KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Nu, bērni, vai visi ir pabrokastojuši? Tēju ar cukuru padzē­rāt? Tagad iesim visi drusku pastrādāt!»

«Pa ausi tev vajadzētu, nelieti!» pīkstulis iešņācās.

«Tādam darbam es nederu. Tad jau labak jūlija šķipelēju sniegu, vai decembrī aplaistu puķes dārzā,» Horžins piemeti­nāja.

«Kas jūs tādi? Vai čehi?» atsaucas kads desmitnieks un kad izdzirda apstiprinošu atbildi, priecīgi iejautājas:

«Lieliski! Tad jau speciālisti arī būs jūsu vidū?»

«Ir!» izsaucās reizē kādi divdesmit cilvēki, un desmitnieks apjucis atkāpās dažus soļus atpakaļ.

«Lai speciālisti iznāk uz priekšu!»

Iznāca itin visi — cik barā bija. Uz vietas stāvot palika tikai viens pats brašais kareivis Sveiks. Vecais desmitnieks' skaļi iesmējās:

«Lūk nu, visi čehi ir skroderi, namdari, kalēji, galdnieki;: tikai viens pats čigāns starp viņiem iemaldījies!» Tad viņš jautri piesoļoja Sveikam: «Vai tad tu arī esi čehs?»

«Taisni tā: čehs no Prāgas!» Sveiks lepni atteica.

Vecis aiz prieka rokas vien sasita:

«Viņš vēl apgalvo, ka esot čehs! Kā tev nav kauna? Tu taču esi melns, bet uzdodies par čehu! Pie mums tādi ir tikai čigāni. Biedri,» tad viņš varonīgi uzsauca citiem gūstek­ņiem, «dzenat prom čigānu! Lai viņš ie't pie saviem brāļiem!»

Pa to laiku bija pienācis Baranovs. Viņš Sveikam stingri noprasīja:

«Kāds tev arods?»

«Bārddzinis.»

«Čigāns un bārddzinis!» aiz brīnumiem vēlreiz iesaucās- vecis. «Kur gan tas redzēts?»

Tad viņš iegrūda Sveikam dunku sānos un, viņu pie citiem piestumdams, piemetināja:

«Svētdien tu noskūsi mani un inženierus. Dabūsi dzeram­naudu. Un jūs, balodīši, kaut arī esiet speciālisti, tomēr tagad visi strādāsiet melno darbu rotā. Raksiet grāvjus, dzīsiet ze­mes, skaldīsiet akmeņus, bērsiet granti. Vispār — būvēsiet jaunu dzelzceļu!» viņš uzsauca jau dusmīgākā balsī. Tad no­stājās gājiena priekšgalā un komandēja:

«Nu — viens, divi! Viens, divi! Soļos uz priekšu!» — Tas bija brīnišķīgs darbs, kas tur sākās pēc attiecīgo rīku saņem­šanas. No vokzāles pa lauku skraidelēja inženieri, vilkdami līdzi sev garu auklu, bet desmitnieki šai līnijā .nostādīja gūs­tekņus un pavēlēja tiem tur rakt uzbērumu. Bet, kolīdz darbs bija sācies, inženieri lamādamies vilka savu auklu atkal citā virzienā, desmitnieki dzina steidzīgi vien turpu gūstekņus un rakšana sakas no jauna.

«Atrak, ātrāk! Te, lūk, jāsāk rakt! Vai tu neredzi, ka priekš­niecība ir atradusi jaunu ceļu?»

«Es tev te neesmu nekāds strādnieks!» Horžins atcirta un, lāpstu zemē iespraudis, īgni nospļāvās. Tad viņš vēl piemeti­nāja: «Iešu labāk un paraudzīšos, kas notiek tur vokzālē!» un tiešām tūlīt mierīgi devās turp.

Pēc pusstundas viņš atgriezās un uzaicina ja pīkstuli ar Sveiku arī doties turp. Kamēr citi mežā cirta bērzus, viņi ne­manot pazuda un visi trīs kopā devās uz vokzāli. Tur Horžins biedriem parādīja kādu lielu telti.

«Kas tas? Vai ceļojošais cirks?» Sveiks iejautājās.

«Kaut kas vēl labāks,» smaidīja Horžins. «Tas ir mūsu «ēdin ā šana s p u n kts».»

Drošiem soļiem viņš tuvojās teltij. Apstājās pie lodziņa, kur, ādas virsjakā tērpusies, sēdēja žēlsirdīgā māsa un pasnie­dza tai roku. Viņa pasmaidīja un bez tālākas aprunāšanās iedeva Horžinam trīs bļodiņas. Pēc tam kaktā stāvošais bārdai­nis ielēja viņiem biezu zupu ar gaļas gabaliem un norādīja uz galdiem, kur apsēsties.

Gūstekņi sāka kāri ēst. Pēc brītiņa Horžins piecēlās, piegāja atkal pie lodziņa un atnesa deviņus graudus cukura:

«Mēs uzkavēsimies te vēl kādu laiciņu. Darbs jau nav zaķis, mežā bez mums ncaizskries.»

