KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Un, lūk, biedri, kas nu notika tālāk!» turpināja Sveiks savu stāstu. «Tie lopiņi tur visi piedzērušies līdz nesamaņai, bet mēs atrodamies turpat viņu vidū. Es skatos: Horžins jau gluži balts kā krīts, jo viņš savā laikā ir kalpojis par ķelneri un tāpēc gluži labi zina, ko tādi nelieši reibumā var pastrā­dāt. Tā nu tas ģenerālis pats pirmais sāk sist man pa ģīmi un kliegt:

«Augstāk, augstāk, suņabērns, galvu turi! Nu, lej vēl kon­jaku droši iekšā un parādi tad mums, kā Vīnē skuķus mīlē!»

Tie citi visi stāv apkārt mums kā zvēri, draud kailiem zo­beniem un grīļojas. Es paskatos uz Horžinu: viņam līst auksti sviedri; viņš izskatās gluži tā, it kā gribētu man teikt: «Nu mana pēdējā stunda ir klāt…»

Bet es ar vienu aci uzmanu durvis, ar otru oficierus. Viņi visi stāv ciešā lokā, cits pret citu atbalstīdamies, mutes ieple­tuši, skatās uz ģenerāli un gaida, kas nu būs jādara tālāk. Sievietes tikai smejas, jo katram jau zināms, kādas tās ir, kad apdzeras. Es nu manu, ka izšķirošais brīdis ir pienācis. Uz­lēcu uz galda, tad metos ar visu spēku pret apreibušo oficieru kumuru. Tas sagrīļojas un noveļas uz grīdas. Jūtu, ka mani saķer vēl kādas stipras rokas, bet_ viņas patura tikai saplo­sītus drēbju gabalus. Pats es kā Ādams pāris lēcienos esmu jau aiz durvīm, skrienu uz priekšu, ko kājas nes, un dzirdu, ka aiz muguras man kads seko smagi elsdams un pūzdams. Tas ir Horžins. Atskatos un redzu: no mājas izskrien oficieri ar kai­liem zobeniem un klupdami krizdami dodas mums pakaļ. Cits aiz cita viņi skaļi kliedz: «Ķeriet, turiet viņus!» Un māsas tiem pakaļ, tāpat saukdamas: «Ķeriet, turiet zagļus! Sitiet nost burlakus!»

Tomēr viss beidzās necerēti labi. Saskrēja bars krievu zal­dātu, un tiem pa vidu mēs laimīgi aizmukām.»

«Bet kā tad gadījās, ka tu tomēr ar visu produktu maisu atgriezies?» Mareks iejautājās. Sveiks viņam mierīgi atbil­dēja:

«Mes taču velreiz atgriežamies mežsarga maja, lai tur ne- pamestu tik labas mantas. Vai tad es neteicu, ka viss izgāja labi tādēļ, ka tur saskrēja krievu zaldāti? Dažus oficierus viņi uz vietas nošāva, dažus piekāva ar šauteļu resgaļiem. Tad iestā­jās tāds sajukums, kurā itin nekā vairs nevarēja atskārst. Kolīdz mēs bijām no meža atkal laukā — turp no visām pu­sēm sajāja kazaki, visu pulku ielenca un atbruņoja, un tagad visi tie zaldāti ir nodoti karalauka tiesai.»

Pīkstulis priecīgi uzsita ar delnu pa ceļiem:

«Biedri, tā ir tikai priekšspēle. Drīz vien jau manīsiet, kāda opera te vēl sāksies! Visa pasaule tad klausīsies, cik vareni spēlēs revolūcijas orķestris! Un ticiet man: daudziem pārplī­sīs bungādiņas ausīs no šīs mūzikas!»

Bet Horžins, muguru kasīdams, nopūtās:'

«Tagad jūs smejaties, bet tur nebija vairs nekādu joku. Cik reizes to atceros' man salti drebuļi pārskrien pāri visai miesai. Manis pēc lai viņi tur spēlē tadu mūziku, kāda tiem tik. Kaut tikai drīzāk tiktu mājās.»

Notikums liktenīgajā dienā pie mežsarga mājas beidzās ar to, ka vairakus zaldatus no dumpīgā pulka pakāra. Naids pret oficieriem līdz ar to pieauga vēl lielāks un kļuva jau tik ass, ka neviens virsnieks, tumsai iestājoties, vairs nedrīkstēja iziet lauka, jo katrs tādos .gaidījumos riskēja ar savu dzīvību. Žēl­sirdīgās māsas katru dienu smagi piekāva, un arī Jevgeņija Vasiļjevna bija ļoti norūpējusies par drausmīgo stāvokli. Ta­gad viņa neatlaidīgi centas pierunāt savu veco palkavnieku, lai tas gūstekņu rotu aizvestu kaut kur tālāk frontes aizmugurē,, kur vēl ir mierīgākā un drošāka dzīve.

Golovatenko arī pats pārliecinājās, ka gaiss te sāk pārlieku sabiezēt, un tādēļ, kolīdz ceļš bija puslīdz gatavs un gustekņu sapelnītā nauda atradas viņa kabatā — bez kavēšanās tas brauca uz Vitebsku, lai sameklētu kādu citu vietu. Kanceleju viņš aizbraukdams atstāja Jevgeņijas Vasiļjevnas ziņā.

So gadījumu izlietodama, izvirtusī, bet sentimentālā prosti­tūta nolēma kļūt par visu gūstekņu māti. Tatgad, kad tie nekā vairs nedarīja, viņa apstaigāja visas sādžas būdas un skatī­jās, kā viņi tur rakstīja vēstules, mazgāja kreklus, strīdējās un debatēja par izlasītajām avīžu ziņām.

Tad viņai izlikās, ka «dakteri» slimniekiem nepiegriež pie­nācīgo vērību un izturas pret tiem rupji. Tādēļ slimnieku pie­ņemšanu turpmāk uzdeva izdarīt pie viņas kancelejā, lai tur personīgi varētu sekot visām kaitēm un slimībām.

«Mājās viņiem ir sievas un bērni,» pārmeta Marekam jaunā priekšniece, «bet jūs tos ārstējat pa zaldatu modei. Vispirms vajag pamatīgi izpētīt slimības cēloņus un slimos garīgi no­mierināt. Laipns vārds ir vislabākās zāles. Jus paši taču re­dziet un saprotiet: pašreiz mums neklājas spoži — palkavnieks ir aizbraucis un tik ātri neatgriezīsies, bet naudas rotas kasē nav. Tatad skaidrs, ka ne maizes, ne putras tik 'drīz vis neda­būsim. Intendantūrā uz parada neko nedod. Ar ļaudīm tādos gadījumos vajag apieties saudzīgi un tēvišķi, lai tie nesāktu domāt par pašnāvībām. Viņus taču gaida sievas un bērni…»

Pēc šīs sarunas Vaneks ar Mareku rītos savus slimniekus veda uz kanceleju, kur Jevgeņija Vasiļjevna 110 šineļa apakšas vispirms izbāza savas līkās, vīnstīgām līdzīgās kājas un tad žāvādamās nosēdās uz gultas malas:

«Labrīt! Visu nakti es nevarēju iemigt. Ah, kādi šausmīgi sapņi! Vienai tik ļoti bail te gulēt… Palkavnieks nebrauc un ^neraksta arī. Visu laiku viņš tur jūsu labā nepiekusis cīnās un rūpējas. Vai šodien daudz slimnieku?»

Tālāk ar dzīvu interesi viņa vēroja, kā «dakteri» aptaus­tīja, izklausīja un p'irkstiem piesita pusizģērbtos slimniekus, glītākos no tiem aicinādama arī pie sevis:

«Nu, panāc tu tur šurp! Es ari paklausīšos. Slimībās man ir pašai savas zināšanas, jo Maskavā apmeklēju medicīnas -kursus. Vēl tuvāk, balodīt! Ak sirds, tu saki, nav kārtībā? Elpo "vēl dziļāk — tā, ta — gan es tevi pamatīgi izklausīšu. Tagad :no otras puses …»

Un • tiešām — viņa klausījās ilgi un pamatīgi, apkamp­dama savam kailajām rokām izģērbtos vīriešu ķermeņus, kai­rinādama ar saviem vaļējiem, izspūrušajiem matiem pa viņu krūtīm un mugurām:

«Nav nekas nopietns. Tikai niecīgs katars. Nevajag baidī­ties. Kad aizbrauksi mājās —• sieva izvārīs teju, krietni izsvī- dīsi un būsi vesels. Tagad nākamais? Kas tev kaiš?»

Jevgeņija Vasiļjevna tā koķetēja un saldi čivināja, līdz bei­dzot pašapzinīgi ievaicajās:

«Nu sakiet, doktor, vai es lieliski nepalīdzu? Vai sievietes glāsts nevar izārstēt bez kādām eļļām un pulveriem?»

«Nudien, lieliski!» Vaneks ironiski pasmaidīja, bet Mareks sevī norūca:

«Tik lieliski, ka drīz vien šurp dosies visa rota pēc glās­tiem. Jau tagad ir tadi, kas nāk krietni izsmieties.»

Jevgeņija Vasiļevna tomēr centīgi ik dienas turpināja pie­ņemšanu, kaut arī gūstekņiem nereti parādījās tadas slimības un tādās vietās, kuras dāmai nav sevišķi ērti aplūkot.

Palkavnieks Golovatenko no Vitebskas pārbrauca ar labām vēstīm. Viņam bija pavēlēts rotu pārvietot Vitunišu sādžā, kur kāda cita nodaļa inženiera vadībā jau laboja dzelzceļus un šosejas. Tai tagad vajadzēja gūstekņus pievienot. Ar šīs pa­vēles izpildīšanu palkavnieks tomēr nesteidzās. Viņa piedzī­votāja paziņoja, ka gandrīz visi ļaudis ir slimi, cieš no kašķa un dakteris no Budslavas apsolījies tiem drīzumā atsūtīt vaja­dzīgo smēri. Pie tam Jevgeņija Vasiļjevna piemetināja, ka tādā gadījumā, ja slimniekus neārstēšot, slimība draudot tiktāl iz­platīties, ka visus vajadzēšot novietot slimnīcā, no kurienes tie rotā vairs neatgriezīšoties un palkavnieks tā palikšot gluži bez darba. Visu to ievērojot, viņa nolēma, ka rotai pagaidām jāpaliek uz vietas, un, kad melno, nelabi smirdošo smēri beidzot saņēma, Jevgeņija pati ar savu roku centās to slimajiem ierīvēt labi dziļi ādā.