Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Vienreiz visi trīs devās meklēt ēdamo. Ilgi vai neilgi viņi meklēja, kas to lai zina, tikai nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam. Pievakarē viņi uzgāja lielu alu un nosprieda tajā pārlaist nakti.

No rīta pamodušies ierauga: uzkritis dziļš sniegs. Kā atrast ēdamo? Vilks un lapsa nekādi nespēj izkļūt no alas laukā — tās priekšā pa nakti samēztas augstas kupenas. Zirgs izlīda ārā, atkārpīja ar pakaviem sniegu, pakrimta sausu zāli un aizgāja meklēt ūdeni. Kad zirgs bija prom, vilks sacīja lapsai:

— Kas ir, rudaste, apēdīsim zirgu!

— Kā lai šo apēdam — mēs tak esam noslēguši draudzību! Bez tam nav iemesla viņu apēst.

— Bet tu izdomā kādu viltību, — vilks nelikās mierā.

Lapsa brīdi padomāja, tad sacīja:

— Labi. Kad zirgs pārnāks, saki, ka tev šodien aprit apaļi simt gadi, bet es tad sākšu izdibināt, kurš no mums ir visvecākais.

Kamēr vilks ar lapsu tā sprieda, atgriezās zirgs, atkārpīja no alas priekšas sniegu un abu sarunu noklausījās. Tad nolēma viltus draugus pārmācīt.

Līdzko zirgs iegāja alā, vilks sacīja:

— Iekāms tu viens pats pastaigājies, es atcerējos, ka man šodien ir dzimšanas diena — aprit apaļi simt gadi.

Vilks vēl nepaguva izteikt šos vārdus, kad lapsa iesāka raudāt un slaucīt ar asti asaras.

— Kas tev lēcies, rudaste, kālab raudi? — vilks ar zirgu vaicāja.

— Es atminējos, draugi, ka man tieši pirms simt gadiem nomira mīļākais bērniņš, tālab arī raudu.

— Neraudi, lapsiņ, — vilks sacīja. — Tas tak bija tik sen. Iznāk, ka tu esi par mani vecāka. Bet cik tev gadu, zirdziņ?

— Es pats lāgā nezinu, taču māte bieži sacīja, ka manu dzimšanas dienu uzrakstījusi uz manas kreisās kājas naga. Kurš grib zināt manu vecumu, var paskatīties.

To teicis, zirgs pacēla kreiso kāju.

— Skatieties nu!

Lapsa atrunājās:

— Man vājas acis, tik un tā nespēšu salasīt.

Bet vilks piegāja klāt un sāka aplūkot zirga kājas nagu. Te pēkšņi zirgs iespēra pelēcim pa pauri. Vilks novēlās zemē un izlaida garu.

Lapsa paluncināja asti un izšmauca no alas, iegrimdama sniegā līdz ausīm.

Tā beidzās vilka, lapsas un zirga draudzība. Kopš tā laika mēdz sacīt: «Vilks nav zirgam draugs.»

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecītis ar vecenīti. Auns un kaza — tā bija visa viņu bagātība. Taču i šos lopiņus viņi nespēja pabarot, kā klājas.

Reiz iegadījās barga ziema, bet vecīšiem aptrūkās siena. Abi gudroja, gudroja, kā izlīdzēties, lai auns ar kazu neatstieptu kājas, līdz pēdīgi nolēma palaist lopiņus laukā — kazi, paši sameklēs sev barību?

Izvadīdams aunu un kazu no pagalma, vecītis uzkāra tiem kaklā pa tarbai. Viņš nosprieda: varbūt atradīsies labi ļaudis un iebāzīs tajās pa siena vīkšķim.

Auns ar kazu devās projām pa ceļu, kas veda uz meža pusi.

Viņi gāja, gāja, līdz pēkšņi ieraudzīja: uz ceļa guļ vilka galva.

Sākumā abi izbijās, bet tad kaza attapās un sacīja:

— Kas ir, aun, ieliksim vilka galvu tarbā — varbūt pēcāk noderēs!

Auns pacēla vilka galvu, ielika tarbā, un abi devās tālāk.

Viņi gāja, gāja visu garo dienu, līdz nogura un izsalka. Pievakarē iznāca meža pļaviņā. Aplaida acis apkārt… Tālumā ieraudzīja uguntiņu un sāka iet uz tās pusi. Piegāja tuvāk. Skatās: ap ugunskuru satupuši vilki, virs uguns pakārti divi katli — vienā katlā vārās ūdens, otrā — biezputra.

Pamanījuši vilkus, kaza ar aunu izbijās ne pa jokam, taču aizbēgt jau bija par vēlu. Tad kaza mīļā balstipā sacīja:

— Labvakar, dārgie draugi vilki!

Ieraudzījuši kazu un aunu, vilki nopriecājās: tad ta iznāks kārtīgas vakariņas!

