KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

'«Vācieties pie velna ar saviem likumiem!» atsaucās gandrīz pusrotas kā vienā balsī. Un pieci izvēlētie delegāti piegāja pie palkavnieka ar šādu paziņojumu:

«Darbā neiesim, kamēr rotai nebūs maizes un azaida. Arī par tām dienām, kad atradāmies ceļā. Intendantūra jums dod naudu, bet mēs nekā nesaņemam no tā, kas pēc likuma pienā­kas. Mēs prasām likumu izpildīt!»

Palkavnieks palika pēkšņi zils aiz dusmām:

«Tātad jūs gribat sadumpoties! Atsakāties pavēles izpil­dīt — saceļatics? Katram piektajam no rotas es pavēlēšu ietriekt lodi pierē!»

Drudžaini viņš tvēra pēc sava revolvera, bet izrādījās, ka maksts bija tukša. Tad Golovatenko bargi uzkliedza krievu zaldātiem:

«Vai patronas ir?. Pielādēt šautenes! Ei, suņabēmi — aus­trieši! Tagad jūs nošausim!»

Konvojs noņēma šautenes no pleciem, muļķīgi raudzīdamies uz vada komandieri. Tas nesaprašanā raustīja plecus un čuk­stēja palkavniekam:

«Jūsu augstdzimtība, mums pašiem te šaut nav likumā at­ļauts. Vispirms jāpaziņo augstākajai priekšniecībai, lai atbrauc komisija un lietu izmeklē. Bez tam mums ir tikai divas pielā­dētas patronas. Kad tās izšausim, viņi mūs pašus nositis.»

«Pielādēt!» Golovatenko tomēr kliedza un raudzījās, kā zal­dāti stobros neveikli bāza tukšās patronas.

Tad viņš tikpat varonīgi griezās pie rotas:

«Kas stāv par šiem pieciem? Kas nevēlas iet darbā, lai iz* nāk pie viņiem. Nošausim tad visus reizē!»

Rindas sakustējās. Cits uz cita jautājoši paskatījās, bet tai brīdī atskanēja Sveika balss:

«Biedri, lai mūs nošauj! Nomirsim vismaz kā īsti kareivji!» un drošiem, stingriem soļiem Sveiks izgāja pie pieciem nāvei nolemtajiem. Pa ceļam viņš vēl nostājās Golovatenko priekšā un svinīgi paziņoja:

«Atļaujiet jums vēl pateikt, ka karalaukā es negribu nomirt ka kaut kada bailīga baba, bet gan kā īsts savas armijas ka­reivis!»

«Nu, zēni, neatstāsim taču savējos,» iečukstējās svešais atnācējs. «Iesim un stāsimies visi pie viņiem. Būsim vīri un turēsim solījumu!»

Rindas atkal sakustējās. Daļa gūstekņu izgāja un nostājās pie delegātiem, bet daļa vēl palika uz vietas. Tad atskanēja Smočeka pērkondimdošā balss:

«Kāda velna jūs baidāties? Lai nošauj mūs visus, ja drīkst un var! Vai jums liekas, ka tas būs grūtāk, nekā lēnām nomirt bada nāvē? Vai jūs nezināt, ka tas asinssuns mūs visus apzog? Velns lai parauj — kas jūs par kareivjiem vairs esat? Bābas, ne vīri!»

Tas līdzēja. Visi paziņoja, ka vēlas, lai viņus nošauj. Jev­geņija Vasiļjevna pagalam nobijusies pieskrēja pie palkav­nieka:

«Mans dārgais, mans labais! Nevajag viņus nošaut! Ko tad tu pēc tam darbā sūtīsi? Tik daudz naudas, cik mums ir vaja­dzīgs, tu pats taču nekad nesapelnīsi. Apsoli labāk tiem gaļu, apsoli maizi un ierunājies pat par mahorku! Viņi ir labi ļau­dis •— gan aizies atkal strādāt. Tu jau man vēl šorīt apsolīji simts rubļus. Kur citur tos ņemsim?»

No viņas acīm sāka ritēt īstas asaras. Bet gūstekņi kliedza arvien skaļāk un drošāk:

«Darbā neiesim līdz tam laikam, kamēr inženieri algu neiz­maksās mums tieši rokās. Diezgan zagts un blēdīts!»

Uztraukumā palkavnieks apskrēja apkart šķūnim, un viņu arī tur uzticīgi pavadīja raudošā mīļākā. Kad tas atkal atgrie­zās pie gūstekņiem, balss bija jau salda un rāma, valoda cu­kursalda:

«Mīlīši mani, par ko tāds troksnis? Vai tad jūs neesat īsti zaldāti un vai paši nezināt, ka visādi var karā gadīties? Ir tiesa: šodien nav maizes, vakar nebija maizes, bet rītu tā būs.. Ls jums dodu savu goda vārdu, ka atvedīs. Tad lai ar' tā no­tiek: šodien padzeriet tēju un izmazgājiet kreklus, bet, kad pie­nāks rīts — paēdisiet un iesiet atkal kārtīgi darbā.»

Pēc tam palkavnieks mierīgi ņēma Jevgeņiju zem rokas un «izgāja, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Bet gūstekņi tūlīt pēc viņa aiziešanas sāka izvēlēt jaunu delegāciju, kurai vaja­dzēja inženieriem ziņot, ka darba alga turpmāk izmaksājama tieši strādājošajiem un ka darbā viņi neies, kamēr nebūs dabū­juši garantijas par šīs prasības izpildīšanu.

Inženieri gūstekņu vēlēšanos solījās labprāt izpildīt un ^eva pat savu goda vārdu. Tai laikā Krievija vispār ar goda W-ādiem neviens neskopojās.

★

Krievu ceļus būvēja tā: no līnijas, pa kuru vajadzēja ceļam stiepties, vispirms novāca akmeņus, tad saveda mālus un ar tiem uzbēra dambi. Jau pirmajā dienā, kad darbi sākās, gal­venais inženieris Lavantjevs atjāja skaista, dukana zirgā un norunāja veselu lekciju par transporta ceļu būvi:

«Sim ceļam ir jābūt līdzenam, Tai zirgi nemaitātu kājas. iKatrs akmens ir šķērslis zirgiem un ratiem. Lopiņš var pa­klupt, rats — salūzt. Tāpēc jārīkojas, lūk ta!»

Viņš nokāpa no zirga muguras, pats pacēla pāris mazākus akmentiņus un iesvieda tos rudzu laukā. Tad pāris reizes gaisā pavicināja savu ādas pletni, nesolīdams žēlastību sliņķiem, un atkal aizjāja.

Rota savā darbā tagad līdzinājās maziem bērniem, kas svaidās rotaļādamies. Viņa pati izvēlēja noteicējus, uz kuru puri kam sviest un cik tālu kurais pēc visām bada kūrēm vēl varējis trāpīt. Visi atzina, ka nu pirmo reizi Krievijā iet labi. Mežmalā un gar upes krastu jau bija puslīdz nogatavojušās o,gas, un, kad pēc četrpadsmit dienām vēl saņems naudu no in­ženieriem — tad kara beigas nebūs vairs grūti sagaidīt.

Slimnieku gandrīz nemaz vairs nebija; un «dakteri» ķēra mušas aiz gara laika. Mareks gāja savējiem līdz darbā, lai noklausītos viņu sarunas, bet Vaneks sādžā bija iepazinies ar skaistu židieti, kas runāja arī vāciski, un tagad bieži gāja pie viņas «papildināties» čehu-krievu-vācu-žīdu valodas.

Kādu dienu palkavnieks ar savu dāmu atkal izgāja pastai­gāties uz darba vietu. Viņa bija vieglā, baltā, gandrīz caur­redzamā kleitā. Pie dažiem apstājās, kaut ko apjautājās un Visus apveltīja ar savu laipno, koķeto smaidu.

«Viņai nav nekā vairāk par to kleitu mugurā,» ierunājās Smočeks, palkavnieka dāmu pret sauli apskatīdams. Bet viņa, it kā nojauzdama, ka par to runā, apstājās tieši pie Smočeka, uzsita viņam ar saulessargu uz pleca un iejautājās:

«Vai nav karsti biezajā mundieri — no tik daudzām lupa­tām?»

«Esmu jau pieradis,» viegli nosarkdams, atteica Srnočeks.

Vecais Golovatenko gardi iesmējās:

«Palūk tikai: zaldāts — un kaunas no sievietes! Nu, brāl, paskaidro mums tagad, kāpēc tev tik daudz lupatu visur pie­šūts?»

«Kad es vēl dzīvoju Minskā,» teica Sveiks, izlikdamies, it kā sarunātos tikai ar Horžinu, «tur pie mums baraka bija kāds ungārs, kas arī staigāja tikpat biezi aplāpījies. Un kas nu iz­rādījās: frontē viņš bijis karoga nesējs. Kad krievi viņa pulku sagūstījuši, šis redzējis, ka ar karogu nekur vairs aizbēgt ne­varēs, tāpēc paslēpis to biksēs un vēlāk apšuvis ar visādiem ielāpiem, iai neviens neatrastu.»

Palkavnieks jau ausījās, bet Sveiks turpināja:

«Ar kādu citu pulku notika tā: kad krievi ātrumā uzbruka, kasieris vairs nepaguva drošībā aizgādāt pulka kasi, kurā toreiz atradās tikai papīra tūkstošnieki. Tādēļ viņš sašuva kopā divus kreklus un starp tiem vates vietā sabāza visus tūkstošniekus. Bet, kad atradās jau gūstā, viņš vienmēr vēl virsū uzšuva pa ielāpam, lai papīra .nauda nesamirktu un nesa- plīstu. Nūjā, ta veselu miljonu vairākus gadus paslēpt nav vis nekāda joka lieta!»

Pēc šīs sarunas palkavnieks uzlūkoja Smočeku kā kaķis peli. Viņš piegāja tam klāt, uzlika vairākkārt uz pleca roku un tad valdonīgi pavēlēja: