KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Kamēr princese gulēja, večiņa jau sen bija sasniegusi sa­vas mājas, priecādamās, ka atnesusi tik daudz naudas un no­devusi Murkatu labās rokās, bet visvairāk priecādamās par to, ka nupat ormanis pārvedis no kaimiņu valsts viņas maz­dēlu Vašeku.

Kā jūs jau zināt, kaķa īstais vārds bija Murkata, bet prin­cese sauca viņu visādos vārdos: pincis, mincis, minka, murka, mūris, runčuks, minčuks, miksis, mika — tas pierāda, ka viņa kaķi ļoti mīlēja. Līdzko no rīta viņa atvēra acis, tā pirmo ieraudzīja savu minčuku uz gultas segas: Murkata, sliņķis, gulēja un murrāja, izlikdamies, ka nodevies nopiet­nam darbam. Abi tūliņ ķērās pie mazgāšanās, kaķis mazgā­jās daudz pamatīgāk nekā princese, lai arī tikai ar ķepu un mēli; viņš arī vēl tad bija tīrs, kad princese sen jau bija no- triepusies no galvas līdz kājām, kā tas bērniem bieži gadās. Visumā Murkata bija tāds pats kā visi kaķi, vienīgā atšķirība bija tā, ka viņš labprāt sēdēja un snauda uz karaļa troņa, ko citi kaķi nemēdz darīt. Varbūt viņš atcerējās, ka viņa sencis lauva ir visu zvēru karalis, varbūt tikai izlikās, ka kaut ko atcerētos, taču, līdzko kāda pele pabāza galvu ārā no alas, Murkata vienā lēcienā bija tai klāt, nogrāba un lepni nolika pie troņa, nelikdamies ne zinis, ka ap to sapulcējušies visai cienīgi un slaveni galminieki.

Reiz karalim vajadzēja izšķirt divu dižciltīgu galminieku strīdu. Abi stāvēja pie troņa un ķildojās nešpetnā kārtā. Paša lielākā trača vidū ienāca Murkata, nolika pie troņa no­ķerto peli un lepni gaidīja uzslavu. Pirmais galminieks neli­kās kaķi redzot, otrais noliecās un noglaudīja Murkatu. «Ahā,» karalis klusībā nodomāja, «tas ir taisnīgs cilvēks, viņš atzīst arī cita nopelnus.» Un vēlāk izrādījās, ka tā tas ir.

Karaļa pilī bija divi suņi — Bobis un Tobis. Kad viņi pirmo reizi ieraudzīja Murkatu snaužam uz sliekšņa, tad sa­skatījās, it kā gribētu sacīt: «Paklau, kolēģi, tas nav no mū­sējo sugas,» — un kā norunājuši bruka Murkatam virsū. Kaķis atlēca pie sienas un izbužināja asti tā, ka tā izskatījās kupla kā slota. Būtu suņi bijuši gudrāki, tad būtu sapratuši, ko tas nozīmē, bet viņi bija muļķi un gribēja kaķi apostīt. Pirmais pienāca Bobis, bet tūliņ dabūja tādu cirtienu pa degunu, ka iekaucās, ierāva asti kājstarpē un laidās lapās. Viņš tā loba, ka veselu stundu nekādi nevarēja apstāties un vēl divas die­nas trīcēja aiz bailēm kā apšu lapa.

Arī Tobis sabijās, bet centās to neizrādīt.

— Klausies, tu kausli, — viņš sacīja, — ar mani labāk neielaidies: es protu tā riet, ka pat mēness debesīs nobīstas no manis. — Un par pierādījumu viņš sāka tik stipri riet, ka visiem namiem pat veselas jūdzes atstatumā saplaisāja logu rūtis.

Murkata nepamirkšķināja ne aci un, kad Tobis bija bei­dzis riet, sacīja:

— Nūjā, aurot jau tu māki, bet, kad es sākšu šņākt, tad visām čūskām asinis aiz bailēm sastings dzīslās. — Un viņš šņāca tik briesmīgi, ka Tobim šausmās visas spalvas saslējās stāvus.

Mazliet attapies, viņš atsāka:

— Šņākšana jau nav nekāds varoņdarbs, bet paskaties, kā es protu skriet! — Un, iekams kaķis atjēdzās, suns bija jau apskrējis apkārt visai pilij, turklāt tik ātri, ka pat pilij apreiba galva noskatoties.

Murkata brīnījās ne mazumu, tikai neko neizrādīja.

— Tagad es vismaz zinu, kā tu bēgsi no manis, taču, ja man uzbruktu kāds tūkstoškārt stiprāks par tevi, tad es no viņa paglābtos tā, — un kaķis ar trim lēcieniem bija augšā smuidra koka galotnē, — tik augstu, ka Tobim uzmācās jū­ras slimība nolūkojoties.

