KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Bet automobilis jau dūkdams piebrauca, un Murciānijas karalis izlēca ārā ar kroni galvā, viss vienā zīdā, samtā un sermuliņu ādiņās. Viņš aiz priekiem lēkāja uz vienas kājas un gavilēja:

— Mīļais bērns, beidzot esmu tevi atradis!

— Vienu mirkli, jūsu karaliskā augstība, — kolēģis Lau­vasdūša pārtrauca viņu. — Jūs braucāt pa ielu ar neatļautu ātrumu, tāpēc jums jāsamaksā septiņas kronas soda naudas.

Murciānijas karalis sāka taustīties pa kabatām un mur­mināt:

— Nu, vai nav traki? Es paņēmu ceļojumā līdzi septiņi simti dublonu, piastru un dukātu, trīs tūkstoši sešsimt franku, trīssimt dolāru, astoņsimt divdesmit markas, tūkstoš divi simti sešpadsmit čehu kronas un deviņdesmit piecus hellerus, bet tagad man kabata tukša kā izslaucīta. Visu aprija benzīns un sodi par neatļautu braukšanas ātrumu. Drošsirdīgais bruņi­niek, es likšu savam lielvezīram, lai viņš atsūta tev šīs septi­ņas kronas. — Un atkāsējies viņš uzlika roku uz krūts un uzrunāja kolēģi Lauvasdūšu: — Tiklab no tava formas tērpa, kā arī no tava dižciltīgā izskata es redzu, ka tu esi slavens karavadonis, princis vai valstsvīrs. Tā kā tu atbrīvoji manu meitu un nonāvēji briesmīgo Mulhacenas pūķi, tad man va­jadzētu piedāvāt tev princeses roku, bet no laulājamā gre­dzena uz tavas kreisās rokas es spriežu, ka tu esi jau precē­jies. Vai bērni tev arī ir?

— Jā, — atbildēja Lauvasdūša, — trīs gadus vecs puika un meitenīte autiņos.

— Apsveicu tevi, — sacīja Murciānijas karalis, — man ir tikai šis meitēns. Pag, tad es atdošu tev pusi Murciānijas karaļvalsts. Puse sastāda apmēram septiņpadsmit tūkstoši četri simti piecdesmit deviņi kvadrātkilometri ar septiņi tūk­stoši simt pieciem kilometriem dzelzceļa līnijas, divpadsmit tūkstošiem kilometru šoseju un zemesceļu un divdesmit diviem miljoniem septiņi simti piecdesmit tūkstošiem deviņi simti vienpadsmit abēja dzimuma iedzīvotājiem. Vai sitīsim saujā?

— Tas nav tik vienkārši, jūsu karaliskā augstība, — at­bildēja kolēģis Lauvasdūša. — Es un mani biedri nonāvējām pūķi, pildot dienesta pienākumus, jo viņš neklausīja valsts varai manā personā un nenāca man līdzi uz policijas iecir­kni. Pildot dienesta pienākumus, mēs nedrīkstam pieņemt nekādu atlīdzību vai dāvanas. Vai dieniņ, tas ir stingri jo stingri noliegts!

— Ak tā, — Murciānijas karalis noteica. — Bet varbūt es varu uzdāvāt pusi savas karaļvalsts ar visu, kas tur pie­deras, Prāgas policijai par savas karaliskās pateicības zīmi, jā?

— Tas jau drīzāk varētu notikt, — kolēģis Lauvasduša sa­cīja, — bet arī te man rodas iebildumi. Mūsu uzraudzībā jau tā atrodas visa Prāga, un tā ir liela pilsēta, tanī ir tik daudz ko apskriet un apstaigāt! Ko mēs darīsim, ja mums nāks klāt puse Murciānijas karaļvalsts, kas tāpat būs jāapstaigā un jāapsargā? Mums jau tā sāp kājas. Mēs pateicamies jums daudzkārt, jūsu karaliskā augstība, bet mums pilnīgi pietiek ar Prāgu.

— Nu, tad, zēni, — Murciānijas karalis izlēma, — es jums iedošu šo tabakas paciņu, ko paņēmu līdzi ceļojumā. Tā ir

īsta Murciānijas tabaka, un tās pietiks taisni septiņām pīpēm, ja nebāzīsiet tās pārāk pilnas. Aši mašīnā, meitiņ, un brau­cam mājup!

Un, kad viņš pazuda putekļu mākonī ar visu mašīnu, tad mēs visi, proti, kolēģi Ķēris, Tvēris, Turis, Tecis, Lecis, Lauvasdūša un es, devāmies apgaitā un piebāzām pīpes ar Murciānijas tabaku. Nu, draugi, tādu tabaku es savu mūžu ne­biju smēķējis; tā nebija pārāk stipra, bet smaržoja pēc medus, pēc vaniljas, pēc tējas, pēc kanēļa, pēc vīraka, pēc krustnag­liņām un banāniem, taču mūsu pīpes bija tā piesmirdinātas, ka mēs šo smaržu tikko varējām nojaust. Pūķi pēc patiesības va­jadzēja ievietot muzejā, bet, iekams viņu kāds paguva pie­vākt, viņš jau bija pārvērties galertā, kā jau pārāk izmircis, vārdu sakot, sabojāts. Tas ir viss, ko es zinu.

