KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Kad baltā vārna atlidoja paziņot svarīgo vēsti, Františeks Karalis jau bija aiz kalniem.

Nu vārnas sāka vaimanāt, ka pazaudējušas savu karali, un baltās pavēlēja pelēkajām apskriet visu pasauli, uzmeklēt Františeku un aicināt jo drīzāk ierasties Vārnu kalna mežā un sēsties tronī.

Kopš tā laika vārnas skrien apkārt pa visu pasauli un sauc:

— Karrral! Karrral!

Un sevišķi ziemā, kad sapulcējas lielāks vārnu bars, tās atceras, ka vēl nav uzmeklējušas savu karali, laižas pāri lau­kiem un mežiem un brēc:

— Karrral! Karrral! Karrral! Karrral!

Jūs, bērni, droši vien zināt, ka ikvienā policijas iecirknī vai punktā visu nakti dežurē vairāki policisti, jo var gadī­ties, ka, piemēram, kaut kur ielaužas laupītāji vai citi ļauni ļaudis dziras pastrādāt ko sliktu. Tāpēc policisti visu nakti ir nomodā, vieni sēž dežūrtelpās, citi — tos sauc par pat­ruļu — staigā pa ielām un uzmana kramplaužus, kabatas zagļus, spokus un citu neuzvedīgu publiku. Un, kad patruļ­niekiem no staigāšanas piekūst kājas, tad viņi atgriežas dežūrtelpās un citi iet gādāt par kārtību ielās. Tā tas turpinās visu nakti, un, lai tiem, kas sēž iecirknī, nebūtu garlaicīgi, tad viņi smēķē pīpes un stāsta cits citam, ko interesantu pie­redzējuši savā darbā.

Kādu nakti viņi tā sēdēja pulciņā, smēķēja un tērzēja, kad no apgaitas atgriezās kāds policists — pag, tas bija Ziperis — un sacīja:

— Labvakar, zēni! Padevīgi ziņoju: man tā sāp kājas, ka taisni negals!

— Tad apsēdies un atpūties, — uzaicināja vecākais poli­cists, — lai tavā vietā iet apstaigāt rajonu Drošgalvis, bet tu, Ziperi, pastāsti mums, kas līdz šim tavā rajonā noticis un kādos gadījumos tev vajadzēja likuma vārdā iejaukties.

— Šonakt nekas sevišķs negadījās, — Ziperis atbildēja. — Stefāna ielā plēsās divi kaķi, tos es likuma vārdā izšķīru un izsacīju brīdinājumu. Zitnas ielā Nr. 23 bija mazs

zvirbulēns izkritis no ligzdas. Izsaucu ugunsdzēsējus ar liela­jām kāpnēm, un viņi nogādāja minēto mazuli atpakaļ ligzdā. Vecākiem tika piekodināts labāk uzraudzīt bērnus. Un, kad es nācu uz leju pa Ječnas ielu, tad mani kāds paraustīja aiz biksēm. Skatos — tas ir mājas gariņš, ziniet, tas ar garo bārdu no Karela laukuma.

— Kurš? — jautāja vecākais policists. — Tur dzīvo vai­rāki: Melnbārdis, Vistaskāja, Pelnurausis, Circeņdziesma, Puntuzis, Dižbite, Gaiļasekste un Tuntulis, kurš nesen pārcē­lies uz turieni.

— Tas, kurš paraustīja mani aiz biksēm, — policists Zipe- ris sacīja, — bija Puntuzis, kas dzīvo vecajā vītolā.

— Ahā, — vecākais policists noteica, — tas, zēni, ir visai kārtīgs rūķītis. Ja kāds uz Karela laukuma ko pazaudē, teik­

sim, bumbiņu, gredzenu, kabatas lakatiņu vai knupīti, viņš visu uzlasa un kā godīgs atradējs nodod parka sargam. Stāsti tālāk.

— Nu, tad šis Puntuzis, — policists Ziperis turpināja, —

— sacīja man tā: «Policista kungs, es esmu kļuvis bezpa­jumtnieks, jo manā dzīvoklī, vītola dobumā, ievākusies vā­vere un nelaiž mani iekšā!» Es izvilku zobenu, gāju Puntuzim līdzi, likuma vārdā uzaicināju vāveri pamest nelikumīgi ieņemto dzīvokli un turpmāk neatļauties tamlīdzīgus pārkā­pumus, ļaundarījumus un nosodāmu rīcību kā patvarīgu ielaušanos dzīvoklī, miera un sabiedriskās kārtības traucē­šanu un vardarbību, uz ko minētā vāvere man atbildēja: «Pasvilpo, vecīt!» Tad es noraisīju jostu, novilku mēteli un rāpos vītolā augšā. Kad sasniedzu dobumu, kur atradās Pun- tuža kunga dzīvoklis, ko vāvere patvaļīgi bija ieņēmusi, šī likuma pārkāpēja sāka raudāt un lūgties: «Godā­tais policista kungs, lūdzu, neapcietiniet mani! Es šeit tikai paslēpos no lietus, jo manā dzīvoklī cauri griesti un ūdens spiežas iekšā.»