Mazliet atjēdzies, viņš sacīja:

— Tas viss ir teicami, tikai īsts suns gan nekāpelē pa ko­kiem. Ja vēlies zināt, ko es varu, tad klausies: man ir lielisks deguns, un es saožu, ka mūsu kaimiņvalsts karaliene cep pusdienās baložus un ka mums būs vakariņās cepta zoss.

Kaķis paslepus ostīja gaisu, bet neko nesaoda un brīnījās par suņa labo degunu, kaut arī neizrādīja neko.

— Ak, — viņš sacīja, — tas ir nieks pret manām ausīm: es dzirdu, ka mūsu karalienei nupat nokrita uz grīdas adāmā adata un ka pēc stundas ceturkšņa kaimiņu karaļvalstī iezva­nīs pusdienas.

Par to savukārt brīnījās Tobis, tomēr negribēja atzīties, un sacīja:

— Zini ko? Neriesim vairs viens uz otru. Nebīsties no ma­nis un kāp zemē.

— Es nepavisam nebīstos no tevis, — Murkata atbildēja, — bet zini ko? Nebīsties no manis un kāp augšā kokā.

— Es kāptu labprāt, — Tobis atteica, — bet vispirms tev par draudzības zīmi jāpaluncina aste, kā mēs, suņi, to da­rām. — Un viņš tik ātri vicināja asti, ka vējš vien svilpoja gar ausīm.

Murkata paslepus mēģināja to izdarīt, taču tas neizdevās, un nav arī brīnums, jo tā māksla piešķirta tikai suņiem kopš pasaules radīšanas. Taču, lai viņu neturētu par gļēvuli, kaķis nokāpa no koka un pienāca pie suņa.

— Kad mums, kaķiem, nav nekas ļauns prātā, — viņš sa­cīja, — tad mēs murrājam. Redzi, tas notiek tā. Un nu pa- murrā aiz draudzības pret mani.

Tobis pamēģināja, bet kur nu! Iznāca tāda rēkšana, ka viņš pats sakaunējās.

— Nāc, — viņš aši uzsauca, — iesim pie vārtiem un aprie- sim cilvēkus. Es tev saku, tā ir neiedomājami suniska izprieca!

— Manuprāt, tas man neizdosies, — Murkata kautri pie­zīmēja. — Ja tev nav iebildumu, uzrāpsimies labāk uz jumta un noskatīsimies uz visiem no augšas.

— Piedošanu, — Tobis apmulsis sacīja, — kad esmu pārāk augstu, man uznāk tāds kā apdullums. Labāk iesim zaķus patrenkāt.

— Zaķus trenkāt es nevaru, — Murkata atzinās, — man nav piemērotu kāju. Toties, ja tu nāktu man līdzi, es tev pa­rādītu koku, kurā mēs varam putnus ķert.

Tobis mirkli skumji pārdomāja visu.

— Nē, Murkata, no tā nekas neiznāks, — viņš beidzot teica. — Zini ko? Es palikšu suns mežā un uz ielas, un tu kaķis kokos un uz jumta, taču te pilī mēs vairs nebūsim suns un kaķis, bet labi draugi.

Tā arī notika, un abi tā sadraudzējās, ka viens no otra aiz­ņēmās dažu labu paradumu. Murkata iemācījās tecēt līdzi princesei kā sunītis, bet Tobis, noskatījies, kā Murkata nes pie karaļa troņa jjeles, varen uzpūtīgi nesa kaulus, ko bija izracis atkritumu kaudzē vai atradis uz ielas. Protams, ka viņu par to nebūt tik silti neuzteica kā kaķi par pelēm.

Kādreiz vēlu naktī Tobis gulēja savā būdā; jums jāzina, bērni, ka tādam karaļa sunim būda ir no ciedriem un sarkankoka. Viņš nupat kā sapņoja, ka ķer zaķi, un ķepas viņam miegā raustījās. Te viņš sajuta vieglu sitienu pa degunu.

— Au, — viņš uztrūkās no miega, — au, kas te ir?

— Tss, — čukstēja labi pazīstama balss. Tobis pazina Murkatu, tas bija melnāks par nakti, tikai zaļās acis gudri un. satraukti mirdzēja. — Es sēdēju uz jumta, — Murkata čuk­stot stāstīja, — un daudz ko pārdomāju, kā esmu paradis, te uzreiz — tu jau zini, cik labi es dzirdu, — karaļa dārzā kaut kur tālu atskan soļi.

— Au, — ierējās Tobis.

— Kuš, — iešņācās Murkata. — Es deru, Tobi, ka tas ir kāds ļaundaris. Zini ko? Notversim viņu!

— Jā, jā, — suns iekaisis rēja, — skriesim viņu meklēt! — Un abi tūliņ devās iekšā dārzā. Nakts bija melna kā piķis, kā darva. Tobis gribēja steigties pa priekšu, bet tumsā neko nevarēja saredzēt un klupa ik uz soļa.

— Murkata, — viņš bailīgi čukstēja, — es neredzu pat soļa atstatumā.