KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

(Vanekam par godu tepat jāsaka, ka visus, kuri centās slimi izlikties, lai no darba izvairītos, viņš bez žēlastības tūlīt nosūtīja uz krievu slimnīcu Davidam Karpovičam.)

«Jā, jā, jūs sūtāt viņus mums uz kakla. Pats paglābjas, bet par kolēģi nebēdā. Kāda specialitāte ir jūsu jaunajam palī­gam? Kolēģi, kādas jums slimības mēs varam visdrošāk uz­ticēt?»

Mareks tikko paguva muti atvērt, kad Vaneks jau pastei­dzās ar atbildi:

«Viņš specializējies venēriskās slimībās kā Parīzes akadē­mijas laureāts; arī ar psihiskām gluži labi tiek galā.»

Dāvids Karpovičs, uzticības pilns, noliecās pie Mareka pēc padoma:

«Kolēģa Ikunigs, vai Vasermaņa reakciju protat pareizi iz­darīt? Man tā neparko negrib izdoties. Pašam ir vajadzīga, bet nekas neiznāk,» viņš smaidīdams nobeidza.

Vaneks noskārta, ka saruna aizvirzās jau par tālu un ka Mareks ar kādu neuzmanīgu frāzi var sevi nodot. Tādēļ viņš steidzīgi ierunājās:

«Dārgais doktor, vai jūs tomēr nevēlētos drusku apstai­gāt mūsu slimnīcu. Nekā interesanta jau gan tur nav, bet mūsu slimniekiem tomēr būs ļoti patīkami jūs te redzēt.»

Pa lāvu rindām viņš pats soļoja aplaimotajam dakterim pa priekšu un visur atkārtoja vienu un to pašu: «Influence, influ­ence, influence…» v

Dāvids Karpovičs raudzījās, it kā savam pavadonim pil­nīgi uzticētos, un beidzot iejautājās:

«Vai ir arī simulanti? Tie parasti ļoti viltīgi. Mūsu zaldāti ir neizglītoti ļaudis, bet tomēr dažkārt tādus niķus izdomā, ka tiešām jāpabrīnās. Vai kapitanu Boikovu pazīstat? Viens no jūsējiem ir viņu apzadzis.»

Tai brīdī dakteris pagriezās pret lāvu, no kuras atskanēja klusa vaidēšana. Tur locījās kāds cilvēks, kas ģīmi bija aizklā* jis abām rokām un šineli nospēris zemē.

«Kas tam par slimību?» iejautājās Dāvids Karpovičs.

«Krītamā kaite, savienota ar vajāšanas māniju,» mierīgi atbildēja Vaneks.

«Temperatūra paaugstināta? Lēkmes bieži gadās?» painte­resējas vēl dakteris.

«Reti, bet ļoti bīstami,» meloja Mareks, slimajam tuvoda­mies. Viņš uzlika roku Sveikam uz pieres un, acīs skatīda­mies, pačukstēja:

«Viņš tevi nepazīst. Esi mierīgs. Tas tikai nejaušs gadī­jums …»

«Kā jūs viņu nomierināt? Ar hipnozi vai iedvesmu?» vaicāja dakteris.

Bet arī te Vaneks ar atbildi aizsteidzās Marekam priekšā:

«Teicu jau jums, ka psihiskās slimībās uz viņu var paļau­ties.»

-Tagad Dāvids Karpovičs pats piegāja pie Sveika, paņēma viņa roku savējā un brīdi skatījās pulkstenī. Tad konsta­tēja:

«Pulss sit ļoti ātri.» Viņš izvilka no kabatas termometru un iebāza to Sveikam padusē, bet pats skatījās viņam acīs. «Redzokļi ieplesti. Vai bieži jums sāp galva? Vai jūs viņu ta­gad ar sajūtat?»

■ «Es savu galvu sajūtu jau kopš bērnu dienām,» uzmanīgi atbildēja Sveiks. «Bet sevišķi sajūtu to, daktera kungs, tādās reizēs, kad kāds man iekrauj pa pakausi. Tāpat tas ir arī pēc krietnas iedzeršanas, sevišķi nākamajā dienā. Bei personīgi man liekas, ka gluži bez galvas būtu tomēr labāka dzīvošana, jo tad neviens to nevarētu pārsist ar pudeli. Pašreiz, lūk; es savu galvu jau nemaz vairs nesajūtu; tas nozīmē, ka paldies Dievam, man iet jau labāk un cerēsim, ka drīz būs pavisam labi.»

Pēc šiem prātīgiem vārdiem Sveiks pats izvilka termometru no paduses, un, nogaidījis, kamēr ārsts konstatē «temperatūra normāla», viņš steidzās tam pieklājīgi pateikties:

«Ah, kā jūs man palīdzējāt! Mūsu dakteri nekad tik labas zāles nedod.»

Tagad Dāvids Karpovičs savam pacientam uzmeta nopietnu pētošu skatu:

«Vai sen jau jums tādas lēkmes?»