Tā viņi netraucēti nosēdēja līdz pašam vakaram un, kad sā­ka satumst, atgriezās pie biedriem. Tai pašā laikā atjāja ari Baranovs:

«Ei, ei, bērni! Virtuve ir atvesta! Rīt kāpostus dabūsiet!»

Ceļš auga acīmredzot. Simtiem zemnieku, kurus no apkār­tējām sādžām bija sadzinusi policija, pieveda smiltis uzbēru­mam. So uzdevumu izdarīja taisnā, apmēram divus kilometrus garā līnijā bez grāvjiem un virsū tūlīt savēla gulšņus, uzlika sliedes. Inženieri bija pazuduši, bet pēc četrpadsmit dienām visi ieraudzīja kādu citu rotu, kura vilka savu ceļu pretim — taisni iesākta virzienā.

Tad sākās lietainas dienas. Sniegs laukos un mežos izzuda. Zemākās vietas pārvērtās ezeros. Ap uzbērumu ūdens jau snie­dzās vīra augstumā.

Lija cauru nakti, bet nākamajā rītā, tādā pat slapjdraņķī, gūstekņus jau agri atkal izdzina darbā. Kad viņi nonāca pie uzbēruma, visiem mutes vien iepletās aiz brīnumiem, bet Sveiks svarīgi teica:

«Nu, lūk, to jau varēja arī bez sapņiem paredzēt!»

Tūkstošu ļaužu un zirgu darbs bija izzudis vienā vienīgā naktī. Pār purvāju vairs redzēja tikai ūdeņu straumes saliek­tas sliedes, kuras virspusē turēja gulšņi. Krievu inženieri jāde­lēja pa seklākajām vietām un skaļi lamājās ar gūstekņiem:

«Suņa bērni jūs esat! Kāpēc grāvjus te neizrakāt? Kāpēc ūdens novadus neierīkojāt? Velns lai jūs visus parauj!»

Šņākdamas pletnes krita uz gūstekņu mugurām. Tās pava­dīja lamas un draudi par krievu valdības nodevību, par nošau­šanu un.pakāršanu turpat uz vietas.

Sos draudus tomēr neizpildīja. Nākamās četrpadsmit die­nās izauga jauns uzbērums, ko šķērsām krustoja grāvji. No Budslavas pa jaunuzliktām sliedēm atkal atbrauca lokomotī­ve, vilkdama aiz sevis vairākus vagonus.

Bet tālu šī lokomotīve tomēr netika. Kādā vietā uzbērums pacēlās tik stāvā kalnā, ka šāds stāvums braucējiem vairs ne­bija pa spēkam. Pēc tam ieradās kāds ģenerālis ar tehniķa nozīmēm, nolamāja inženierus par idiotiem un pavēlēja kalnā norakt visu uzbērumu.

Nu sāka no jauna izrakņāt izmirkušo zemi, un krievu zal­dāti pozīcijās, pavasara ūdeņu ielenkti, tai laikā cieta badu. Kopā ar viņiem badam bija nodoti arī divi simti gūstekņu, kuriem bija jāceļas rītos bez saules un vakaros darbi jābeidz tikai tad, kad tumsā vairs nekā neredzēja.

Gūstekņu ārsti gluži negaidot sadūrās ar kādu nepazīsta­mu, dīvainu slimību: kolīdz saule norietēja — ļaudis kļuva akli, nekā vairs neredzēja un nevarēja paši mājās aiziet. Ma­reka un Vaneka ārstniecības māksla cieta galīgu bankrotu. Slimība slēpās tai apstāklī,- ka kāds acu nervs, badā pagalam novārdzis, nespēja vairs, tumsai iestājoties, dzimumus tiktāl izplest, lai tie varētu pietiekoši daudz gaismas uzņemt. Slimība ātri pārņēma gūstekņus, un likās, ka tai ir lipīgs — epidē­misks raksturs. Tādēļ pēc tam, kad kādreiz naktī divi cilvēki bija iekrituši atejas bedrē un viens no tiem turpat noslīcis, Vaneks devās pie Baranova ziņot, ka rotas veselības stāvoklis ir bīstams, ka gandrīz visi gūstekņi ir jau kļuvuši pusakli.

Baranovs sāka rokas lauzīt:

«Ko tad es tur varu līdzēt? Es jau centos viņus pasargāt no slimībām — nedevu sālītu gaļu ēst, pavēlēju kāpostiem pēc iespējas vairāk sīpolu pielikt. Tagad par visu notikušo būs jāraksta uz Vitebsku — cita nekā es nevaru darīt.»

Viņš tomēr brīdi vēl padomāja un tad priecīgāk turpināja:

«Nu, vai ziniet, doktor, es nupat atradu laimīgu izeju no šī muļķīgā stāvokļa: lai gūstekņi darbā iet vēlāk un ātrāk atgrie­žas mājup! Bez tam — dienas taču paliek arvien garākas!»

Viņš atkal brīdi domāja kaut ko pie sevis:

«Es tiešām nekā nesaprotu, kas tur pie jums īsti notiek? Kā gan tas var būt, ka dienā ļaudis redz, bet naktī top gluži akli? Es aizbraukšu uz Budslavu un apjautāšos par to pie krievu ārstiem.»