KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Es redzu nakti tikpat labi kā dienu, — Murkata atbil­dēja. — Ļauj man iet pirmajam un seko man pēc ožas.

Tā viņi arī darīja.

— Oho! — Tobis pēkšņi iesaucās. — Es saožu pēdas. — Degunu pie zemes piespiedis, viņš tā steidzās uz priekšu, it kā visu skaidri redzētu, un Murkata viņam sekoja.

— Tss! — Murkata iešņācās. — Es viņu skaidri redzu. Viņš ir tev taisni priekšā.

— Ahā, — Tobis ierējās skaļā balsī, — rrr, rrr, rrrupuci! Au, au, au! Rrr, drrraņķi! Vau, vau, vau, negausi! Rrr, rrr, grramšķi! Rrr, rrr, garrnadzi! Kamp viņu, plēs viņu, grrāb viņu ciet! Atbrrauki piedurrrknes un rrauj viņu gabalos! Au, au, au!

Zaglis šausmīgi pārbijās un metās bēgt. Tobis dzinās pakaļ, koda stilbos, plēsa bikses, pavēlās zem kājām, tā ka zaglis pakrita, un iekoda viņam ausī. Zaglis tikko paspēja

uzsprukt kokā. Taču nu bija Murkatas kārta. Viņš uzskrēja pakaļ, uzlēca zaglim uz skausta, koda, skrāpēja, plēsa un ka­pāja ar nagiem, cik jaudas.

— Pff, — viņš sprausloja un šņāca, — nossitīššu, nomuš- šīšu, saplēssīšu drissku drisskās!

— Au, au, — Tobis apakšā rēja aizraudamies, — kod viņu, plēs viņu, tēs viņu, grāb viņu, kamp viņu, vau, vau, vau!

— Es padodos! — zaglis nāves bailēs sauca, novēlās no koka kā pupu kūlis, nokrita ceļos, pacēla rokas gaisā un lū­dzās: — Nenonāvējiet mani, es taču padodos! Vediet mani, uz kurieni gribat!

Viņi devās atpakaļ: vispirms Murkata, izslējis asti gaisā kā zobenu, tad zaglis ar paceltām rokām un aiz viņa Tobis.

Pusceļā viņus satika pils sardze ar lukturiem, jo lielais tracis- bija visus uzmodinājis. Murkata un Tobis kā uzvarētāji ieveda savu gūstekni pilī. Pat karalis un karaliene bija pa­modušies un lūkojās pa logiem lejā, tikai princese bija tik cieši iemigusi, ka nogulēja visu šo notikumu, un būtu aizgu- lējusi arī brokastis, ja Murkata nebūtu ieradies, kā jau katru, rītu, pavāļāties pa viņas pēlīti ar tik miermīlīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis.

Murkata prata vēl daudz ko, bet tad jau mūsu pasakai nekad nebūs gala. Tāpēc vēl īsumā pieminēšu, ka viņš daž­kārt ar ķepu ķerstīja strautā zivtiņas, labprāt ēda gurķu sa­lātus, ķēra putniņus, lai gan tas bija stingri aizliegts, vien­mēr izskatījās nevainīgs kā eņģelis un mācēja tik jauki ro­taļāties, ka to visu dienu varēja vērot bez apnikšanas. Kas grib vēl ko vairāk uzzināt par Murkatu, lai pavēro jebkuru kaķi, ikvienam ir kaut kas no Murkatas, ikviens zina tūksto­šiem jautru un skaistu triku, ko labprāt rāda tiem, kas viņam nedara pāri.

Lai gan nupat izstāstījām, ko visu kaķis prata, tomēr vēl kaut kas jāsaka par Murkatu. Princesīte bija kaut kur un kaut kad dzirdējusi, ka kaķis vienmēr krītot uz kājām un tam nekas nenotiekot, kaut arī to metot zemē no liela aug­stuma. Tāpēc viņa kādreiz paņēma Murkatu, uzkāpa bēniņos un izmēģinājuma dēļ meta savu mīļo pincīti pa bēniņu logu lejup. Pati viņa lūkojās ārā, lai redzētu, vai viņas minka no­kritīs uz kājām, bet Murkata kā par spīti uzkrita kādam garāmgājējam uz galvas. Vai nu Murkata bija pārāk dziļi ar nagiem iegrābies platmalē, vai gājējam kas cits nepatika,, bet viņš neatstāja kaķi uz galvas, kā to princesīte bija vēlē­jusies. Viņš noņēma Murkatu, pabāza zem mēteļa un steidzī­giem soļiem nogriezās gar pils stūri.

Rūgti raudādama, princesīte skrēja lejā no bēniņiem un taisnā ceļā pie tēva.

— U-u-ū, — viņa raudāja, — pilij gāja garām kāds vīrs un nozaga mūsu Mu-u-urkatu!

Karalis, to izdzirdējis, satrūkās.