«Jau četrpadsmit dienas,» Sveiks atteica. «Visu šo laiku tā vien liekas, ka manī kāds nelabais ganās.»

«Un jūs vičninēf vīnu ār hipnozi nomierināt?» ārsts grie­zās atkal pie daktera Mareka. «Kapitans Boikovs ]oti interesē­jas par okultismu, hipnozi un tamlīdzīgam lietām. Es jūs ar viņu iepazīstināšu. Kādreiz viņu atvedīšu šurp.»

Kolīdz šie vārdi bija izteikti, Sveiks sāka raustīties un stai­pīties vēl trakāk kā pirmīt:

«Es te vairs ilgāk nepalikšu! Laidiet mani prom! Es no­jaušu, ka būs slikti. Te ož jau pēc pletnes. Tikai pārgult es šurp atnākšu. Pīkstulis tagad vēl pārnākšot pie kāda žīda. Es un Horžins — mēs arī iesim tur gredzenus dreijāt. Nudien n draugi, tā būs drošāk un veselīgāk…»

Tā Sveiks arī aizgāja, lai uzsāktu jaunu dzīvi.

Ja pēc lielā pasaules kara nebūtu palicis neviens piemi­neklis, neviena atraitne un bārenis vai tuberkulozes slimnieks,, ja nebūtu radušies arī spekulanti un revolūcijas, saimnieciskais haoss un krīzes visā pasaulē, ja nebūtu neviena invalīdu kruķa un prostituēto ģindeņa, kas liecinātu par kara mežonību un briesmām — tad būtu vēl tomēr citas sīkas, bet loti zīmīgas lietas, kas nākamām paaudzēm runātu par karu, un no tādām vispirms jāmin — kareivju izgatavotie gredzeni.

Aizmugurē lielie patrioti, kuri no kara ar katru stundu kļu­va bagātāki, nomauca no saviem pirkstiem smagos zelta gre­dzenus ar briljantiem un apmainīja tos pret plakaniem riņķī- šiem ar uzrakstu «Goid tur Eisen». Bet tiem, kam. aiz nacio­nāliem motīviem Austrijā vācu valoda nebija tīkama, bija ap­gādāti arī uzraksti čehu valodā «Es zeltu atdevu pret dzelzi». Tai pašā laikā frontē kareivis ņēma gabalu alumīnija, visbie­žāk šrapneja šķembeli, kas bija saplosījusi viņa biedrus, iz- greba ķieģelī formu un tur izlēja sev gredzenu.

Un, iera'kumos nīkdams, viņš ilgi ar naža spalu pūlējām iegriezt šai gredzenā liktenīgo skaitli «1914.»*.

Vēlāk kareivji iegādājās vīles un sāka izgatavot šādus gredzenus arī saviem radiem, draugiem un pazīstamiem kā dā­vinājumus no frontes. Tad jau iegravēja skaitļus «1914.—15,», bet, kad karš vēl arvien nebeidzās, pievienoja arī «1916.».

Sajā 1916. gadā daudzi jau pārvērtās par profesionāliem? sīkražotājiem un apgādāja arvien plašāku tirgu ar savu īpatno^ preci. Drausmīgos gaduskaitļus vairs neiegravēja, bet darbs kļuva arvien pilnīgāks, smalkāks, glītāks. No alumīnija jau izlēja veselas caurulītes, tās tad sazāģēja gredzenveidīgos

ripulīšos, no iekšpuses vēl pārklāja ar varu un iegravēja pat veselas čūskas, kas zobos turēja galvaskausus ar zilam celu­loīda acīm vai ar sarkana akmens sirdīm.

Tā drīz vien šrapneju sāka pietrūkt un apgrozībā parādījās cits, lepnāks materiāls, kas vēl nebija aptraipīts ar cilvēku sma­dzenēm un asinīm. Izkausēja cepuru pogas, alumīnija karotes un citus vecus metāla gabalus. Pienāca beidzot pat tādi laiki, ka izejvielu vajadzēja pirkt 110 žīdiem, ja nekur to vairs nelai­mējās nozagt.

Un kā frontes kareivis stiepa sev visur līdzi šauteni, divus simtus patronu un somu uz muguras, tāpat gūsteknis nēsāja savu maisu, kurā atradās tējas trauks, karotes, gabals alumī­nija, vīle un stikls gredzena noslīpēšanai.

«Sīkražošana» uzplauka pilnos ziedos.

★

Kad Sveiks ieradās mājā, kur divi viņa biedri jau nodarbo­jās, pīkstulis patlaban sēdēja pie šujmašīnas un laboja kādu kleitu, bet Horžins bija pārliecies pār plīti un stangas turēja karoti, kurā kausēja gabalu cinka.

«Jā, tā lieta varētu iet,» viņš teica, kad Sveiks bija izstās­tījis savu nodomu. «Gredzeni pašreiz ir cenā, un es zinu arī, kur tos visizdevīgāk pārdot. Bet trūkst jau materiāla! Vairs nekur nevar sadabūt alumīniju, tāpēc — lūk — kausēju jau cinku.»