KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Ko jūs sakāt, — viņš jautri atsaucās, — tad mēs esam kolēģi. Es arī esmu laupītājs, asinskārais Nekrietnello no Kostelecas. Vai tad jūs mani nepazīstat?

— Man nav tas gods, — Neģēlio samulsa. — Es, kolēģa kungs, esmu te pirmo reizi. Nupat kā mantoju sava godātā tēva uzņēmumu.

— Ahā, — noteica Nekrietnello, — tad jūs esat vecā Brendu Neģēlio mantinieks. Tā ir sena, plaši izdaudzināta

laupītāju firma. Ļoti solīds uzņēmums, Neģēlio kungs. Ap­sveicu jūs! Bet jums jāzina, ka es biju tuvs draugs jūsu nelai­ķim tētiņam. Kādreiz mēs šeit sastapāmies, un viņš man teica: «Paklau, asinskārais Nekrietnello, tā kā mēs esam kaimiņi un kolēģi, tad sadalīsim mūsu ietekmes sfēras godīgi. Lielceļš no Kostelecas līdz Trutnovai būs tavs, un tur laupīsi tikai tu viens.» Tā viņš sacīja, un mēs sitām viens otram saujā.

— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, — jaunais Neģēlio at­vainojās, — es, nudien, nezināju, ka tas ir jūsu iecirknis. Man ārkārtīgi nepatīkami, ka esmu te iespēris kāju.

— Nu, pirmo reizi var piedot, — slīpētais uzpircējs teica. — Bet jūsu godātais tētiņš sacīja vēl tā: «Zini, asinskārais Nekrietnello, ja kāds no maniem ļaudīm iespers kāju tavā iecirknī, tad tu vari atņemt viņam pistoles, cepuri un kam­zoli, lai viņš atceras, ka tas ir tavs lielceļš.» Tie bija jūsu vecā tēva vārdi, un tad mēs sitām viens otram saujā.

— Ja nu tā, — teica jaunais Neģēlio, — tad esmu spiests jūs pazemīgi lūgt, lai jūs pieņemiet šīs manas ar sudrabu izrotātās pistoles, cepuri ar īstu strausa spalvu un mēteli no angļu samta par piemiņu un manas dziļās cieņas pierādījumu, kā arī par apliecinājumu, ka ļoti nožēloju, ka esmu sagādājis jums nepatikšanas.

— Labi, — atbildēja tā saucamais Nekrietnello, — dod šurp savas panckas! Bet citreiz lai es tevi te neredzētu, spruk­stiņi Nū, bēri! Ar to dieviņu, Neģēlio kungs!

— Lai dievs jūs apsvētī, cēlsirdīgais un tēvišķīgais ko­lēģi! — nosauca viņam nopakaļ jaunais Neģēlio un atgriezās Brendu kalnos ne vien bez laupījuma, bet arī bez kamzoļa. Kalps Vinceks viņu pamatīgi izbāra un piekodināja stingri jo stingri, lai nākamo reizi nosit un aplaupa pirmo, kas pa­gadās ceļā.

Un tā otrā dienā jaunais Neģēlio, apjozies ar tievu zoben- tiņu, stāvēja pie lielceļa, kas ved uz Zbečniku. Pēc kāda laiciņa viņš ieraudzīja vezumnieku, kas veda veselu kalnu da­žādu preču.

Jaunais Neģēlio iznāca no paslēptuves un uzsauca:

— Man ļoti nepatīkami, cienītais, bet diemžēl esmu spiests jūs nodurt. Lūdzu sagatavoties uz miršanu un labi ātri no­skaitīt lūgšanu.

Vezumnieks nokrita uz ceļiem, skaitīja lūgšanu un lau­zīja galvu, kā izkulties no šīs ķibeles. Skaitīja desmit reizes, skaitīja divdesmit, bet nekas derīgs neiešāvās prātā.

— Nu, kas ir, — uzsauca jaunais Neģēlio, izlikdamies vi­sai bargs, — vai esat sagatavojies?

— Kur nu dieviņ! — vezumnieks, zobus klabinādams, at­bildēja. — Es taču esmu briesmīgi liels grēcinieks — trīs­desmit gadus neesmu bijis baznīcā, esmu lādējies un zaimo­jis dievu, spēlējis kārtis un grēkojis ik uz soļa. Ja es varētu Policē izsūdzēt grēkus, tad varbūt dievs par mani iežēlotos un nesūtītu manu dvēseli uz elli. Zināt ko? Es viens divi no­braukšu līdz Policei, izsūdzēšu grēkus, atgriezīšos, un tad va­rēsiet durt mani nost.

— Labi, — Neģēlio piekrita, — tikmēr es pagaidīšu pie vezuma.

— Norunāts, — vezumnieks atsaucās, — tikai, lūdzami, aizdodiet man savu zirgu, lai es labi drīz varu būt atpakaļ.