«Viens kaķis vairāk vai mazāk, tas nebūtu nekas,» viņš domāja, «bet šim kaķim vajadzēja atvest pie mums nākamo karali. Tāpēc es negribu Murkatu zaudēt.»

Viņš tūliņ lika ataicināt policijas prezidentu.

— Tā un tā, — viņš sacīja, — kāds ir nozadzis mūsu melno kaķi Murkatu. Pabāzis zem mēteļa un nozudis aiz stūra.

Policijas prezidents sarauca pieri, pusstundu domāja un tad paziņoja:

— Kungs un karali, es to kaķi atradīšu ar dieva tā tēva, parastās un slepenās policijas, karaspēka, artilērijas, zem­ūdeņu, jūras un gaisa flotes, ugunsdzēsēju, pareģotāju, kāršu licēju un pārējo iedzīvotāju palīdzību.

Prezidents tūliņ sasauca savus labākos detektīvus. Detek­tīvs, bērni, ir tāds vīrs, kas kalpo slepenpolicijā, staigā ap­ģērbies kā ikviens cilvēks, tikai vienmēr ir pārģērbies, lai viņu neviens nepazīst. Detektīvs uzzina visu, atrod visu, no­tver visu, var visu un nebīstas ne no kā. Paši redzat, ka par detektīvu būt nav viegli.

Tātad prezidents sasauca savus labākos detektīvus. Tie bija brāļi Viszinis, Visvaris un Visložņa un no ārzemnie­kiem — lunkanais itālietis sinjors Pentereto, omulīgi apaļais holandietis minhers Vanderbriks, slāvu milzis batjuška Lā- čovskis un mazrunīgais skots misters Dumlejs. Pēc pāris vār­diem visi jau zināja, kas un kā, un arī to, ka zagļa notvērējs saņems lielu atalgojumu.

— Si, — atsaucās Pentereto.

— Jo, — omulīgi noteica Vanderbriks.

— Mm, — norūca Lāčovskis.

— Well, — noburkšķēja Dumlejs.

Viszinis, Visvaris un Visložņa tikai saskatījās.

Pēc stundas ceturkšņa Viszinis jau pavēstīja, ka vīrs mel­najā mētelī aizgājis pa Plato ielu. Pēc pusstundas Visvaris paziņoja, ka vīrs ar melno kaķi zem mēteļa nogriezies uz ■centra pusi. Pēc stundas atdrāzās Visložņa ar ziņu, ka vīrs ar melno kaķi azotē sēžot Strašnices traktierī pie pudeles alus.

Pentereto, Vanderbriks, Lāčovskis un Dumlejs ielēca ma­šīnā un aizšāvās uz Strašnices traktieri.

— Zēni, — sacīja Pentereto, kad viņi jau bija pie mērķa, — tik slīpētu noziedznieku iespējams notvert tikai ar vil­tību. Ļaujiet man to nokārtot. — Viņš, blēdis, domāja tikai par to, kā varētu viens pats saņemt solīto atalgojumu.

Viņš pārģērbās par tirgotāju, kurš pārdod virves, un iegāja traktierī. Tur pie galda sēdēja kāds svešs vīrs melnās drēbēs, melniem matiem un bārdu, bālu seju un brīnum­skaistām, sērīgām acīm. Detektīvs tūliņ noprata, ka tas ir meklētais.

— Kungs sinjor kavalieri, — viņš sāka runāt lauzītā mēlē, — es pārdodu virves, skaistas, izturīgas virves, ne sa­raut, ne atraisīt, stipras kā no dzelzs. — Pie tam viņš rādīja virves, cilāja tās, staipīja un raustīja, ritināja un raisīja vaļā, svaidīja no vienas rokas otrā un modru aci vēroja izdevīgu mirkli, lai tās nemanot uzmestu svešajam uz rokām, savilktu cilpu un sasietu mezglu.

— Man nevajag virvju, — svešais atbildēja un kaut ko rakstīja ar pirkstu uz galda.

— Taču paskatieties, godātais, — Pentereto runāja aiz­vien dedzīgāk un locīja, svaidīja, staipīja, ritināja savas vir­ves aizvien straujāk, — paskatieties, cik tās ir garas, cik stingras, cik tievas, cik stipras, cik baltas, cik labas, cik . .. ■cik … Diavolo, — viņš pēkšņi iekliedzās, — kas tad tas? —

Jo virves, kuras viņš bija mētājis, staipījis, locījis, vijis un risinājis, sāka dīvainā kārtā tīties ap viņa rokām. Virves pa­šas savilkās, sapinās, satinās, sametās mezglos, sasējās, cieši sažņaudzās ap viņu, un — Pentereto negribēja ticēt savām acīm! — uzreiz viņš bija pamatīgi un stingri sasaistīts. Pen­tereto nosvīda aiz bailēm, taču vēl cerēja kaut kā atraisīties. Viņš grozījās un šķobījās, izriezās un ierāvās, raustījās un ķepurojās, palēcās un pietupās, lai atbrīvotos no virvēm. Turklāt viņš melsa aizvien ātrāk: