Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Tiesnesis, noklausījies puikas stāstījumā, brāļiem sacīja:

— Puika tik tiešām nav redzējis jūsu ēzeli. Ja paši būsiet tikpat vērīgi kā šis puika, tad droši atradīsiet savu ēzeli.

Vecos laikos balkāru aizā dzīvoja divi nabadzīgi vīri. Viņi dzīvoja kaimiņos, bija lieli draugi un palīdzēja viens otram, kā varēja.

Vienam kaimiņam bija ķēve, bet nebija ratu; otram bija rati, bet nebija zirga.

Abi darīja tā: iejūdz ķēvi ratos un visur brauc kopā — gan uz mežu pēc malkas, gan uz pļavu pēc siena. Tā abi dzīvoja kauču nabadzībā, toties saticībā.

Reiz vienā tveicīgā vasaras dienā abi kaimiņi brauca pēc siena. Saule cepināja kā uz pannas. Kaimiņi sadomāja atveldzēt slāpes un padzerties kalnu strauta dzestro ūdeni. Ķēves saimnieks devās pēc ūdens, bet ratu saimnieks palika gaidot. Te skatās — ķēvei atskrien kumeliņš. Ratu saimniekam ļoti gribējās tikt pie sava zirga, tālab viņš nolēma:

«Pateikšu, ka kumeliņš atskrējis maniem ratiem. Varbūt tad kumeliņš paliks man.»

Viņš piesēja kunjeliņu pie ratiem, apsēdās un sāka dziedāt.: Atgriezās ķēves saimnieks, ieraudzīja kumeliņu un priecīgi iesaucās:

— Paskat, manai ķēvei atskrējis kumeliņš! Drīz varēsim braukāt divzirgu aizjūgā.

— Maldies, mīļais kaimiņ! Kumeliņš atskrēja nevis tavai ķevei. bet maniem ratiem. redzi, cik rāmi viņš stāv pie ratiem, bet ķēvei i nedomā klāt iet!

Kaimiņi ilgi strīdējās, nekādi nespēdami vienoties. Tad nolēma iet uz mežu pie zvēru tiesas.

Ratu saimnieks paņēma par aizstāvi lapsu — viņš cerēja uz rudastes viltību un attapību. Bet ķēves saimnieks izraudzījās ezi.

Uz tiesas sēdi sapulcējās dažādi zvēri. Noteiktajā laikā ieradās lācis, vilks, zaķis un lapsa.

Visi ilgi gaidīja ezi, bet nekādi nevarēja sagaidīt. Pēdīgi tiesnesis lācis atklāja sapulci un pastāstīja zvēriem par abu kaimiņu strīdu kumeliņa dēļ.

Pirmajai vārdu deva lapsai — ratu saimnieka lieciniecei. Lapsa runāja gari un plaši un runu beidza šādiem vārdiem:

— Ja kumeliņš neiet pie ķēves, bet visu laiku stāv pie ratiem, tad viņš par savu māti atzīst ratus.

Tikko lapsa to bija pateikusi, ieradās ezis.

— Kā nu tā, ezi, kāpēc novēloji tik svarīgu sapulci? — lapsa viņam pārmeta.

Ezis nepalika atbildi parādā.

— Es novēloju tāpēc, ka ceļā satumsa debesis un sāka lielām pārslām snigt sniegs. Tikai ar pūlēm atkūlos šurp — manas sas kājeles vienā gabalā stiga sniega kupenās. Lūdzu piedošanu, ka tik ilgi liku jums gaidīt, — ezis beigās sacīja.

Lapsa tūdaļ iebļāvās:

— Kas tevi, šitādu krāpnieku, izraudzījies par liecinieku? Vai kāds ir redzējis vai dzirdējis, ka vasaras vidū snigtu sniegs?!

— Nule tu pati, rudaste, stāstīji, ka ratiem atskrējis kumeliņš, un gribēji, lai visi tam notic. Tad kāpēc tu netici, ka vasaras vidū var uznākt ne tikai lietus, bet arī sniegs?

Lapsa šādu atbildi nebija gaidījusi.

— Tavi vārdi ir tikpat asi kā tavs kažoks, kuru tu valkā, — viņa vēl izmeta.

Zvēri sāka trokšņot un strīdēties. Vispēdīgi izlēma, ka kumeliņš atskrējis ķēvei, un atdeva to ķēves saimniekam.

Pēc tam visi izklīda kur kurais, tikai netaisnais vīrs palika viens pats pie saviem ratiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds jauns džigits. Visā balkāru zemē viņš bija izdaudzināts par neredzēti dižu stiprinieku, kam pieci vīri nespēja pretī stāties. Taču jāteic, ka šim džigitam patika lielīties; viņš nekad nepalaida garām izdevību padižoties ar savu spēku.