— «Bez izrunāšanās!» es viņai atbildēju. «Pievāciet savas grabažas un lasieties ārā no Puntuža kunga per­sonīgā dzīvokļa! Un, ja vēlreiz gadīsies, ka jūs ar varu un ļaunā nolūkā te ie­lauzīsieties bez īpašnieka atļaujas un piekrišanas, tad es izsaukšu papild­spēkus, mēs ielenksim jūs, apcietināsim un

sasietu nogādāsim policijas iecirknī.» Tas ir viss, kas šonakt noticis.

— Es savu mūžu neesmu redzējis tādu mājas gariņu, — ieteicās policists Urķis. — Agrāk mans rajons bija Deivice, un tur jaunajos namos nav tādu būtņu, parādību vai, kā ta­gad mēdz teikt, pārdabisku fenomenu.

— Toties te ir ka biezs! — vecākais policists atsaucās. — Un vēl agrāk — pasaulīt mīļā! Piemēram, pie Šiteka aiz­sprosta kopš senseniem laikiem dzīvoja ūdensvīrs, bet tam ar policiju nebija nekādu darīšanu vai saskriešanās, jo viņš bija ļoti kārtīgs. Libnu ūdensvīrs Prāgas otrā galā ir slīpēts blē­dis, bet Šiteka aizsprosta ūdensvīrs visai godīgs un krietns. Prāgas ūdensvada pārvalde pat iecēla viņu par galveno pil­sētas ūdensvīru un maksāja viņam algu. Viņš tad arī uzma­nīja Vltavu, lai tā neizžūst. Un plūdus viņš nekad nerīkoja — tos mēdza rīkot Vltavas augšteces, teiksim, Vidras, Krumlovas un Zvikovas ūdensvīri. Bet tad Libnu ūdensvīrs aiz skaudī­bas pierunāja viņu, lai prasot par savu darbu Prāgas pilsētas valdei pilsētas padomnieka titulu un atalgojumu, un, kad vi­ņam rātsnamā paziņoja, ka no tā nekas nevar iznākt, jo viņam trūkst augstākās izglītības, tad viņš ņēma to.pie sirds un pameta Prāgu. Nu viņš apmeties Drēzdenē un pārzina tu­rienes ūdens saimniecību. Nav jau brīnums — Vācijā visi Elbas ūdensvīri ir čehi! Bet Šiteka aizsprosts tagad palicis bez uzraudzības, un tāpēc Vltavā dažkārt ir tik zems ūdens līmenis. Vēl jāpiemin, ka senāk Karela laukumā pa naktīm dejoja spīganiņas, bet, tā kā tas nebija īsti pieklājīgi, turklāt cilvēki no viņām baidījās, tad Prāgas pilsētas valde noslēdza ar viņām līgumu, ka spīganiņas pārcelsies uz Stromovas parku un gāzes sabiedrības darbinieks viņas ik vakaru iede­dzinās un ik rītu nodzēsīs. Taču, kad sākās karš, šo darbi­nieku iesauca armijā, un tā pasākums ar spīganiņām palika pusratā. Jāpiemin arī elfas — Stromovas parkā to bija vese­las septiņpadsmit, bet trīs iestājās baletā, viena kļuvusi par

filmu zvaigni, viena appre­cēja kādu Strašovicu dzelz­ceļnieku, trīs mājo Kinska dārzā, divas apmetušās Grebes parkā, un viena uzturas rezervātā. Pilsētas dārznieks gribēja vienu _ novietot Rīgera parkā, bet viņa tur ilgi neizcieta; manuprāt, tur bija pārāk liels vējš. Policijā pie­teiktu rūķīšu un mājas ga­riņu, kuri piereģistrēti ar dzīves vietu sabiedriskās ēkās, parkos, klosteros un bibliotēkās, ir veseli trīs­simt sešdesmit četri, ne­skaitot privāto māju gari­ņus, kurus mēs savos sa­rakstos neievedam. Agrāk Prāgā bija arī milzums

spoku, bet tagad tie paputējuši, kopš tika zinātniski pierā­dīts, ka pasaulē spoku nav. Tikai viņpus Vltavas daži pil­soņi slepeni un pretlikumīgi glabā bēniņos vienu otru vecu laiku spoku, kā to man nesen pastāstīja kāds kolēģis no tu­rienes. Tas ir viss, kas man zināms.

— Vēl jāpiemin tas pūķis, ko toreiz nogalēja Zižkovā, — piebilda policists Lielvaris.

— Žižkova? — vecākais policists pārjautāja. — Tas nav mans rajons, tāpēc es par to neko nezinu.

— Es tur pats piedalījos, — policists Lielvaris sacīja, — bet īstenībā visu šo lietu izmeklēja un veda galā kolēģis Lauvasdūša. Tas notika krietni sen. Kādu vakaru šim pašam Lauvasdūšam vecā Driģeniete, ziniet, tā vecene, kas tirgojas