KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Здесь есть возможность читать онлайн «KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Сказка, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

DEVIŅAS PASAKAS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «DEVIŅAS PASAKAS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KARELS ČAPEKS
DEVIŅAS PASAKAS
Ilustrējis jozefs Čapeks
IZDEVNIECĪBA «LIESMA»RĪGA 1966
Карел Чапек ДЕВЯТЬ СКАЗОК
Издательство «Лиесма» Рига 1966 На латышском языке
No čehu valodas tulkojusi ANNA BAUGA
Titulu un priekšlapas zīmējis mākslinieks A. LIELAIS

DEVIŅAS PASAKAS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «DEVIŅAS PASAKAS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Paskatieties, paskatieties vien, kas par spēku, par stip­rumu, par izturību, par garumu, par lokanību, par skaistumu, par darbu, par — dievs, esi žēlīgs! — virvēm! — Un tā viņš lēkāja un kūleņoja apkārt pa istabu, virves tinās un vijās ap viņu aizvien zibenīgāk, kamēr sinjors Pentereto bez elpas ar sapītām rokām un kājām, krustām šķērsām sasaistīts un savažots, pakrita uz grīdas.

Svešinieks sēdēja, ne plaksta nepakustinājis, ne acu ne­pacēlis, tikai zīmēja ar pirkstu kaut ko uz galda.

Arā detektīviem likās savādi, ka Pentereto nenāk atpakaļ.

— Mm, — norūca Lāčovskis un bez liekiem vārdiem gāja iekšā traktierī. Skatās — Pentereto guļ sasaistīts uz grīdas, pie galda sēž kāds svešs vīrs, galvu noliecis, un velk ar pirkstu svītras uz galdauta.

— Mm, — atkārtoja milzis Lāčovskis.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — svešais apvaicājās.

— Ka es jūs arestēju, — Lāčovskis strupi atbildēja. Sve­šais tikai pacēla uz viņu savas brīnumskaistās acis.

Lāčovskis jau pastiepa uz viņa pusi savu milzu ķetnu, bet no svešinieka skatiena viņam kļuva neomulīgi. Viņš iebāza abas rokas kabatās un teica:

— Labāk būs, ja nāksiet man līdzi labprātīgi. Ja es kādu grābju ciet, tam ne kauliņš nepaliek vesels.

— Tā? — svešais nobrīnījās.

— Jā gan, — detektīvs turpināja, — un kam es uzsitu uz pleca, tas paliek šķībs un greizs uz visu mūžu. Es esmu spēka­vīrs Lāčovskis.

— Ļoti jauki, mans mīļais, — svešinieks sacīja, — taču spēks vēl nav viss. Un, kad jūs runājat ar mani, tad esiet tik laipns un izvelciet rokas no kabatām.

Lāčovskis mazliet apmulsa un gribēja paklausīt aicināju­mam. Bet kas tad tas? Rokas neparko nevarēja dabūt ārā. Viņš mēģināja vilkt labo — tā turējās kabatā kā ieaugusi. Mēģināja kreiso — likās, tai piekārta klāt simt kilogramu svara bumba. Ja tā būtu bijis, Lāčovskis būtu roku izvilcis, bet tagad viņš neko nevarēja darīt, lai kā raustīja plecus un dauzīja elkoņus gar sāniem.

— Tie ir slikti joki, — Lāčovskis bezspēcīgās dusmās murkšķēja.

— Nemaz tik slikti nav, kā jums šķiet, — svešais mierīgi atbildēja un joprojām švīkāja ar pirkstu galdautu.

Kamēr Lāčovskis elsdams svīzdams gorījās un stīvējās, lai izvilktu rokas no kabatām, detektīviem ārā likās savādi, ka viņš tik ilgi nerādās.

— Tagad iešu es, — noteica minhers Vanderbriks un vel- tin ievēlās traktierī. Kas to būtu domājis! Pentereto guļ sa­saistīts uz grīdas, Lāčovskis, sabāzis rokas kabatās, klumburē pa istabu kā lācis, bet pie galda kāds svešinieks, galvu no­liecis, velk ar pirkstu dažādas līnijas uz galdauta.

— Vai gribat mani arestēt? — svešais jautāja, nelaizdams Vanderbriku nemaz pie vārda.

— Esmu gatavs pakalpot, — Vanderbriks omulīgi atsau­cās un izvilka no kabatas dzelzs važas. — Esiet tik laipns, godātais, pastiepiet savas rociņas uz priekšu, es aplikšu jums šos dzelžus, jaukus vēsus dzelžus, gluži jaunus dzelzīšus, jūsu godība, no vislabākā tērauda, skaisti nostrādātus, ar glītu ķē­dīti, viss pirmā labuma, — un jokdaris Vanderbriks cilāja un izrādīja važas no visām pusēm kā tirgotājs, kas uzteic savu preci. — Lūdzu izvēlēties, — viņš naigi trauca tālāk, — mēs neviena nespiežam, tikai tā mazdrusciņ, ja kāds nepavisam nav pierunājams. Skaistas rokassprādzes, godātais, ar pa- tentatslēgu, labi piekļaujas, nekur negrauž, nekur neberž, — te nu Vanderbriks tumši pietvīka, uz pieres viņam izspiedās sviedri, un viņš sāka aši mētāt dzelžus no vienas saujas otrā, — skaisti dzelži, gatavoti taisni pēc jūsu mēra, ai dieviņ, manu dieniņ, no lielgabalu tērauda, jūsu godība, oi, oi, oi, ārkārtīgi izturīgi, vai, vai, vai, ugunī rūdīti, uuuū! — viņš ne­labi iebrēcās un izmeta važas no rokām. Un kā lai nabags nebūtu to darījis! Važas bija nokaitušas gluži baltas, tai vietā, kur tās nokrita, tūliņ sāka gruzdēt grīda, un taisni brī­nums, ka nenodega viss traktieris.

