KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Večuks uzstīvējās kājās, pieklunkuroja pie galda, izmek­lējās visskaistāko bumbieri, nomizoja to un norija vienā ku­mosā. Tikai tad viņš nometa lieko bārdu, lieko degunu, lie­kos matus un zilās brilles, un nu parādījās Sidneja Holla gludi skūtā, smaidošā seja.

— Zēni, — viņš atvainodamies sacīja, — nedusmojieties

uz mani. Saprotiet, man taču va­jadzēja veselas četrdesmit die­nas valdīt smieklus.

— Kad jūs notvērāt burvi? — detektīvi izteica kā vienā balsī.

— Tikai vakar, — atbildēja slavenais Sidnejs Holls, — bet jau sākumā es vai plīšu no smiekliem, iedomādamies, kā es vazāšu viņu aiz deguna.

— Bet kā tad jūs viņu da­būjāt rokā? — detektīvi neat­laidās.

— Nu, tas ir garš stāsts, — Sidnejs Holls sacīja. — Es jums to labprāt pastāstīšu, bet vis­pirms man jāapēd kāds bum­bieris.

To apēdis, viņš teica apmē­ram tā:

— Klausieties, kolēģi, vispirms kā pašu svarīgāko es jums pateikšu to, ka īsts, kārtīgs detektīvs nedrīkst būt ēzelis. — Un viņš pārlaida klātesošajiem caururbjošu skatienu, it kā meklēdams šo ēzeli starp viņiem.

— Un tālāk? — detektīvi taujāja.

— Tālāk? — Sidnejs Holls atkārtoja. — Otrkārt, viņam jābūt slīpētam. Un treškārt, — viņš turpināja, ķerdamies pie jauna bumbiera, — detektīvam nepieciešamas smadzenes. Vai jūs zināt, ar ko ķer peles?

— Ar speķi, — detektīvi atbildēja.

— Vai zināt, uz ko ķeras zivis?

— Uz mušām un sliekām.

— Un uz ko ķeras burvji?

— Nezinām.

— Burvjus ķer tāpat kā visus citus cilvēkus, — Sidnejs Holls pamācoši sacīja, — proti, uz viņu vājībām. Vispirms, protams, jāatklāj, kāda vājība attiecīgajam burvim piemīt. Un vai zināt, zēni, kāda vājība piemīt mūsu burvim?

— Nezinām.

— Ziņkāre, — paskaidroja Sidnejs Holls. — Viņš visu prata, bet bija ziņkārīgs, briesmīgi ziņkārīgs. Un tagad man jāuzēd šis bumbieris.

To izdarījis, viņš turpināja:

— Jūs visi domājāt, ka dzenaties pakaļ burvim. Īstenībā burvis dzinās pakaļ jums. Viņš sekoja jums pa pēdām un ne­nolaida no jums acu. Viņš bija drausmīgi ziņkārīgs un gri­bēja redzēt, ko esat nodomājuši uzsākt pret viņu. Uz šo viņa ziņkāri es arī dibināju savu plānu.

— Kādu plānu? — detektīvi saspringti sauca.

— Nu, šo pašu. Pasaules apceļojums, zēni, bija tikai iz­priecas brauciens. Es jau sen ilgojos apbraukāt pasauli, bet līdz šim man nebija izdevības. Kad es te ierados, tad tūliņ zināju, ka burvis man visur sekos, lai redzētu, kā es gatavo­šos uz viņa ķeršanu. Tik traka ziņkāre ir viņu apsēdusi. Nu, kas tur liels, es sev sacīju, vilkšu viņu līdzi visapkārt pasau­lei, pats dabūšu visu ko redzēt un viņu nepazaudēšu no acīm. Tas ir, viņš mani nepazaudēs no acīm. Un, lai viņa ziņkāre būtu vēl lielāka, es saderēju, ka apbraukšu ap zemeslodi četrdesmit dienās. Bet nu man jāapēd šis bumbieris.

Kad viņš to bija apēdis, tad stāstīja tālāk:

— Protams, bumbieri ir tikai starp citu. Es paņēmu revol­veri un naudu un devos ceļā, pārģērbies par zviedru tirgo­tāju. Vispirms uz Dženovu. Zināt, zēni, tā ir Itālijā, un, kad cilvēks tur nokļūst, tad redz visus Alpus. Ir gan varen augsti tādi Alpi; kad no to virsotnes krīt akmens, tas pagūst apaugt ar sūnu, kamēr nokrīt ielejā. No Dženovas es biju nodomājis braukt ar kuģi uz Aleksandriju Ēģiptē.

Dženova ir ļoti skaista osta, tik skaista, ka kuģi jau no tā­lienes paši skrien šurp. Simt jūdžu atstatumā no Dženovas krāsnis vairs nekurina, rati vairs negriežas, buras tiek no­laistas, jo kuģi tā priecājas par nokļūšanu Dženovā, ka iet paši no sevis. Manam kuģim bija jāizbrauc no Dženovas tieši četros pēc pusdienas. Trijos piecdesmit es teciņiem laidos uz ostu, te ceļā redzu mazu meitenīti raudam.

— Knīpiņ, ko tu raudi? — es prasu.

— Uuū, — knīpiņa vaimanā, — es esmu nozudusi.

— Ja tu esi nozudusi, tad uzmeklē sevi, — es viņai saku.

— Bet es esmu nozaudējusi savu māmiņu, — sīkaliņa gauž, — un nezinu, kur viņu meklēt.

— Tas ir pavisam kas cits, — es saku, paņemu mazo pie rokas, un ejam meklēt viņas māmiņu. Zēni, es veselu stundu noskraidīju pa Dženovu, kamēr sameklēju tās knīpas māti! Bet ko nu? Pulkstenis rāda četri piecdesmit. Mans kuģis droši vien sen jau ceļā. Sitās knīpas dēļ, tā es domāju, esmu noka­vējis veselu dienu. Nošņurcis eju uz ostu, bet, ko jūs domā­jat, tur stāv mans kuģis! Es mudīgi augšā. «Nu, zviedri,» kapteinis saka, «ir gan jums cūkas laime. Mēs sen būtu projām, bet mums bija tik ērmīgi iestrēdzis enkurs, ka nomo­cījāmies veselu stundu, iekams varējām to pacelt.» Skaidrs, ka es tikai priecājos par to. Bet tagad man jāuzkož bumbieris.

Pēc tam viņš turpināja savu stāstu:

— Ļautiņi mīļie, tas bija lielisks brauciens! Mēs tātad braucām pa Vidusjūru. Tā ir tik koši zila, ka cilvēks nezina, kur sākas debess un kur beidzas jūra. Tāpēc tiklab uz ku­ģiem, kā krastmalās ir plāksnes ar uzrakstiem, kas norāda, kur augša, kur apakša, lai cilvēki tās nesajauc. Tomēr kād­reiz, tā stāstīja mūsu kapteinis, kāds kuģis apmaldījies un jūras vietā iebraucis debesīs, bet, tā kā debesis ir bezgalīgas, tad kuģis vēl nav atgriezies, un neviens nezina, kur tas at­rodas. Pa šo jūru mēs aizbraucām līdz Aleksandrijai. Alek- sandrija ir liela pilsēta, jo to ir dibinājis Aleksandrs Lielais.

No Aleksandrijas es nosūtīju uz šejieni telegrammu, lai burvis redzētu, ka es viņu meklēju. Īstenībā es nelikos par viņu ne zinis, jo pastāvīgi jutu viņu tuvumā. Kad kaijas vai kormorāni aplidoja kuģi, kad tālumā kāds albatross šķēla ar ašajiem spārniem apvārsni, es zināju, ka starp šiem putniem ir burvis, kas pavada mani. Kad zivs no jūras dzīlēm pievērsa man savu stingo skatienu, es jutu, ka viņš uzlūko mani. Un, kad bezdelīgas savā lidojumā pāri jūrai nometās atpūsties uz mūsu kuģa mastiem, es zināju, ka tā baltā, skaistākā no vi­sām, ir viņš.

Ieradies Aleksandrijā, devos lejup pa svēto upi Nīlu līdz Kairai. Tā ir milzu pilsēta, kura varētu pati sevī apmaldīties, ja viscaur nebūtu saceltas neiedomājami augstas mošejas un minareti. Tie redzami no tāda atstatuma, ka pat vistālākie na­miņi var pēc tiem noteikt savu atrašanās vietu.

Kairā bija nepanesami karsts, un es gāju Nīlā peldēties. Man bija kājās peldbikses, kuru kabatā iebāzu revolveri, — pārējie apģērba gabali palika krastā. Te kāds milzu krokodils izrāpjas no ūdens un aprij manas drēbes, manu pulksteni un naudu. Izšāvu uz viņu sešas lodes, taču visas sešas atlēca at­pakaļ no viņa bruņām kā no tērauda. Krokodils skaļi smē­jās. Bet nu man jāapēd kāds bumbieris.

Stiprinājies ar bumbieri, Sidnejs Holls stāstīja tālāk:

— Visiem zināms, ka krokodils prot raudāt un brēkt kā mazs bērns. Tā viņš ievilina cilvēkus ūdenī. Cilvēks domā, ka upē slīkst bērns, un skrien palīgā, bet krokodils sagrābj viņu un aprij. Šis krokodils bija tik vecs un gudrs, ka prata ne vien raudāt kā bērns, bet arī lamāties kā matrozis, vīterot kā operdziedātāja un vispār runāt kā cilvēks. Manuprāt, viņš bija pieņēmis arī muhamedāņu ticību.

Man sametās tā kā nemierīgs prāts. Ko iesākšu bez drē­bēm un naudas? Te, kur gadījies, kur ne, man pēkšņi atradās blakus kāds arābs un uzprasīja briesmonim:

— Ei, krokodil, vai tu aprij i drēbes kopā ar pulksteni?

— Apriju, -— krokodils apstiprināja.