KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Izrādījās, ka slimība bija labi pazīstama krievu armijā. Kad Baranovs atgriezās, viņš tūlīt lika atsaukt savus ārstus un teica:

«Lūk, te jums būs zāles! Katru dienu jādod pa karotei. Tas ir tikai tāds «vistu aklums» — cilvēks, tāpat kā vista, tumsai iestājoties, nekā vairs nevar saredzēt. Pēc šo zāļu lietošanas slimību kā ar roku atņem.»

Saviem ārstiem viņš iedeva pudelīti zivju eļļas, kas jau rie­bīgi oda, un vēl piemetināja:

«Vakarā atvediet aklos virtuvē. Bez šīm zālēm es pavē­lēju vēl kādas citas atvest. Pavāri vārīs teļa aknas un slimie uz šiem tvaikiem turēs savas acis. Tā krievu ārsts ieteica. Viņš ir augsti mācīts cilvēks.»

Ārstēšana sākās bez kavēšanās. Nelabā smaka gan visus atbaidīja, bet ļaudis tomēr dzēra veco zivju eļļu, jo baidījās palikt pavisam akli.

Vakarā zaldāti ieradās barakā un pavēlēja visiem slim­niekiem sastāties pa desmit grupās un doties uz virtuvi, lai tur rindās gaidītu savu izdziedēšanu. Tur lēzenā pannā uz og­lēm pavārs bija uzlicis teļa aknas, kuras vārījās taukos.

«Noliecieties pa desmit ap pannu un apsedzat galvas no virspuses ar segu, lai garaiņi neizkūpētu gaisa. Pēc tam tās aknas tu man uzcep ar sīpoliem,» teica Baranovs pavāram, virtuvi atstādams.

Desmits mainījās pēc desmita. Acis viņiem asaroja karsta­jos tvaikos, bet no mutēm neatturami tecēja siekalas, jo tās izvilināja apetītlīgā aknu smarža. Pavārs jau nomanīja, ka brīnumzāles draud pazust slimnieku vēderos, un tādēļ aizie­dams vēl visus brīdināja:

«Nu, pielūkojiet, lai zāles nav aprītas, kamēr es atgriežos!»

«Pats viņš grib tās aprīt!» domīgi teica pīkstulis, un Hor­žins atbildēja:

«Tāda akna ar sīpoliem nemaz slikti negaršo! Prāgā por­cija maksā piecpadsmit kreiceru. Bet var jau ēst arī tāpat bez sīpoliem.»

«Panna vairs nekūp,» Sveiks sarunu turpināja. «Aknas būs jau izdzisušas. Acis tām tuvāk piebāzt nevar. Tāpēc pareizāk būs, ka paņemsim viņas rokās un ierīvēsim paši. Esam jau pats pēdējais desmits.»

Viņš satvēra vienu gabaliņu un pacēla to sev pie acīm:

«Luk tā; tas palīdz. Tagad es viņu gluži labi varu sare­dzēt.»

«Arī man būs jādara tāpat, lai glābtu savas acis!» atsaucās tagad pīkstulis. «Bet ko tu tur gremo, Sveik?»

«Uz viena gabaliņa atradu taukus, bet tie kaitē acīm; tādēļ es viņus apēdu.»

«Biedri, paceliet aknas vēl tuvāk pie acīm!» iesaucās Hor­žins.

Tai pašā brīdī zem segas atskanēja daudzu zobu šņak- stoņa, galvas sadūrās kopā, visi noliecās zemāk pār pannu, viņas saturu iztukšodami. Kad Sveiks mēģināja izcelt vēl otru gabalu, viņa roka tagad pannā jau sadūrās ar deviņām citām, kuras siltajā ūdenī izzvejoja pēdējās atliekas.

«Sī zvejošana man atgādina notikumu ar pani Hurviš- kovu,» Sveiks mierīgi ierunājās. «Viņas vīrs bija Prāgā ievē­lēts par pilsētas padomnieku, un šo gadījumu vajadzēja atzī­mēt ar svinīgām vakariņām. Hurviškova uzaicināja desmit vie­sus, nopirka divpadsmit kotletes, pavēlēdama kalponei tās iz­cept un sniegt galdā ar kartupeļu salātiem. No lūgtajiem vie­siem ieradās tikai deviņi. Ēdot katrs, protams, paņēma sev vienu kotleti, bet divpadsmitā nu palika kā bārenīte viena pati uz šķīvja. Mājasmāte to laipni piesolīja visiem pēc kārtas. Bet viesi bija inteliģenti, labi audzināti ļaudis un, protams, pieklā­jīgi atteicās, lai gan ēst viņiem visiem vēl gribējās, jo katram zināms, ka pilsētas padomniekiem pat ar veselu vērsi kādreiz lāga nepietiek. Bet toreiz viņi apvaldīja savu apetīti un tikai skaisti runāja par visu, ko nu darīšot un gādāšot pilsētas labā. Te uzreiz — hlop! Nodziest elektrība. Pane Hurviškova sauc kalponi, lai tā atnestu lampu, bet pagaidain visiem jāsēž vien tumsā. Un pēkšņi ēdamistabā atskan šausmīgs kliedziens. Tai pašā momentā iedegas arī elektrība un visu acu priekšā atklā­jas briesmīga aina: kotleti sargādama, inajasmāte bija tai uz­likusi savu- rotu, bet viņas rokā bija sadurtas deviņas dakši­ņas! Tā — tādas lietas tikai tumsā var notikt. Bet vai pie mums ir citādi: te apakš segas arī ir tumšs, un bez tam mēs esam arī akli. Nu gan, biedri, lūkosim visi paklusām pazust!»

Kolīdz gūstekņi bija aizgājuši, Baranovs dabūja zināt, ka aknas apēstas, un sāka sist pavāru. Viņa pļaukas tomēr izrā­dījās liktenīgas. Pavārs bija žēlojies par zaglīgo priekšniecību Budslavā, kur noskaidrojās, ka aknas pēc izcepšanas vajadzē­

jis atdot gūstekņiem. Ziņojums nokļuva tālāk līdz pašai Viteb- skai, un pēc nedēļas Baranovu atsauca no rotas. Viņa vietā at­sūtīja jaunu priekšnieku — palkavnieku Aleksandru Aleksan- droviču Golovatenko.

Jaunajam rotas komandierim liktenis nebija sevišķi labvē­līgs. Pirmskara laikā viņš bija piekopis ļoti nenoteiktu dzīves veidu, bet karā iesaukts pulkveža dienesta pakāpē, no kuras pirms divdesmit gadiem materiālu apstākļu — parādu — spiests izstājās.

Jaunais aicinājums ierasties armijā bija pēdējais laimes smaids vecajam palkavniekam, bet drīz vien viņu sāka pie­meklēt neveiksmes. Pulku, kuru viņš komandēja frontē, vācieši sagūstīja pilnā apmērā —• bez neviena šāviena, un pašam Golo­vatenko, kas laimīgi bija izglābis savu dzīvību Krievijai par svētību, nu vajadzēja stāties karatiesas priekšā. Pēc tiesas viņu iecēla par kadas konservu fabrikas komandantu, bet kon­servu bundžas, pateicoties viņa mahinācijām, sāka uz fronti sūtīt tikai pustukšas. Beidzot viņu atkal aizsauca uz Pēterbur­gu grēkus nožēlot. Bet šajā gadījumā tiesa izrādījās žēlīgāka un Golovatenko atkal iecēla par 200 skrandainu gūstekņu rotas komandieri ceļu ierīkošanas darbos.

Ostrovā viņš atbrauca naktī un, komandu uzņēmies, tūlīt izsvieda nabaga Baranovu no dzīvokļa. No rīta jau adjutants meklēja pa visu sādžu čigānu-frizieri, kas varētu godam no­šķilt un apcirpt jauno priekšnieku, pirms tas stādījās savai rotai priekšā.

Gluži veltīgi Sveiks mēģināja pretoties, iegalvodams, ka viņš skujot tikai pats sevi. Denščiks viņu sagrāba aiz apkakles un vilka sev līdz:

«Ja nenāksi, palkavnieks man purnu parsitīs!» viņš dievo­jās.

Būda, kur atradas kanceleja, Sveiks jauno priekšnieku sa­stapa vēl apakšbiksēs. Viņš tur pašreiz kara pie sienas ķeizara portretu. Sveiks pacēla roku pie cepures, un Golovatenko laipni teica:

«Sveiks!»

«Uzdrīkstējos atnākt jūs noskūti» pēc iespējas laipnaka balsī iesāka Sveiks.

Palkavnieks vēsi paskatījās uz viņu un atkārtoja:

«Sveiks!»

«Bez tam, jūsu augstdzimtība, es jūs apcirpšu,» vēl laipnāk priekšnieka otrreizējam sveicienam atbildēja Šveiks. «Man liekas… miera laikā jau diezgan daudz suņus apcirpu Prāgā. Cirpšu labāk ar šķērēm, jo mašīna neganti plēš…»

«Sveiks!» vēl saltak uzsauca palkavnieks un tūlīt pēc tam «dusmīgi iekliedzās: «Laukā! Izej un tad ienāc no jauna — tā, kā ir jāienāk!»

Aiz aizkara, kas kaktā aizsedza palkavnieka gultu, kaut kas iečabējās. Bija dzirdams, ka kads gari nožāvājās, un tūliņ lau­kā pastiepās divas kailas rokas, pēc kurām Sveiks pazina, ka tur guļ sieviete. Kad viņš vērīgāk ieskatījās kaktā, Golova­tenko no jauna dusmīgi ierēcās:

«Vai tu nedzirdi, suņa bērns! Laukā! Un ienāc tad par jaunu kā cilvēks!»

Aiz durvīm Šveiks sāka sevi vērīgi no visām pusēm aplū­kot. Viss taču likās labā kārtībā: bārdas skujamais nazis mak­stī, ziepes kārbiņā, šķēres nesabojātas! Varbūt pulkvedis bija gaidījis, ka viņš atnāks ar dvieli pār plecu? Sveiks aizskrēja uz baraku. Tad palkavnieka durvju priekšā viņš vēlreiz sevi pamatīgi revidēja, aplūkoja arī zābakus līdz pat zolēm: