīt atnesīšu savu pletni no nolik­tavas. Un tad, pie sava kapitana goda zvēru, ka vairāk tu man. balodīt, pēc tam Krieviju nepazīsi!»

Viņš atvēzās un ar dūri taisīja tādu sitienu, ka pats tikko noturējās uz kājām, jo Sveiks vēl laikā paguva noliekties un rūpju pilnā balsī atkal ierunājās:

«Varbūt tomēr būtu labāk, ja jūsu labdzimtība tagad drusku piesēstos? Tā uztraukties ir ļoti bīstami, jo viegli var zaudēt līdzsvaru. Var arī ķert trieka. Vai jums vienmēr ir bijusi vesela sirds? Vai jau agrāk nav manītas lēkmes? Varbūt aukstu ūdeni varētu kādā glāzē atnest? Pie mums, Prāgā, kāds namsaim­nieks reiz gluži tāpat bijā uztraucies par neakurātu īres maksā­tāju, un viņam pārplīsa sirds, tā ka neviens ārsts vairs neva­rēja palīdzēt. Viņš tūlīt nomira bez…»

Kapitans atrāva durvis un izskrēja koridorā. Minūti pēc tam viņš tāpat iedrāzās atpakaļ kancelejā, kur vajadzēja gaidīt pār­biedētajam noziedzniekam, bet lampa tagad bija izdzēsta un visapkārt gluži tumšs. Durvis steidzīgi noslēgdams, Boikovs vēl uzvaroši sauca:

«No manis vis neizbēgsi! Gan es tevi notveršu! Gan izdzīšu no pagaldes!»

3ct kanceleja bija jau tukša. Uz galda atradās tikai kāds netīrs, steigā uzsviests krekls. Sveika paša vairs nekur neva­rēja saskatīt.

«Nu, pagaidi vien. putniņ! Es tevi toinēr pārmācīšu, ka nā­kas. Sētā stāv droša sardze! Tai vis tik viegli cauri netiksi…» šņāca Boikovs, savu šineli un cepuri uz naglas pakārdams. Pēc tam viņš izskrēja pagalmā.

«Patruļa! Ķeriet zagli! Neizlaidiet viņu uz ielas!»

No patruļas būdas tai paša mirklī izskrēja vairāki zaldāti un, itin kā pratu zaudējuši, sāka joņot pa sētu, meklēdami tur noziedznieku. Kapitans atrāva' feldfēbeļa būdas durvis:

«Vai nevienu gūstekni neesiet izlaiduši? Viņš mani apzaga. Uzbruka kancelejā un aplaupīja!»

«Vai tad jūsu labdzimtība ir vēl te?» brīnīdamies murmināja feldfēbelis. «Jūs… jūs taču nupat nācāt pa pagalmu un izgājāt uz ielas. Sardze jums atdeva vajadzīgo godu. Es pats to skaidri redzēju… Un tagad jūs atkal nākat no kancelejas?! Pa kuru laiku jūsu labdzimtība tur varēja atgriezties?»

Atbildes vietā kapitans viņam iecirta krietnu pļauku pa seju:

«Muļķis! Velns tevi lai parauj! Idiots tads! Austrietis ir uz­vilcis manu mēteli un nocēlis manu cepuri. Tas tagad ir īsts zaglis! Bet jūs te oficieri no gūstekņa neprotat atšķirt! Lūk, kādi zaldāti! Tādi ragulopi dara kaunu visai krievu armijai!»

Kapitans nikni nospļāvās uz feldfēbeļa pusi, bet tad no­prata, ka pats kļuvis smieklīgs, un ātri ieskrēja kancelejā, kur tūlīt stājās pie telefona un ziņoja policijas valdei un pilsētas patruļām par izbēgušo laupītāju, kas tagad varot apdraudēt katru pretimnācēju. Nu visa pilsēta bija kājās.

Kolīdz kapitanam Boikovam atnesa otru cepuri un šineli, viņš nekavējoties devās uz. gūstekņu barakām meklēt izbē­gušo Sveiku:

«Gan es viņu pēc sejas pazīšu! Katrā ziņā notveršu! Tik idiotisku ģīmi vēl nekur pasaulē neesmu redzējis!» viņš steig­damies vēl sirdījās.

Nometnē Boikovs pavēlēja ielenkt visas izejas. Krievu vada komandieri, kuri pārzināja katrs savu - gūstekņu grupu, apgalvoja, ka visi viņu ļaudis esot mājās. Tad kapitans pavē­lēja visus nostādīt rindā un pats lēniem soļiem staigāja tai garām, katram vērīgi acīs ieskatīdamies. Bet taisni tā, ko viņš meklēja, starp gūstekņiem nebija.

Tā Boikovs izstaigāja vienu, otru un trešo baraku, pavēlē­dams piecelt arī tos, kuri ceturtajā barakā jau bija devušies pie miera. Gulošie tikai pēc pamatīgām dunkām modās un, rindā sastādīti, cēla rokas sejām priekšā, lai izvairītos no laternas gaismas, ko tiem kapitans grūda tieši acīs.

Tomēr ari šādā ceļā Boikovam nelaimējās vainīgo atrast.

Viņa dusmu karstums sāka jau pamazām norimt, un tā vietā radās pat izbrīns par to viltību un veiklību, ar kādu vainī­gais bija izmucis. Tagad, pēc tikdaudz gandrīz līdzīgu seju aplūkošanas, viņš sāka jau šaubīties, vai pratīs vairs atšķirt starp tām meklējamo un vai nebūs vien jānogaida laimīgs gadījums ar to atkal kādreiz nejauši tikties.