Kad policists Lielvaris bija pabeidzis pasaku par Zižkovas pūķi, pārējie kādu brīdi smēķēja klusēdami, acīm redzot, do-

mādami par Murciānijas tabaku. Tad ierunājās policists Bezbailis:

— Kad nu kolēģis Lielvaris ir pastāstījis par Zižkovas pūķi, tad es savukārt pastāstīšu par Voiteha ielas pūķi. Reiz es, apstaigājot Voiteha ielu, stūrī pie baznīcas ieraudzīju milzīgu olu — pat savā kroņa cepurē es nevarēju to ielikt, turklāt tā bija smaga kā no marmora. «Nu tu brīnums,» es sev teicu, «tā laikam būs strausa ola vai kas līdzīgs; aiznesīšu to uz policijas pārvaldes atradumu daļu, gan jau īpašnieks nāks to meklēt.» Tolaik atrasto mantu birojā strādāja kolēģis Putlūriņš. Tieši toreiz viņš bija saaukstējies un mocījās ar vēja bultu, tāpēc kurināja dzelzs krāsni no rīta līdz vakaram. Karstums tur bija kā speltē, kā cepeškrāsnī vai labības kaltē.

— Labvakar, Putlūriņ, — es viņam saku, — pie tevis tik karsti kā velna vecmātes pirtī. Ziņoju, ka esmu atradis Voi­teha ielā šo olu.

— Noliec to kaut kur un apsēdies, — saka ko­lēģis Putlūriņš, — es tev savukārt ziņoju, ka man šausmīgas sāpes krustos.

Mēs tā kādu laiciņu tērzējām, metās jau krēsla, te pēkšņi izdzir­dam kaktā tādu kā sprakstēšanu un krak- šķēšanu. Uzgriežam ugu­ni, lai redzētu, kas tur notiek. Kad tevi divi de­viņi! No olas lien pat­laban ārā pūķis! Acīm redzot, lielais karstums bija viņu izperinājis. Viņš nebija lielāks par pūdeli vai foksterjeru, taču īsts pūķis ar septiņām galvām, — pēc tā jau parasti pazīst pūķus.

— Tas nu gan ir joks, — saka kolēģis Putlūriņš. — Ko mēs ar viņu iesāksim? Jāpiezvana dīriķim, lai pievāc.

— Pag, pag, Putlūriņ, — es viņam saku, — pūķis mūsu lai­kos ir rets dzīvnieks; manuprāt, jāieliek sludinājums avīzēs, gan saimnieks atradīsies.

— Lai notiek, — Putlūriņš piekrita, — bet ar ko mēs viņu tikmēr ēdināsim? Es domāju, būs jāmēģina ar pienā izmēr­cētu baltmaizi; piens ir veselīga barība visiem jauniem dzīvniekiem.

Viņš izmērcēja septiņus baltmaizes klaipus septiņos lit­ros piena, un jums vajadzēja redzēt, cik kārīgi pūķis metās uz barību: galvas ņurdēja, grūda cita citu nost, laka pienu, ka šļakatas vien šķīda, un drīz vien visa kanceleja bija pie- šļakstīta. Tad galvas aplaizījās un likās gulēt. Kolēģis Put­lūriņš ieslēdza pūķi kancelejā, kur glabājās visas Prāgā at­rastās mantas, un ievietoja avīzēs šādu sludinājumu:

«Voiteha ielā atrasts nule no olas izšķīlies pūķu mazulis. Minētais pūķulēns ir dzelteni un melni plankumots ar septi­ņām galvām. īpašnieku lūdz pieteikties policijas pārvaldē, atrasto mantu birojā.»

Kad Putlūriņš otrā rītā ienāca kancelejā, viņš palika stā­vam kā sasalis.

—- Kad tu izputētu laukā, — viņš tikai spēja izrunāt. — Trejdeviņi pērkoni, vilks un septiņi kazlēni, velns saspē­ris, jods parāvis, vai tad te nav jālādas?!

Pūķis pa nakti bija aprijis visas mantas, kādas Prāgā jeb­kad pazaudētas un atrastas: gredzenus un pulksteņus, nau­dasmakus, rokas somiņas, piezīmju blokus, bumbiņas un zī­muļus, spalvaskātus, penāļus, skolas grāmatas, pogas, otas, cimdus, visus dienesta dokumentus, aktus, protokolus un sa­rakstus, vārdu sakot, visu, kas atradās Putlūriņa kancelejā, ieskaitot viņa pīpi, ogļu liekšķeri un lineālu, ar ko viņš vilka līnijas dienesta papīros. Pūķis bija pierijies div­reiz tik liels, un dažām viņa galvām jau metās nelabi aiz pārēšanās.