KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Maksašana naudā nebūs…»

Sveiks biedram jau uzmeta gluži izmisušu skatu, bet Hor­žins vēl neuztraucās. Viņš noliecās skaistulei gluži tuvu pie auss un teica:

«Madam, šoreiz mēs lūgtu gan naudu. Mums vajadzīgi ir četri rubļi.»

Liza atkal nožāvājās tikpat apātiski kā pirmīt:

«Nē, draudziņi; man naudas nav. Nevienas kapeikas. Dariet, kā ziniet.»

Kad abi draugi atgriezās caur bodei i, žīds ņēmās tiem at­kal ieskaidrot, ka viņa skaistule tiešām esot pareizticīga un lai to pasakot arī nometnēs saviem biedriem. Bez tam visādus pakalpojumus kairā laikā varot izdarīt šī tirgotava, kurā dabū­jama «Popova un dēlu» vislabākās zortes tēja.

«Iesim tagad pie Kseņas!» komandēja Horžins, pāriedams ielas otrajā pusē. «Sāksim no otra gala.»

Kseņa — pievilcīga blondīne ar krāsotiem matiem — abiem tirgoņiem ierodoties, pašreiz pūderējās un krāsojās. Viņa diez­gan vērīgi aplūkoja gredzenus, bet, kad dabūja zināt, ka pirkt tos var tikai pret skaidru naudu, kļuva gluži bēdīga:

«Nav ne plika graša pie dvēseles. Bet, balodīši, ņemiet labāk pretim manu krēmu «Metamorfoze». Man to atnesa ap­tiekārs; viņš citādi nemaksā. Apkrāpj mani, nelietis, pamatīgi. Ak cik žēl, mīļie, ka man nav naudas…»

Trešā mīlas dieviete par gredzeniem piesolīja odekolonu un kādu vecu korseti. Horžins sapīka un nospļāvās:

«Nudien tur es vairs neiešu! Dosimies tieši uz tirgus lau­kumu; pārdosim tur savu preci zaldātiem un zemnieku bā- bām!»

Kolīdz tirgū viņi parādīja savus gredzenus, abus no visām pusēm ielenca meitenes, pusaudži un vecas sievas. Sveiks cī­tīgi pārdeva, bet Horžins saņēma naudu — vecu, saplosītu un netīru pieckapeiku zīmēs, kuras pēc izskata ļoti līdzinājās pastmarkām.

Vēlu naktī barakā ieskrēja pīkstulis. Viņš bija sadauzīts, saplosītu apģērbu, asinīm aptraipījies, nagiem saskrāpēts. Uz nārām uzlīdis, tas ātri noģērbās un iejautājās:

«Nu, kā jums veicās?» — «Tik labi jau ne, kā tev,» ironiski atteica Horžins. Un, smagi elpodams, pīkstulis sāka izsūdzēt sev nodarīto pārestību: «Biju aizgājis pie Zinas. Viņa man parādā simts rubļus. Piecdesmit atdeva naudā, bet par otriem piecdesmit gribēju tur uzkavēties līdz rītam. Te pēkšņi iebrāžas bars krievu oficieru, un viņa dzen mani laukā. Bet es — ne­parko! Tā sākās cīņa ar tiem iebrucējiem. Viņi man krietni sa­deva.» Pīkstulis ar roku mēģināja kaut cik nogludināt savus izspūrušos matus un uzpūta dvašu asiņojošām skrambām. «Cik žēl, ka mēs nepaņēmām to «Metamorfozes» krēmu un odekolonu,» Sveiks līdzcietīgi nopūtās. «Viņš tagad varētu ar tiem sevi drīzāk kārtībā savest.»

Pirmdienā policija un zaldāti izdarīja plašas kratīšanas visā pilsētā un notvertos gūstekņus sadzina atpakaļ barakās. Barakas bija ieslēgtas ciešā sardzes ķēdē, tā ka neviens vairs nespēja izkļūt laukā. Kad pienāca vakars, kazaku ielenkti gūs­tekņi devās uz dzelzceļa piestātni.

Pats ģenerālis Ceredņikovs, kapitana Boikova pavadīts, no­vēroja, kā kazaki akurāti izpilda savu uzdevumu, gūstekņus aizdzenot un sadalot vagonos pa četrdesmit katrā. «Es mazāk priecātos par Katrīnas ordeni, nekā tagad — izglābjoties no šiem neliešiem,» viņš teica: «Es jau jums teicu, Vasilij Petro- vič, ka rietumu frontes virspavēlniecība noteikti konstatējusi frontē aizsūtīto aeroplānu bojājumus un nākusi pie nepatīka­mā slēdziena, ka bojājumi izdarīti taisni te — pie mums. Pal­kavnieks Nikolajs Kuzmičs tādēļ jau nodots tiesai. Neviens cits, ka šie paši nelieši, nevarēja nodarīt tādu nelaimi. Viņi ir audzināti īsti patriotiskā garā.» — «Atļaujos piezīmēt, ka starp viņiem ir arī čehi — Austrijai naidīgs elements. Bet zog tie gluži tapat, kā visi citi. Mans draugs ziņo 110 Gomeļas, ka tur iztukšoti seši vagoni kara mantu un tās izpārdotas tirgū. Izglītoti ļaudis, bet zog, nudien, kā pēdējie salašņas!» — Savu patieso īgnumu un morālo pārākumu apliecinādams, kapitans noslaucīja pieri un nospļāvās. Tad viņš vēl piemetināja gluži vaļsirdīgi:

«Jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk viņš zog!» — «Jā, jā — gluži manas domas!» atteica ģenerālis Ceredņikovs, novēro­dams, kā vagonu rindai pašreiz pieāķēja lokomotīvi.