Pieklājīgais Neģēlio piekrita arī šoreiz. Vezumnieks uzsē­dās viņa zirgā un aizjāja, bet Neģēlio izjūdza viņa zirgus un palaida tos paganīties pļaviņā. Taču vezumnieks bija liels blēdis. Viņš nejāja vis uz Polici, bet uz tuvāko krogu, kur pastāstīja, ka uz lielceļa viņu gaidot laupītājs; krogā viņš iestiprinājās, lai rastos lielāka dūša, un tad ar trim kroga- puišiem devās pie Neģēlio. Par visiem četriem viņi kārtīgi noslānīja nabaga laupītāju un aiztrieca viņu līdz pat Brendu kalniem. Tā labi audzinātais laupītājs atgriezās alā ne vien bez laupījuma, bet arī bez zirga.

Trešajā dienā Neģēlio izgāja uz lielceļa, kas ved uz Na- hodu, un sāka gaidīt, kāds laupījums kritīs rokās. Rau, kur brauc ar brezentu pārsegta ore, kurā sīktirgotājs ved uz Na- hodas tirgu piparkūku sirdis.

Jaunais Neģēlio izskrēja uz ceļa vezumam priekšā un uzkliedza:

— Padodies, labais cilvēk, es esmu laupītājs!

Tā pinkainais Vinceks bija viņu samācījis.

Sīktirgotājs apturēja zirgu, pakasīja pakausi un, pacēlis

brezentu, sacīja:

— Vadzi, vecen, te ir kāds laupītāja lielskungs.

No brezenta apakšas izķepurojās resna vecene, iesprieda rokas sānos un sāka bērt kā zirņus:

— Ak tu āmrija, āmurgalva, bandīts, bezdievis, briesmo­nis, cilvēkēdājs, cūkcepure, čigāns, diegabikse, dauzoņa, elleskruķis, foksterjers, garnadzis, huligāns, indiānis, idiots,

jēlcepa, jefiņš, klīsteris, katordznieks, lupatu bunte, kā tu iedrošinies brukt virsū godīgiem un cienījamiem cilvēkiem?

— Piedodiet, kundze, — Neģēlio satriekts nočukstēja, — man nebija ne jausmas, ka karietē atrodas dāma.

— Un vēl kāda dāma! — vecene turpināja. — Ak tu mur­mulis, mērglis, mērkaķis, negauša, nejēga, negantnieks, ok- stoņa, pirāts, pienapuika, putnu biedēklis …

— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, ka esmu jūs tā nobiedē­jis! — Neģēlio klanījās, galīgi apjucis. — Trešarmē, madam, silvuplē, pieņemiet manu visdziļāko nožēlošanu…

— Taisies, ka pazūdi no manām acīm, — cienījamā dāma brēca, — kamēr neesmu tev pateikusi, ka tu esi rupucis, rie­beklis, Rinaldo Rinaldini, spertavnieks, slotas kāts, sušķis, smulis, šņabdeguns, tatārs, turks, tīģeris, utubunga, vanc­kars …

Jaunais Neģēlio turpinājumu vairs neklausījās, bet šāvās projām kā sadedzis un apstājās tikai Brendos, un ir tad vi­ņam šķita, ka vējš atnes līdz viņa ausīm: — … zaķapastala, ziepju burbulis, zebiekste, žurkuģīmis, žirafe…

Jo tālāk, jo viņam klājās trakāk. Pie Ratiboržicām jau­nais laupītājs apturēja zelta karieti, bet tanī sēdēja princese, turklāt tik skaista, ka Neģēlio iemīlējās viņā un paņēma tikai viņas sasmaržoto kabatas lakatiņu un to pašu ar prin­ceses atļauju. Taču skaidrs, ka viņa banda Brendos nebija ar smaržām pieēdināma. Citreiz pie Suhoveršicām viņš sa­tika miesnieku, kurš veda govi uz Upices kautuvi. Neģēlio gribēja miesnieku nosist, bet šis tik gauži lūdzās, lai nododot viņa tēva svētību viņa divpadsmit bārenīšiem, un vispār ru­nāja tik žēlīgi, cēli un aizkustinoši, ka Neģēlio apraudājās, atlaida miesnieku ar visu govi un vēl iedeva divpadsmit du­kātus, lai katram bērnam paliktu piemiņa no briesmīgā lau­pītāja. Taču blēdis miesnieks bija vecpuisis un viņam pat kaķa nebija mājās, kur nu vēl divpadsmit bērnu. īsi sakot,

ik reizi, kad Neģēlio dzīrās kādu aplaupīt, nekas neiznāca, jo to neļāva viņa pieklājība un labā audzināšana, un tā viņš neko neiemantoja, tikai pazaudēja vēl to pašu, kas viņam bija.

Tā nu viņam negāja nekādā jēgā; palīgi ar plušķaino Vin- ceku priekšgalā izklīda uz visām pusēm un ķērās pie godīga darba kā visi cilvēki; pats Vinceks iestājās par puisi Hrono- vas dzirnavās, kas stāv vēl šobaltdien aiz baznīcas. Neģēlio palika viens Brendu kalnos, laupītāju alā, cieta badu un nezi­nāja, ko iesākt. Tad viņš atcerējās Broumovas klostera priekšnieku, kurš bija viņu mīlējis, un devās uz turieni pēc padoma.