Tikām Dumlejs nevarēja saprast, kas noticis ar viņa bied­riem, un, revolveri izvilcis, stingru soli devās iekšā traktierī. Tavu trakumu! Telpa pilna dūmu, Vanderbriks lēkā uz vie­nas vietas un pūš uz apdedzinātajām plaukstām, Lāčovskis lokās kā tārps, sabāzis rokas kabatās, Pentereto guļ sasaistīts uz grīdas, bet pie galda sēž svešinieks, galvu noliecis, un ar pirkstu kaut ko zīmē uz galdauta.

— Well, — noteica Dumlejs un ar revolveri rokā piegāja svešiniekam tieši klāt. Tas pacēla savas grūtsirdīgās acis. Dumlejam kļuva tā kā ērmīgi ap sirdi, bet viņš savaldījās, saņēmās un iešāva visas sešas lodes svešiniekam taisni pierē.

— Vai tas ir viss? — svešais jautāja.

— Vēl nav, — Dumlejs atbildēja, izvilka otru revolveri un atkal iešāva sešas lodes svešajam pierē.

— Vai nu viss kārtībā? — tas atkal jautāja.

— Jā, — Dumlejs atteica, apsviedās uz papēžiem un, sa­krustojis rokas, atsēdās kaktā uz soliņa.

— Tad vajadzēs samaksāt tēriņu, — svešais sacīja un pie­skandināja pie glāzes. Tomēr neviens no traktiera kalpotā­jiem nerādījās, — izdzirdējuši šāvienus, viņi bija noslēpu­šies bēniņos. Svešinieks nolika naudu uz galda, atvadījās no detektīviem un mierīgi izgāja ārā.

Tūliņ vienā logā parādījās Viszinis, otrā Visvaris, bet pa trešo iespraucās Visložņas galva. Pirmais ielēca pa logu Visvaris.

— Puikas, kā jums klājas? — viņš uzsauca un laida smiek­lus vaļā.

Pa otro logu ielēca Viszinis.

— Dzi, dzi, kā Pentereto brikšķinās pa grīdu! — viņš sauca.

Pa trešo logu ielēca Visložņa.

— Ko tas Vanderbiiks pūš uz pirkstiem kā dumjš? — viņš brīnījās. — Un Dumlejs sēž kaktā kā izbāzts lācis.

— Bet Lāčovskis nevar ne vārdiņa izpenterēt, — piemeti­nāja Visvaris.

Pentereto atsēdās uz grīdas.

— Puikas, jūs darāt mums pāri, — viņš taisnojās. — Mani tas ļaundaris sasēja, ne pirksta klāt nepiedūris.

— Man viņš piesaldēja rokas pie kabatām, — Lāčovskis noburkšķēja.

— Man apsvilināja plaukstas ar dzelžiem, — skaidroja Vanderbriks.

— Well, tas viss ir nieki, — Dumlejs noteica, — bet es ielaidu viņam divpadsmit lodes pierē, un kaut jel skrambiņa būtu palikusi!

Viszinis, Visvaris un Visložņa saskatījās.

— Man šķiet, — iesāka Viszinis.

— … ka tas ļaundaris, — turpināja Visvaris.

— … ir gluži vienkārši burvis, — nobeidza Visložņa.

— Un, ja tā, puikas, — sauca Viszinis, — tad viņš mums ir rokā. Mēs atvedām līdzi tūkstoš karavīru…

— … un likām aplenkt traktieri, — turpināja Visvaris.

— … lai ne pele netiktu no šejienes ārā, — noslēdza Visložņa.

Tieši tobrīd ārā nodārdēja tūkstoš lielgabali, it kā pērkons būtu kaut kur iespēris.

— Tur šauj uz viņu, — visi detektīvi kā vienā mutē iesaucās.

Durvis atsprāga vaļā, un traktierī iesteidzās karavīru ko­mandieris.

— Padevīgi ziņoju, — viņš sauca, — ka traktieri esam aplenkuši. Devu pavēli, lai nevienu nelaiž ārā. Bet ziniet, zēni, pa durvīm izlidoja balts balodis ar varen skaistām acīm un meta lokus man ap galvu.

— Ahā! — visi izsaucās, atskaitot Dumleju, kurš noteica: — Well.

— Es pārcirtu šo balodi ar zobenu, — komandieris turpi­nāja, — un visi tūkstoš karavīri izšāva uz to. Bet balodis pār­vērtās tūkstoš baltos tauriņos, un tie lidoja projām. Padevīgi izlūdzos rīkojumu, ko darīt tālāk.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «DEVIŅAS PASAKAS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «DEVIŅAS PASAKAS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Manil Suri - The City of Devi
Manil Suri
HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS - PASAKAS
HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS
ANNA SAKSE SAKSE - PASAKAS PAR ZIEDIEM
ANNA SAKSE SAKSE
Vasudeva Devi - Worte aus der Stille
Vasudeva Devi
Mitra Devi - Seelensplitter
Mitra Devi
Mitra Devi - Das Kainszeichen
Mitra Devi
Archi Devi Dasi (Ekmekchjan Adelaida) - Aryans and We
Archi Devi Dasi (Ekmekchjan Adelaida)
Отзывы о книге «DEVIŅAS PASAKAS»

Обсуждение, отзывы о книге «DEVIŅAS PASAKAS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x