— Labvakar, dārgie ciemiņi! — vecākais vilks atņēma. — Mums par prieku jūs esat ieradušies pašā laikā: ūdens katlā jau vārās, arī biezputra drīz būs gatava.

Vilki sāka apspriesties, kuru pirmo likt katlā — kazu vai aunu. Un izlēma apēst abus uzreiz.

Auns aiz bailēm tik tikko turējās kājās, bet kaza neapjuka un aunam sacīja:

— Izņem, draugs, no tarbas vienu vilka galvu. Izvārīsim to un visi kopā ieturēsim vakariņas.

Auns izvilka vilka galvu un pasniedza kazai.

Kaza paskatījās uz to, pagrozīja un sacīja:

— Šī ir pārāk maza, visiem nepietiks. Pameklē lielāku!

Nu aunam bija skaidrs, kas kazai padomā. Viņš vairākas reizes vilka no tarbas vienu un to pašu vilka galvu, bet kaza ikreiz sacīja:

— Pameklē vēl lielāku!

Vispēdīgi kaza paņēma vilka galvu un nevērīgi to sniedza vilkiem, sacīdama:

— Sākumam izvārīsim šo. Ja nebūsim paēduši, vārīsim otru. Mums krājumā tādas mantas ir diezgan: pietiks i mums, i jums.

Vilki saskatījās un nobijās. Viņi nosprieda, ka šis auns ar kazu medī vilkus un ka auna tarba piebāzta pilna ar vilku galvām. Tālab katrs sāka prātot, kā aizmukt, iekāms viņa galva nav nonākusi šai tarbā.

Pirmais ierunājās vecākais vilks:

— Aizstaigāšu pēc sausās malkas: drīz šī būs cauri, bet vakariņas vēl nav izvārījušās.

To pateicis, viņš nozuda mežā.

Vilki ilgi gaidīja vecāko atgriežamies. Tad ierunājās otrs vilks:

— Nez kāpēc mūsu vecākais nenāk atpakaļ. Iešu viņu pameklēt.

Un tā visi pamanījās aizmukt.

Uz rīta pusi vilki sadzina cits citam pēdas. Pirmais ierunājās vecākais vilks:

— Kā nu mēs tā, brāļi, izbijāmies auna un kazas? Viņi tak paši atnāca, mums atlika tikai pagatavot no tiem vakariņas! Bet mēs aizmūkam kur kurais.

Un vilki nosprieda uzmeklēt kazu ar aunu un abus apēst.

Pa tam auns ar kazu sēdēja zem ozola pie ugunskura un gatavojās iebaudīt biezputru. Te skatās — atgriežas vilki. Ko darīt? Abi uzrāpās kokā.

Vilki sanāca zem ozola: rūc un aiz izsalkuma griež zobus.

Auns, to dzirdēdams, tik stipri sāka drebēt, ka nenoturējās un nokrita zemē.

Kaza redz — jāglābj auns, un skaļā balsī iebļāvās:

— Tu gan esi varens auns! Malacis! Turi vilkus ciet, kamēr es nokāpšu!

Izdzirduši šādu bargu kazas valodu, vilki nobijās un aizlaidās lapās.

Bet auns ar kazu apēda atlikušo biezputru un gāja savu ceļu tālāk.

Vecos laikos reiz satikās lapsa ar paipalu un abas sadraudzējās.

Kādudien lapsa sāka lielīties:

— Agrāk gan šeit bija jauka dzīve. Es mielojos tikai ar treknu vistas gaļu, dzīvoju lielā pārticībā — un man nekā netrūka. Bet tagadiņ šai pusē valda nabadzība: nav nedz treknu, nedz liesu vistu. Augu nedēļu neko neesmu baudījusi — visas apkārtnes vistu kūtiņas tukšas. Tiesa, palicis vēl viens gailis, bet to nekādi nespēju nočiept. Un cik šis gailis brangs! Tu, paipaliņ, droši vien man negribēsi ticēt, bet gailis no tiesas ir krietna auna lielumā. Un nobarojies tik trekns, ka ar pūlēm uzlec uz zedeņu žoga, lai nodziedātu: «Kikerikū!» Šo gaili saimnieks modri sargā. Iekāms palaimēsies gaili nočiept, es pagalam novājēšu. Paipaliņ, palīdzi, pabaro mani vienalga ar ko! Par vistas gaļu es vairs neuzdrīkstos ne sapņot!

Paipala viņai atbildēja:

— Apsolu, lapsiņ, ka drīz tu dabūsi pieēsties pilnu vēderu. Sieva, vārdā Kizaja, šodien sadomājusi nopļaut savu kviešu druvu un palīgos saaicinājusi aula sievas. Kamēr sievas pļauj, Kizaja jau pagatavojusi viņām gardu maltīti — sacepusi pulka pladiņu un gaļas pīrāgu. Viņa drīz nesīs tos pļāvējām. Tad mēs abas varēsim pamieloties.

Lapsa ar paipalu paslēpās kviešos. Skatās — nāk Kizaja un nes pusdienas.