«Var tūlīt manīt — jūs, Vasilij Petrovič, esat saprātīgs cilvēks un patieso dzīvi pazīstat kā savus piecus pirkstus,» ģe­nerālis turpināja. «Vai ar uzslavu beidzāt skolu?» — «Mācījos diezgan slikti,» kapitans atteica un klusībā pie sevis nodomāja: «Bet blēdībās gan tev, nelieti, tālu pakaļ nepalikšu …»

Vagonam, kurā atradās Vaneks un Mareks, Sveiks piesita ar naglu Sarkanā krusta nozīmi, lai vācietis akurat turp rie- mērķētu. Bet, kad vilciens jau sāka braukt un stacija palika aiz muguras, Sveiks izbāza galvu pa vagona logu un ar roku māja kapitanam Boikovam pēdējās ardievas.

Lokomotīve, smagi elsdama, drāzās uz priekšu. Bet, kurp un kādēļ šis brauciens notika — to vagonos neviens vēl īsti nezināja.

Kam gan vēl rodas tik daudz iespēju sastapties ar svešiem ļaudīm un gūt arvien jaunas pazīšanas kā piefrontes sādžu un pilsētu iedzīvotājiem?

Dažkart pat četras un piecas reizes dienā viņu mājas ieņem apgabalam cauri ejošās karaspēka nodaļas. Citkārt atkal šīs sadžas un pilsēta's vairakkārt pāriet no vienas armijas rokām otrās un atpakaļ. Neviens tur- otram vairs neziņo savu vārdu, nepasniedz savu vizītkarti, bet no viesu puses ir gan manama vienmēr uzticība pret saimniekiem, un tā, protams, rodas arī savstarpēja uzticība. Ienācēji parasti jūtas gluži ka savās mājās un tā arī izturas.

Oficieri nemaz nekautrējas tikumības priekšā, kad tie pār­kāpj laulības likumus vienā istabā, pat vienā gultā ar mājas­tēvu un majasmāti, jo karš ir mežonība, par ko nevienu nesoda, bet kur cietsirdīgākiem un uzņēmīgākiem vēl piespriež atzi­nības ordeņus. Tapat neviens neuztraucās, ka pie ciema sievām rindās stāvēja zaldāti un viņas tos «viesoties» pieņēma istabā, kur tai pašā laikā atradās savs pusducis mazu bērnu. Visas šīs nejēdzības taču notika tās pašas «tēvijas» aizsardzības labā, par ko zvanīja ar visiem baznīcu zvaniem, un tādēļ lie­kulīgi piemiedza acis pret visu slikto, zemo, netīro, kas notika pašu mājās, lai to redzētu un par to runātu tikai pie ienaid­nieka. Tā ta? bija abās pusēs frontei, jo abas teicās cīnoties par tautas brīvību, ticību, taisnību un vēl daudz citam skais­tām lietām.

208. darbarotas komandieris kapitans Baranovs, jau ceļā uz pozīciju darbiem nāca pie slēdziena, ka tik laimīgu dzīvi, kā gūstekņu nometnē neierobežoti saimniekojot, nekur citur viņš vairs nepiedzīvos. Arī tagad vēl viņam bija atlikušas dažas iespējamības, un tās vajadzēja jau pie laika izmantot. Tādēļ jau Molodečnā, kur viņi pirmo reizi apstājās, gaidīdami 110 štaba tālākos rīkojumus, viņš žīdam pārdeva pusi no cirvju, lāpstu, stangu un citu darbarīku skaita, kura samazināšana Barano- vam izlikās personīgi izdevīga.

Par visu šo preci kopā viņš saņēma 800 rubļus. Bet, tā kā kapitans līdzšinējā praksē bija paradis cienīt tikai apaļus skaitļus, tad viņš piedevām iedeva vēl divus maisus cukura un kasti tējas, lai žīdam izdevīgāk būtu maksājumu papildināt ar 200 rubļiem. Pats sajūsmināts par savām spējām, Baranovs sāka apstaigāt vilcienu, gaidīdams zaldātus, kurus tam Molo­dečnā vajadzēja saņemt konvoju uzdevumiem. Drīz šie zaldati arī ieradās. Viņi ieskatījās visos vagonos un visur paziņoja, ka katru, kas mēģināšot izbēgt, turpat uz vietas bez tiesas un brīdinājuma nošaušot. Tie bija veci, bārdaini zemessargi — sibīrieši, kuri pirmo reizi ieraudzīja dzelzceļu, kad tos veda uz pozīcijām, un no gūstekņiem viņi patiesi baidījās.