KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Tas nebūs daudz, — karalis sacīja, zvērēja vislielāko zvērestu, ka maksās večiņai prasīto, un devās pie savas mātes.

— Māmiņ, — viņš sacīja, — mēs gaidām viesus. Uzlieciet to vismazāko no savām skaistajām aubītēm, lai tā tikko ap­sedz jūsu matu mezglu.

Karaļa māte izdarīja, kā dēls bija vēlējies.

Otrā dienā večiņa ieradās pilī, nesdama uz muguras grozu, kas bija glīti pārsiets ar lakatu. Lielajā zālē jau sēdēja ka­ralis, viņa māte un mazā princesīte; arī visi ministri, slepenie un parastie padomnieki un karavadoņi gaidīja, elpu aiztu­rējuši. Večiņa lēni lēni raisīja lakatu nost, pats karalis no­kāpa no troņa, lai aplūkotu zvēru tuvumā. Beidzot viņa no-

ņēma lakatu, no groza izlēca melns kaķis un, ka lingas; sviests, mirklī bija augšā uz troņa.

— Bet, vecmāmuļ, — karalis vīlies iesaucās, — jūs esat. mūs piemānījusi! Tas ir tikai kaķis!

Večiņa iesprieda rokas sānos.

— Es jūs esot piemānījusi? Tad skatieties, — viņa teica r norādot uz kaķi, kas joprojām sēdēja uz troņa, pie kam viņa acis zaļi spulgoja. — Vai viņa acis nav viskošākie sma­ragdi? Un tos, kungs un karali, neviens nenozags. Un kas par milzu ūsām, un tomēr cilvēks viņš nav.

— Bet kažoks viņam melns un nemet dzirksteles, — kara­lis iebilda.

— Pagaidiet vien, — večiņa atteica un noglaudīja kaķi pret spalvu. Tūliņ varēja redzēt, ka sprakšķēdamas uzliesmo elektriskas dzirkstelītes. — Un kājiņās viņam zīda zeķītes, — večiņa turpināja. — Pat princese nevar tik klusu paskriet,, arī tad, ja noautu basas kājas un tipinātu uz pirkstgaliem.

— Tiktāl būtu labi, — karalis piekrita, — bet viņam nav nevienas kabatas, kur nu vēl sešpadsmit nažu.

— Kabatiņas viņam ir pie ķepām, — večiņa atbildēja, — un katrā kabatiņā ass un līks nazis. Saskaitiet, vai ir visi. sešpadsmit.

Karalis pamāja vecajam kancleram, lai tas saskaita. Kan­clers pieliecās un saķēra kaķi aiz kājas, bet tas nošņācās un iecirta ar ķepu kancleram sejā.

Kanclers izslējās, piespiedis roku pie acs, un sacīja:

— Man ir vāja redze, kungs un karali, bet liekas, šo nažu ir daudz. Par četriem jau es pārliecinājos.

Karalis pamāja pirmajam kambarkungam, lai tas saskaita pārējos. Tas saķēra kaķi, bet tūliņ uzslējās, tumši pietvīcis, un teica, piespiedis roku pie deguna:

— Kungs un karali, par divpadsmit varam būt droši. Es nupat saskaitīju astoņus.

Tad karalis pamāja augstākajam padomdevējam, lai tas saskaita atlikušos, bet, līdzko šis godājamais kungs pieliecās pie kaķa, tā tūliņ atsprāga, zodu glaudīdams, un sacīja:

— Patiešām sešpadsmit, kungs un karali. Es saskaitīju pēdējos četrus.

— Ko tad nu vairs, — karalis nopūtās, — jāpērk vien būs. Bet jūs gan esat liela šķelme, vecmāmuļ, tas ir tiešām tiesa!

Cits nekas neatlika, vajadzēja izbērt uz galda sudraba dālderus; karalis noņēma mātei no galvas aubīti un uzlika to uz dālderiem. Aubīte bija tik maziņa, ka tikko apsedza piecus dālderus.

— Te jums ir jūsu pieci dālderi, vecmāmuļ, un ejiet savu ceļu, — karalis noteica priecīgs, ka tik lēti ticis vaļā.

Taču večiņa grozīja galvu un sacīja:

— Dodiet man tik daudz dālderu, cik tīra sudraba saiet zem jūsu mātes aubītes.

— Jūs taču pati redzat, — karalis sašuta, — ka zem aubītes var palikt tikai piecus sudraba dālderus.

Večiņa paņēma aubīti, izgludināja, pagrozīja uz plaukstas un klusu teica:

— Es domāju, kungs un karali, ka vistīrākais sudrabs pa­saulē ir jūsu mātes sudraba mati.

Karalis paskatījās uz večiņu, paskatījās uz savu māti un klusu atbildēja:

— Jums taisnība, vecmāmuļ.

Tad večiņa uzlika aubīti glīti uz karaļa mātes galvas, noglāstīja viņas sudrabotos matus un sacīja:

— Jums, kungs un karali, jādod man tik daudz dālderu, cik sudraba matu ir zem jūsu mātes aubītes.

Karalis pabrīnījās, karalis sarauca pieri, karalis beidzot pasmējās un teica:

— Jūs tomēr esat rūdīta šķelme, vecmāmuļ!

Zvērests paliek zvērests, bērni, tāpēc karalim bija jā­maksā, cik večiņa gribēja. Viņš palūdza savu māti apsēsties un pavēlēja galvenajam grāmatvedim, lai saskaita visus sudraba matus zem mātes aubītes. Grāmatvedis skaitīja, skai­tīja, karaļa māte klusu un rāmi sēdēja, bet vecam cilvēkam miegs vienmēr tuvu, tāpēc viņa drīz vien iesnaudās.

Kamēr viņa snauda, galvenais grāmatvedis skaitīja matu. pēc mata un patlaban bija noskaitījis pirmo tūkstoti, bet netīšām stiprāk pavilka pēdējo matu, un karaļa māte pa­modās.

— Kāpēc jūs mani modināt? — viņa iesaucās. — Es nu­pat sapnī skaidri redzēju, ka mūsu valsts robežai pārbrauca, pāri nākamais karalis!

Večiņa sarāvās.

— Ai! — viņai paspruka. — Nupat brauc pāri robežai mans mazdēls, kurš turpmāk dzīvos pie manis.

Karalis viņā neklausījās, bet uzsauca:

— No kurienes ieradīsies nākamais karalis, māmiņ, ne­kāda karaļa galma?

— To es nezinu, — karaļa māte atbildēja. — Tieši tai brīdī mani uzmodināja.

Galvenais grāmatvedis skaitīja tālāk, un karaļa māte atkal iesnaudās. Viņš skaitīja, skaitīja, sasniedza otro tūkstoti, te roka viņam notrīcēja un viņš stiprāk parāva pēdējo matu.

— Ak jūs nemiera gari! — karaļa māte iesaucās. — At­kal uzmodinājāt mani! Es nupat sapņoju, ka nākamo karali atvedīs pie mums šis melnais kaķis.

— Ejiet nu, māmiņ, vai to kāds dzirdējis, ka kaķis atved pilī karali?

— Es jums saku, tā tas būs, — karaļa māte atbildēja,. — un nu ļaujiet man beidzot izgulēties!

Viņa no jauna iemiga, un galvenais grāmatvedis skaitīja tālāk. Kad viņš bija noskaitījis trešo tūkstoti, viņam roka nodrebēja un viņš neviļus parāva pēdējo matu stingrāk.

— Ak jūs nerimšas! — karaļa māte dusmojās. — Neparko neļauj vecai sievai nosnausties! Es nupat kā redzēju sapnī, ka jaunais karalis ieradās pie mums ar visu savu namu.

— Piedodiet, māmiņ, bet tas nu gan nevar notikt, — ka­ralis pretojās. — Kā tad viņš var atvest līdzi veselu karaļa pili?

— Nerunā niekus, dēls, — māte viņu sabāra. — Cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks nākotnē.

— Pareizi, — večiņa māja ar galvu, — jūsu māmiņai pil­nīga taisnība. Manam nelaiķa vīram, lai viņam vieglas smil­tis, čigāniete kādreiz pareģoja: «Tavu māju aprīs gailis.» Vīrs, nabadziņš, tikai pasmējās un atbildēja: «Tas nekad nevar notikt, čigāniet.» Taisni tāpat kā jūs, kungs un karali.

— Nu un tad? — karalis saspringti jautāja. — Tas taču nebija tiesa?

Večiņa sāka slaucīt asaras.

— Kā nu ne, kādu dienu atskrēja sarkanais gailis un visa mūsu māja nodega. Mans nelaimīgais vīrs staigāja, kā galvu pazaudējis, un tikai daudzināja: «Čigānietei taisnība, čigā­nietei taisnība.» Nu jau viņš atdusas tepat divdesmito gadu.

Viņa sāka raudāt, karaļa māte apskāva viņu, glāstīja un runāja:

— Rimstieties, vecmāmiņ, citādi man ari būs jāraud.

Karalis gribēja viņu iepriecināt un stājās pie naudas skai­tīšanas. Viņš meta uz galda dālderi pēc dāldera un noskaitīja veselus trīs tūkstošus, tikpat daudz, cik sudraba matu bija zem viņa mātes aubītes.

— Saņemiet savus dālderus, vecmāmuļ, — viņš sacīja, — un lai jums labi klājas. Ar jums ielaižoties, drīz var izputēt.

Večiņa sāka smieties, visi smējās līdzi un skatījās, kā viņa bāž dālderus makā. Kur nu makā tādu gūzmu sabāzīs! Vaja­dzēja likt lietā grozu, un arī to piebēra pilnu līdz malām, tā ka viņa nevarēja to pakustināt. Pats karalis un divi karavadoņi palīdzēja viņai to uzcelt uz muguras, tad viņa visiem glīti palocījās, atvadījās no karaļa mātes un vēl atska­tījās, lai uzmestu aci savam melnajam Murkatam, bet no tā nebija ne vēsts. Večiņa grozījās uz visām pusēm, sauca gan pincīti, gan mincīti, bet, kā nekā, tā nekā. Taču aiz troņa rē­gojās divas kājiņas. Večiņa uz pirkstgaliem aiztipināja aiz troņa un ieraudzīja, ka princese kaktiņā aizmigusi, Murkata guļ viņai klēpī un omulīgi maļ savas dzirnas. Viņa iebāza roku kabatā, izvilka dālderi un iespieda princesei saujā; viņa rūgti maldījās, ja domāja to atstāt par piemiņu, jo, līdzko princese pamodās, atrada klēpī kaķi un saujā dālderi, tā tūliņ paņēma kaķi uz rokas un devās taisnā ceļā uz saldējumu kiosku panašķēties. Bet varbūt večiņa to jau bija paredzējusi.