Reiz džigitam tēvs lika apjozt lopu laidaru ar žogu. Stiprinieks vienas dienas laikā sanesa no meža maikstis un uzslēja žogu, bet vārtus neietaisīja. Tie, saka, esot no lieka, jo katru mīļu dienu veltīgi jāvirinot! Govis tak itin viegli varot pārmest žogam pāri! Džigits tā arī darīja: vakaros, saņēmis govis aiz kājām, pārsvieda pāri žogam — laidarā, bet no rītiem pārsvieda atkal atpakaļ — ārā, ikreiz piemetinādams:

— Sakiet — vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks par mani?

Viendien džigita māte, to dzirdēdama, sacīja:

— Mīļo dēliņ, pasaulē ir daudz ļaužu, kas pulka stiprāki par tevi!

Džigits gaužām izbrīnījās. Viņš bija domājis, ka neviena nav stiprāka par viņu, tālab nolēma: «Es nespēšu mierīgi dzīvot, iekams nebūšu sameklējis to, kurš ir stiprāks par mani.»

Tā nospriedis, devās ceļā.

Viņš gāja, gāja, brizdams pa irdenām smiltīm un staigniem purviem, mirkdams lietū un tvīkdams saules svelmē, gāja, līdz pagalam nogura, tomēr ne reizes neatskatījās atpakaļ.

Pēkšņi priekšā patrāpījās grāvis. Viņš iekāpa tajā, bet izrāpties vairs nejaudāja. Sēž grāvī un domā: ko tagadiņ iesākt?

Izrādās, viņš bija iekāpis vagā, kuru dzina savā tīrumā milzis. Ieraudzījis džigitu, milzis acis vien ieplēta: kā še gadījies mazs vīrelis? Viņš paņēma džigitu divos pirkstos un sacīja:

— Aiznesīšu uz māju un parādīšu mātei un brāļiem, lai pabrīnās par šādu knīpu.

Vakarā, aiznesis džigitu mājās, milzis sacīja:

— Paskatieties! Vai esat kādreiz redzējuši tik mazu vīreli?

Milža māte nobrīnīties vien nevarēja par dēla atradumu. Arī brāļi brīnījās un pēdīgi, palikuši džigitu zem uzpirksteņa, norunāja:

— Kad iekritīs vaļas brīdis, varēsim ar šo knīpu pakaitēties.

Džigits, to dzirdot, saprata: jālūko izglābties. Bet kā? Ilgi lauzīja galvu, līdz izgudroja. Naktī viņš izraka zem uzpirksteņa malas alu un pa to aizmuka.

Kādu laiku milži par džigitu nelikās zinis. Bet, kad atminējās un pacēla uzpirksteni, mazā vīreļa apakšā vairs neatrada. Viņi jutās apbēdināti un nolēma vīreli sadzīt rokā. Viens milzis devās tam pa pēdām.

Ceļa gabalu, ko džigits bija noskrējis septiņu dienu laikā, milzis paveica trīs lēcienos. Teju, teju jau džigitu panāks! Te, kur gadījies, kur ne, džigitam pretim nāca cits milzis. Tas vienā pašā rokā nesa deviņus vezumus sāls.

— Paglāb mani! Man pakaļ dzenas milzis un grib nosist! — džigits lūdzās.

Tikko milzis paguva džigitu paslēpt starp sāls vezumiem, otrs milzis jau bija klāt. Abi saķērās un sāka cīkstēties. Ilgi viņi cīkstējās, tomēr beigās uzvarēja tas, kurš nesa sāli.

— Saki — kas tevi spieda ierasties šeit, milžu zemē? — viņš vaicāja džigitam.

Džigits milzim izstāstīja, ka iedomājies sevi par visstiprāko vīru pasaulē un neticējis, ka ir vēl kāds stiprāks. Tālab devies ceļā, lai šādu stiprinieku satiktu.

Bet tagadiņ pārliecinājos, ka pasaulē ir daudz ļaužu, kas pulka stiprāki par mani, — džigits atzinās un pagriezies devās uz savu māju pusi.

Izsenis Kaukāzs ir slavens ar saviem auļotājiem. Kurš izaudzē labu zirgu, to kalnieši tur lielā godā un cieņā.

Kādā aulā dzīvoja vīrs, vārdā Čora. Ļaudis viņu daudzināja par gudru un sirsnīgu cilvēku. Bez tam viņš bija labākais zirgu pazinējs visā aulā.

Čora audzēja apbrīnojamus auļotājus un tos pārdeva kalniešiem. Taču bija trīs zirgi, kurus viņš nevienam nepārdeva, jo tos mīlēja vairāk par visu pasaulē un sargāja kā savu acuraugu: viens zirgs bija baltām kājām, otrs — ar zvaigzni pierē, trešais — melns kā kraukļa spārns.

Kas nekaitētu Čoram dzīvot, bet viņa sirdi nospieda viena bēda — nebija bērnu. Abi ar sievu bieži sūrojās: