Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— Kas mums sniegs atbalstu vecumdienās?

Pagāja gadi. Viņi joprojām dzīvoja divi vien. Kad jau bija zaudējuši visas cerības, negaidot viņiem piedzima dēls.

Čora ar sievu bija tik priecīgi un laimīgi, ka vārdos nav izsakāms.

Dēls auga prātīgs un strādīgs. Līdzko iemācījās staigāt, jau palīdzēja tēvam un mātei darbos: vispirms ganīja zosis, pē; tam — aitas. Bet, kad paaugās, tēvs viņam uzticēja uzraudzīt zirgus un iemācīja, kā atšķirt, kurš starp zirgiem ir vislabākais aulotājs.

Vienreiz, kad Čoras dēls pieguļā uzmanīja tēva zirgus, uzbruka laupītāji. Tie sasēja zēnu, aizveda tālu prom no dzimtās vietas un tur pārdeva kādam bagātniekam par lielu naudu. Laupītāji aizdzina arī Čoras zirgus. Tā Coram palika tikai tie trīs, kurus viņš nekad neizlaida no staļļa.

Pazaudējuši vienīgo dēlu, Čora ar sievu nespēja nekur rast mierinājumu. It sevišķi smagi to pārdzīvoja sieva — viņa no raudāšanas gandrīz vai zaudēja acu gaismu. Bet pats Čora nenokāpa no segliem — nebeidza meklēt dēlu. Kur tikai viņš nebija aizjājis, cik ļaužu izprašņājis, tomēr dēls pazudis bez pēdām.

Pagāja daudz gadu. Reiz tajā aulā, kur dzīvoja Čora, ieradās tirgotāji. Viņiem iepatikās Čoras zirgi.

— Pārdod mums zirgus, — tirgotāji lūdzās. — Dosim, cik prasīsi.

Čoram žēl bija šķirties no saviem mīļajiem auļotājiem. Bet tad iešāvās prātā doma: ja pārdos tirgotājiem zirgus, tie aizceļos tālās zemēs, kur tos varbūt ieraudzīs viņa dēls un sapratīs, ka tēvs ir sveiks un vesels un sūta viņam palīdzību.

Tā nospriedis, Čora pārdeva auļotājus.

Kas pa šo laiku bija noticis ar Čoras dēlu? — jūs jautāsit. Kur tas laiks, kopš viņu laupītāji bija aizveduši no dzimtās puses!

Kad laupītāji Čoras dēlu pārdeva bagātniekam, dēlam vajadzēja darīt visus darbus, ko saimnieks lika. Pa tam zēns bija izaudzis par staltu jaunekli.

Vienreiz Čoras dēls, ganīdams stepē aitu baru, atrada zirga galvaskausu. Paņēmis galvaskausu rokās, pēc zobiem redzēja, ka tas piederējis jaunam auļotājam. Piepeši viņš iedomāja savus vecākus, tēva zirgus, dzimto aulu. Un aiz lielām skumjām gauži ieraudajās.

— Ek, bija laiks, kad tu biji jauna auļotāja galva, — grozīdams rokās zirga galvaskausu, viņš sacīja, — bet es biju Čoras mīļais dēls!

Tobrīd netālu garām jāja kāds svešinieks, ģērbies dārgās drēbēs. Tas bija bagāts hāns. Izdzirdis Čoras dēla vārdus, viņš apturēja zirgu un sacīja:

— Lai vairojas tavs ganāmpulks! Kālabad raudi, džigit?

— Atcerējos tēvu ar māti un dzimto aulu. Jau pagājuši trīs gari gadi, kopš laupītāji mani aizveda un pārdeva …

— Saki, džigit: ko tu runāji, aplūkodams zirga galvaskausu?

— Es redzēju, ka tas piederējis brašam zirgam, tālab sacīju: «Kādreiz tu esi bijis jauns auļotājs, bet tagadiņ tavi kauli balo stepē… Arī es kādreiz biju slavenā zirgaudzētāja Čoras mīļais dēls, bet tagadiņ ganu svešas aitas …»

— Kā tu uzzināji, ka tas bijis jauna auļotāja galvaskauss? — svešinieks prašņāja.

— To var noteikt pēc zobiem. Šo prasmi man iemācīja tēvs — viņš kalnos ir slavens zirgaudzētājs.

— Iznāk, ka tu bez lielas gudrošanas proti atšķirt, kurš ir labs zirgs un kurš ne?

— Līdz šim vēl neesmu kļūdījies, — atbildēja Coras dēls.

— Ja tā, jāj man līdzi! Es esmu hāns, un man nav dēla — tu būsi viņa.vietā. Dzīvosi pārticībā un godā un, kad es nomiršu, mantosi visu manu bagātību.

— Kā lai jāju tev līdzi, hān? Es tak ganu svešas aitas, bez tam saimnieks par mani samaksājis lielu naudu. Ja viņš palaidīs, tad jāšu.

Hāns aizjāja pie bagātnieka, izpirka Coras dēlu un aizveda sev līdzi…

Tā Coras dēls sāka dzīvot hāna mājā.

Šis hāns no tiesas bija pārmēru bagāts. Čoras dēls tikai vēlāk dabūja zināt, kā iegūta šī bagātība: hāns bieži devās sirojumos, zaga un aizdzina kalniešu labākos zirgus.

Čoras dēlam tika sāpīgi, ka viņš atkal nokļuvis laupītāja rokās, tālab nolēma par katru cenu atgriezties pie tēva un mātes. Necik ilgi — un šāda izdevība radās.

Reiz hāns ataicināja pie sevis Čoras dēlu un sacīja:

— Es drīzumā došos sirojumā. Bet pirms tam man jāsagādā labs auļotājs. Tu jāsi kopā ar mani un palīdzēsi nopirkt vislabāko zirgu.

Hāns un Čoras dēls aizjāja gādāt auļotāju. Ilgi vai neilgi abi jāja, meklēdami zirgu, kas to lai zina. Viņi redzēja daudz skaistu auļotāju, taču neviens neizpelnījās Čoras dēla uzslavu …

Viendien viņi ceļā sastapa tirgotājus, kas bija apmetušies uz atpūtu. Kalna pakājē rindiņā stāvēja arbas, bet pie tām bija piesieti trīs auļotāji: viens baltām kājām, otrs ar zvaigzni pierē, trešais melns kā kraukļa spārns.

Tos ieraudzījis, Coras dēls tūdaļ viņos sazīmēja tēva mīļākos zirgus. Viņš saprata arī to, ka tēvs ir sveiks un vesels un sūta viņam palīdzību.

Viņš ne visai skaļi hānam sacīja:

— Šos zirgus gan tu nepalaid garām!

Hāns uzsāka ar tirgotājiem valodas.

— Godājamie tirgoņi, cik prasāt par šiem zirgiem?

— Mēs tos nopirkām turēšanai un ne par kādu naudu nepārdosim!

Hāns ilgi nopūlējās, pierunādams tirgotājus pārdot auļotājus. Vienīgi tad, kad piesolīja četrkārt augstāku cenu un tirgotāji ieraudzīja hāna cieši piebāzto naudas maku ar zeltu, viņi bija ar mieru zirgus pārdot. Tiklīdz zirgus pārveda mājās, hāns pasauca Čoras dēlu un sacīja:

— Seglo zirgus! Jāsim stepē izmēģināt, cik šie vareni auļotāji, un rīt pat dosimies sirojumā!

— Šos zirgus vēl par agru izmēģināt, — Coras dēls iebilda. — Tirgotāji viņus slikti barojuši: re, cik nabadziņi vāji un novārguši … Vispirms jāļauj zirgiem atpūsties un labi atkopties, tikai pēc tam var doties ceļā.

Hāns bija ar mieru. Augu vasaru Čoras dēls kopa zirgus: pats baroja un aprūpēja. Bet rudenī hānam sacīja:

— Nu var jāt stepē izmēģināt.

Aizveda auļotājus stepē. Čoras dēls sēdās katram mugurā un noteica, kurš ir visātrākais un izturīgākais. Divi pirmie zirgi — baltām kājām un zvaigzni pierē — pārspēja melni — trešo zirgu. Abus pirmos hāns paturēja sev, bet melni atdeva čoras dēlam, sacīdams:

— Drīz dosimies sirojumā! Apnicis mājās tupēt!

Džigits neko neteica pretim. Bet, kad pienāca laiks doties ceļā, viņš hānu sāka lūgties:

— Atļauj man, hān, labāk atgriezties mājās pie tēva un mātes. Tavu gribu esmu izpildījis: sagādāju tev labus zirgus… Bet jāt sirot — uzbrukt, aplaupīt un apkaut cilvēkus — to es nespēju.

Hāns noskaitās un dusmās uzbļāva:

— Nepateicīgais! Es esmu tevi nopircis, samaksājis lielu naudu! Tagad tev vienmēr jādara tas, ko lieku!

Čoras dēls neko neatbildēja, tikai palaida savu melni pilnos aulos. Hāns laidās viņam pakaļ baltkāja zirga mugurā. Gandrīz jau panāca jaunekli, taču tobrīd viņi iejāja aizā, kur vajadzēja jāt pa akmeņiem nosētu ceļu. Un baltkājis zirgs sāka atpalikt! Hāns pārsēdās otrā zirgā, kam zvaigzne pierē. Teju, teju viņš panāks melni!.. Bet Čoras dēls negaidot pagrieza savu melni taisni pretim saullēktam. Un atkal hāns palika iepakaļ!

— Ei, Čoras dēls, — hāns iesaucās, — apstājies! Atbildi tikai uz vienu jautājumu, un es atlaidīšu tevi pie tēva un mātes.

Čoras dēls apturēja melni. Hāns piejāja tuvāk.

— Saki — kālab toreiz, zirgus izmēģinot, mani auļotāji pārspēja melni, bet tagad melnis pārspēj viņus?