Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Vecos laikos kādā aulā dzīvoja dzirnavnieks. Kaut dzirnavas nebija lielas, tomēr maizes tiesa saimniekam no tām sanāca. Bet tad dzirnavās pasāka ierasties zaglis: cik vecais vīrs dienā samala, tik naktī pazuda. Ko iesākt? Dzirnavnieks ilgi lauzīja galvu, līdz pēdīgi sadomāja nelūgto viesi izsekot.

Viņš palika dzirnavās pa nakti un, aizslēpies aiz miltu tīnes, gaidīja. Gaidīja krietnu laiku — acis jau lipa ciet, kad beidzot izdzirda troksni. Viņš ieskatījās tumsā un redz: uz tīnes pusi zogas lapsa. Tā piezagās pie tīnes, ielēca iekšā un sāka ēst miltus. Dzirnavnieks pieskrēja klāt un zagli noķēra. Kad viņš jau grasījās lapsu sist nost, lai no tās kažoka pašūtu sev cepuri, lapsa negaidot ierunājās cilvēka balsī:

— Nenogalini mani, labais cilvēk! Būsim draugi: gan es pēcāk tev noderēšu!

Dzirnavnieks brīsniņu apsvēra un nolēma atstāt lapsu dzīvu — lai mitinās tepat dzirnavās un ķer peles.

Kādudien lapsa dzirnavniekam vaicāja:

— Saki, labais cilvēk, — kā tev palīdzēt? Ko tu visvairāk vēlētos?

— Redzi, lapsiņ, ārā jau barga ziema, bet man nav cita apģērba kā tikai noplīsis bešmets [1] Bešmets — halātveida kaukāziešu apģērba gabals. . Tagadiņ nenāktu par ļaunu silts kažoks.

— Esi bez raizēm, labais cilvēk, būs tev kažoks!

Lapsa aizgāja stepē un augu dienu tur malstījās, it kā medīdama peles. Pievakarē satika deviņus vilkus. Vilki bija gaužām izbadējušies: meklēja barību. Kaut gan tiem lapsas gaļa neko lielu negaršo, tomēr, kad vēders kurkst, ir gatavi ēst arī to. Ielenkuši lapsu no visām pusēm, vilki jau gribēja rudasti saplosit gabalos. Bet lapsa izlikās, ka no šiem nemaz nebaidās, un mīlīgā balstiņā sacīja:

— Mani brālīši! Redzu, ka esat izsalkuši, tālab gribu jums palīdzēt. Ja uzklausīsiet manu padomu, dabūsiet pielocīt pilnus vēderus.

Vilki, griezdami zobus, ierūcās:

— Saki ātrāk, kāds tavs padoms!

— Sekojiet man un dariet tā, kā teikšu!

Lapsa aizskrēja pie upes, vilki — tai pakaļ.

— Paši zināt, ka nav viegli dabūt ēdamo. Taču, kam netrūkst drosmes, tas bešā nepaliek. Kazi, tēvi un mātes jums ir stāstījuši, kā es viņiem palīdzēju grūtos laikos?

Mēs esam gatavi uz visu! — vilki norūca.

Tad lapsa atkal sacīja:

— Mani mīļie brālīši! Bez pacietības pie medījuma netikt. Lai iegūtu brangu medījumu, jums augu nakti vajadzēs nostāvēt ūdenī. Tiesa, ūdens patlaban ir diezgan dzestrs, tomēr vienu reizi var paciest. Rīt mazā gaismiņā šurp — pie upes — gans atdzīs dzirdināt govis. Kad tās sāks dzert, jūs varēsit sarīkot kārtīgu mielastu! Bet tagadiņ drošāk kāpiet upē!

Vilki sakāpa ūdenī — purni vien rēgojās laukā. Lapsa, krastā stāvēdama, tiem vēl uzsauca:

— Bezmaz piemirsu pateikt: ūdenī jāstāv pavisam rāmi. Kurš pakustēsies, tas nobaidīs govis un paliks bešā. Lai aukstums jums netiktu klāt, es atstiepšu salmus.

Lapsa aizskrēja uz lauku, atstiepa salmus un. pa klēpītim meta ūdenī. To padarījusi, aizdieba uz dzirnavām, bet vilki palika stāvam upē.

Naktī uznāca stiprs sals un upi tik cieši iekala ledū, ka ārā palika vienīgi vilku galvas.

No rīta mazā gaismiņā lapsa atveda dzirnavnieku pie upes. Vecais vīrs izvilka visus beigtos vilkus laukā un pēcāk no viņu ādām pašuva sev siltu kažoku.

Kādam zemniekam bija suns. Tas sargāja viņa māju, lopus un saimniecību. Sis suns bija uzticams draugs un krietns sargs, tālab zemnieks viņu ļoti mīlēja.

Laiks nestāvēja uz vietas, un nemanot piezagās vecums. Suns vairs lāgā neredzēja un nedzirdēja — naktīs gandrīz vairs nerēja. Zemnieks noskaitās: «Kālab man jābaro vecs suns, kurš vairs nejaudā kalpot?»

Tā nospriedis, padzina suni no mājām.

Suns bēdīgs devās prom, kur acis rāda, līdz attapās mežā. Cauru dienu viņš meklēja sev ēdamo, taču neko nevarēja sameklēt. Pēdīgi notupās zem koka un žēli iekaucās. Izdzirdīs suņa kaukšanu, no biezokņa izlīda lācis un vaicāja:

— Kālab tu, sunīt, še tupi un kauc?

Suns pastāstīja lācim, ka saimnieks viņu padzinis.

— Nebēdā, sunīt, es tev palīdzēšu! — lācis mierināja.

Lācis aizgāja uz ciemu, atstiepa makten lielu aunu un atdeva sunim.

— Kad šo aunu apēdīsi, pagādāšu vēl kaut ko, — lācis apsolīja un aizgāja.

Suns ēda gaļu labu laiku, bet, kad tā bija cauri, atsāka kaukt.

Nu lācis atstiepa vērsi. Sunim tā pietika ilgam laikam. Kad arī šī gaļa bija cauri, atkal atnāca lācis. Šoreiz viņš stipri kliboja un ar pūlēm turējās kājās. Atnācis sunim sacīja:

— Vadzi, sunīt, tev jāatgriežas pie saimnieka, jo es vairs nespēju tev palīdzēt — esmu savārdzis. Tuvojas pļaujas laiks, un tavs saimnieks ar sievu drīz ieradīsies prosas laukā. Viņi paņems līdzi arī savu mazo dēlu un atstās to pie telts, bet paši dosies pļaut. Šai apkārtnē ir daudz vilku, kas var zēnam uzbrukt. Līdz šim es tos atgaiņāju, taču šobrīd nejaudāju — iešu atpūsties. Tagad uzņemies tu šo sarga lomu. Saimnieks redzēs, cik tu esi viņam loti uzticīgs, un atkal pieņems tevi savā paspārnē.

Pienāca ilgi gaidītā pļaujas diena. Visi aula ļaudis izgāja tīrumā prosu pļaut. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, uz lauka parādījās vilks. Ļaudis pameta sirpjus un aizmuka kur kurais, bet vilks loba taisnā ceļā pie mazā zēna.

Zēna vecāki vaimanādami skrēja pie dēla, taču nespēja ātri paskriet, jo bailes saistīja kājas.

Pēkšņi nezin no kurienes izdrāzās vecais suns, paķēra bērnu aiz krekla zobos un atnesa mātei.

Saimnieks nespēja vien nopriecāties. Viņš paņēma suni atpakaļ mājās, un kopš tā laika visi atkal dzīvoja kopā. Kad zēns paaugās, viņš nekad vairs nešķīrās no sava glābēja.

Re nu, kā lācis palīdzēja sunim atgriezties mājās!

Kādam kalnietim bija zirgs. Tas uzticīgi kalpoja savam saimniekam un darīja visus smagos darbus. Bet saimnieks viņu slikti baroja, pie tam bieži slānīja ar pletni. Pēdīgi zirgs sadomāja saimnieku pamest.

Viendien viņš sarāva pinekli un aizauļoja tālu prom no tās vietas, kur saimnieks to bija palaidis ganīties.

Zirgs skrien pa mežu un satiek izsalkušu vilku.

— Uz kurieni, melnīt, skriedams? — vilks vaicā.

— Kur acis rāda, — zirgs atbild. — Esmu nolēmis aizbēgt no sava saimnieka.

— Bet no manis gan tu neaizbēgsi! — vilks norūc. — Esmu izsalcis un gribu tevi apēst.

— Ja esi izsalcis, tad no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējis — kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un abi kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim uz pusēm.

Labi, vilks ar mieru, jo arī viņam jau izsīkuši spēki. Tā abi sāka dzīvot kopā un divatā iet medībās. Ilgu laiku viņiem nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam.

Te viendien abi iet pa mežu un satiek lapsu. Vilks tūliņ lapsu noķēra un grasījās apēst. Lapsa, redzēdama, kādās sprukās ietikusi, sacīja:

— Man rādās, pelēcīt, tu gribi mani apēst. Bet no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējusi — kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un visi trīs kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim līdzīgās daļās.

Labi. Zirgs, vilks un lapsa sāka dzīvot kopā un trijatā iet medībās.