KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

«Kādā sādžā tad tu biji?» ievaicājās reizē vairākas balsis.

Pīkstulis pamāja uz meža pusi:

«Tur aiz eglāja, Glinišos. Tur saviešu, ka nevar pabrist!»

Divas nedēļas palkavnieks ik dienas lamājās ar inženieri, bet tad pēkšņi viņš apklusa un sāka atkal mierīgi sarunāties. Nākamajā pirmdienā no jauna dzina gūstekņus darbā:

«Bērni, mums tagad atkal jāstrādā! Inženieris svēti apso­līja algu tieši rotai izmaksāt. Es to suņabērnu nu reiz krietni pārmācīju.»

Atbildse vietā Smošeks bēdīgi paskatījās uz savu ceļasomu un teica:

«Sadziedējušies beidzot, blēži! Tagad tie apzags mūs abi ikopīgi. Kaut velns viņus parautu!»

Darba vieta tagad atradās pilsētiņas otrajā pusē, kur va­jadzēja ceļu salabot Gūstekņus uzjautrināja tas apstāklis, ka zemes pievešanai bija atsūtītas sādžu sievietes. Rota sadalījās divas grupas. Kamēr viena izbēra zemes, otra tās izkaisīja. Sievietes mudināja zirgus, gūstekņi knaibīja viņas pašas, un tās skaļi spiedza. Inženieris staigāja pa ceļa vidu, izdalīja papirosus un uzslavēja:

«Nu tik ir jautrs darbs! Tikai ātrāk saraujiet, zēni! Drīz būs miers!» Pēc tam viņš piemetināja: «Vai zināt, ko es jums teikšu? Šodien lūkosim tikt līdz tam lielajam kokam, un no turienes jūs tūlīt atlaidīšu mājās. Strādāsim labāk uz gaba­liem.' Kāpēc te nīkt veselām dienām? Vai tā nav pareizi, bērni?»

Ceļa gabals līdz apzīmētajam kokam bija veicams tikai di­vās dienās, bet solījums atlaist mājās un turklāt vēl pusdienas sagādāt zivju zupu uz gūstekņiem atstāja brīnišķīgu iespaidu. Vezumus vienā rāvienā izgāza, sievietes spiedza vēl skaļāk, un smiltis izmētāja tā, ka viss gaiss ietinās putekļu mākonī. Inže­nieris priecīgi smīnēja. Vēl virtuve nebija atbraukusi, kad darbs jau bija galā. «Bet rīt, zēni, mums jātiek līdz tam uzkal­nam. Turpināsim tāpat uz gabaliem. Ta iet ātrāk .un jaut­rāk.»

Kad gūstekņi ar šo priekšlikumu bija apmierināti, inženieris kļuva vēl priecīgāks un pats sev teica:

«Parastos apstākļos strādājot, viņi te nosēdētu četras die­nas, bet tagad visu paveica dažās stundās. Lāga zēni, vajag tikai prast ar viņiem strādāt.»

Tas bija ceļš ar ļoti dzīvu kustību. Bieži vien garām brauca automobiļi ar oficieriem. Dažkārt tie apstājās pie gūstekņiem un apvaicājās, kā viņiem labi klājoties Krievijā? Tad tie uz­manīgi noklausījās visas gaudas un, ūsas saskrullēdami, teica: «Slikti, tas tiesa. Bet mūsējiem pie jums ir vēl sliktāk. Tur, stāsta, viņus pat arklos jūdzot zirgu vietā. Ir gan šis karš .izdarījis brīnumu lietas! Bet ko lai dara: tāpēc jau karš ir, lai ļaudis no tā ciestu .. .»

Un aizbrauca tālāk. Ja viņi kādreiz ievaicātos, ko par to domā brašais kareivis Sveiks, tad viņš tiem atbildētu:

«Jūs akurāt līdzināties tiem tiesnešiem, kuri piesprieda karātavas čigānam Ružiškam no Pilzcnes par to, ka viņš bija reiz žīdam iesitis ar cirvi. Čigānu iesēdināja cietumā un klāt tam piekomandēja sargu, lai tas ar notiesāto spēlētu kārtis un visādi to uzjautrinātu. Katru dienu viņi pie šī čigāna sūtīja ārstu, un tas apvaicājās: «Vai jums nesāp galva?» un «Vai jūtaties pilnīgi vesels?» Trīs reizes dienā šis ārsts centīgi mērīja notiesātajam temperatūru un spaidīja viņa pulsu. Tam čigānam pat pavēlēja aizplombēt zobus, apgriezt varžacis uz kājām, iztaisīt manikīru, piesūtīja viņam bērzūdeni matu at­svaidzināšanai un krēmu sejas kopšanai. Beidzot tam teica: «Šodien jūs dabūsiet ēst, ko vien vēlaties, un tas jums nekā nemaksās. Bende ir jau atbraucis un rīt no rīta jūs pakars» Tā šis nelaimīgais arī aizgāja pie karātavām.»

Bet Sveikam neviens par to nejautāja, un pats viņš tagad mīlēja stāstīt tikai dažādas anekdotes no savas personīgās dzīves. Dažreiz gadījās, ka no Glinišiem vēlie pārnācēji uz­modināja savus šķūnī jau aizmigušos biedrus un stāstīja:

«Nu tik mēs lieliski izgulējāmies pēc tik jautras uzdzīves!» Bet trešajā dienā jau tos lika ratos, un Mareks aizveda šos slimniekus uz Vileiku hospitāli.

Tomēr briesmas aplipt ar slimībām nevienu neatbaidīja no romantiskajiem piedzīvojumiem. Sakari ar sievietēm sagadāja vienīgo baudu vienmuļajā un līdz dzīvnieciskumam šaurajā gūstekņu dzīvē . . . Novērodams aizbraukušos slimnieku ratus, Sveiks vairākkārt teica tur iekšā sēdošajiem biedriem: «Nu, tagad saturieties! Ne velti saka, ka mīla esot vienīgais prieks nabaga ļaužu dzīvē.» Tā pienāca laiks, kad visi ceļi bija jau salaboti. Arī rudzi laukos bija novākti un sakrauti gubās. Kādā rīta inženieris ieradās šķūnī un teica: «Darba algu es izmak­sāju jūsu rotas priekšniekam. Pateicos jums, zēni! Krietni strā­dājāt. Te būs no manis, ko drusku mahorku nopirkt!»

Viņš izstiepa roku un pasniedza katram pa rublim-

Tai dienā visi vēl palika šķūnī. Inženieri ar savu nodaļu aizbrauca ratos, kuri bija piekrauti ar pakām un čemodāniem. Bet palkavnieks, pametis atkal savu rotu Jevgeņijas Vasiļjev- nas ziņā, devās uz Vitebsku pēc norādījumiem, ko ar gūstek­ņiem tālāk iesākt. -/

Potsepovā, kur gūstekņus atdzina augusta sākumā, viņus sagaidīja liels darbs: vajadzēja uzcelt gandrīz sešus kilomet­rus garu tiltu pār purvu.

Jau sen bija iesākts to celt, bet nekādi nevarēja pabeigt, jo šis tilts atradās zem artilērijas uguns un vācieši ik naktis go­dīgi sagrāva visu, ko krievi iepriekšējā dienā bija paveikuši. Tādā kārtā te sadūrās divas pretējas intereses: krievi par katru

l(»8 ■cenu griibēja tiltu uzcelt, bet vācieši — to noārdīt. Tāpēc krievi sapulcināja darbā arvien vairāk (aužu, lai jo ātrāk ar to tiktu galā. Tai pašā laikā arvien biežāk parādījās vācu aero- plāni un bombardēšana ik naktis kļuva arvien sīvāka.

Tad krievi atsauca savus kareivjus un bīstamajā vietā at­stāja tikai gūstekņus, līdz ar to vāciešiem paziņodami, ka tie tagad var apšaudīt, ja tīk, vienīgi savējos pie jaunā tilta dar­biem. Jau nakamajā dienā vāci deva atjautīgu atbildi: viņi nometa no aeroplāniem lapiņas, kurās paziņoja, ka turpmāk šaus tikai i}z krievu inženieriem un darbu vadītājiem, ieteicot gūstekņiem turēties no tiem pēc iespējas attālāk, lai pretējā gadījumā neciestu līdz ar viņiem.

So brīdinājumu gūstekņi paturēja prātā, un, kolīdz gaisā sāka dūkt vācu vai krievu lidmašīna, viņi aizskrēja uz visām pusēm un, kaut kur mežā paslēpušies, ķēra insektus un spēlēja kārtis līdz tam laikam, kad konvoji tos atrada un ar draudiem atdzina atpakaļ darba vietā.

šī bēgšana, liekas, vācu lidotājiem sagādāja daudz jautrī­bas. Viņu mašīnas tagad bez kāda iemesla, vienalga no kurie­nes atgriezdamās, katrā ziņa pārlidoja šo vietu un riņķoja tik zemu, ka lauku lielgabali aizrīdamies izšāva gaisā īstu šrap- neļu krusu. Lidotāji parasti nometa vairākas bumbas un, sprāg­stošo šrapneļu pavadīti, aizlidoja pāri frontei.

Tikko krievu zaldātiem izdevās sameklēt gūstekņus un sa­dzīt tos atpakaļ darbā, kad parādījās atkal kāda jauna lidma­šīna, nokrita kāda bumba, un pirmais, kas izdzirda tās troksni, droši un skaļi komandēja:

«Biedri, kājas pār pleciem! Sabiedrotie jau atkal klāt!»

Potšepova, kur gūstekņi apmetās, bija netīra, pagalam na­badzīga un sagrauta sādža, kur veselas bija vairs palikušas tikai pāris būdas. Citas visas bija jau kritušas vācu lielga­balu ugunij par upuriem. Šķūņos dzīvot rudens aukstuma dēļ vairs nevarēja, tādēļ ļaudis salīda dažās šaurās istabās gluži kā siļķes mucā, guldamies cits pie cita uz grīdas, uz krāsnīm un divstāvu lāvām. Katru reizi, kad gūstekņi atgriezās no darba, šo būdu saimnieki sāka krustīties un skaitīt svētbilžu priekšā: