Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— Zirgus izmēģinot, tie auļoja pa klaju stepi. Līdzenā vietā baltkājis allaž aizsteigsies melnim priekšā. Taču, kad mēs jājām pa akmeņiem nosētu ceļu un tu pārsēdies zirgā, kam zvaigzne pierē, es savu zirgu pagriezu taisni pretim saullēktam. Zvaigzne nespēj stāties saulei pretī!

Hāns brīdi padomāja un nosprieda, ka viņam nav pa spēkam piespiest šo apķērīgo puisi pakļauties, jo tas pārāk labi pazīst zirgus.

Hāns pagrieza savu zirgu uz māju pusi, bet Čoras dēls aizjāja tālāk viens.

Ilgu vai neilgu laiku viņš jāja — kas to lai zina! … Pēdīgi melnis viņu atveda uz dzimto aulu. Čoras dēls piejāja pie vecāku sak]as. Nepaguva vēl zemē nolēkt, kad melnis iezviedzās tik skali, ka noskanēja viss auls. Čora tūliņ pazina sava mīļotā zirga balsi.

— Rādās, atgriezies mūsu dēls, — viņš teica sievai.

Čoras sieva izsteidzās pagalmā un redz: viņas priekšā stāv dēls, kas tagad izaudzis par staltu džigitu.

Tā gudrais zirgaudzētājs Čora, lai palīdzētu dēlam izkļūt no nebrīves un atgriezties mājās, šķīrās no saviem vismīļākajiem un labākajiem zirgiem.

Kopš tā laika tēvs, dēls un māte dzīvoja visi kopā un nekad vairs nešķīrās.

Mēs paši to nepieredzējām, par ko pasakā stāstījām; arī jums novēlam nekad nepieredzēt nebaltas dienas, bēdas un slimības!

Kādā kalnu aulā dzīvoja džigits. Viņš bija labs šāvējs un slavens mednieks. Tikai jauneklim piemita viena nelāga īpašība: draugu priekšā pārlieku lielījās, ka šā bultas allažiņ trāpot mērķī.

Arī apņēmis sievu, gribēja tās priekšā padižoties ar savu šāvēja prasmi.

Līdzko pārnāk no medībām, ikreiz liek sievai nomaukt no pirksta gredzenu un turēt virs galvas, bet pats, uzvilcis loku, raida gredzena aplī bultu …

Sieva tādās reizēs drebēja aiz bailēm, taču neuzdrīkstējās vīram nepaklausīt.

Vīramāte, pamanījusi, ka jaunā vedekla jo dienas jo vairāk dilst ārā, nogaidīja brīdi, kad dēls aizjāj medībās, un iesāka vedeklu izprašņāt:

— Saki, meitiņ, — kas tev kaiš? Kālab esi tik bāla un vāja? Vai tev šeit, mūsmājās, slikti klājas?

— Nē, man pie jums klājas labi, — vedekla atbildēja, — tikai mans vīrs, līdzko pārnāk no medībām, liek man nomaukt no pirksta gredzenu rn turēt virs galvas, bet pats raida gredzena aplī bultu. Mani tad sagrābj bailes: ka tikai kādā jaukā dienā viņš nenošauj mani pašu!

Vīramāte vedeklu apmīļoja un sacīja:

— Nebēdājies, meitiņ! Kad viņš šodien liks tev atkal turēt virs galvas gredzenu, pasaki viņam tā: «Ja tu esi tik labs šāvējs, tad pamērojies veiklībā ar Umaru Umara dēlu!»

Vedekla tā arī izdarīja.

Izdzirdis šādus sievas vārdus, džigits aizsvilās un tūliņ kā sadedzis posās ceļā.

— Man jāatrod šis Umars un jāpamērojas ar viņu šaušanā, citādi nekur neradīšu sev miera!

To pateicis, džigits aizjāja pasaulē. Cik ilgi viņš jāja un cik cejus izdrasēja — kas to zinās pateikt! Katru, ko ceļā satika, nopratināja, vai nezinot, kur atrast Umaru Umara dēlu. Pēdīgi viņš aizjāja tai aulā, kur dzīvoja Umars. Piegājis pie sakļas, džigits iesaucās:

— Ei, vai tur kāds ir?

Ciemiņam pretim iznāca sakļas saimnieks Umars un aicināja iekšā. Ciemiņu paēdināja un padzirdināja, kā klājas.

— Saki, džigit, — kālab esi atjājis? — Umars Umara dēls sāka viņu izvaicāt. — Ko tu šeit meklē?

— Es neko nemeklēju, — džigits atbildēja. — Esmu ieradies, lai pārbaudītu, kurš no mums ir labāks šāvējs.

Umars Umara dēls pavīpsnādams sacīja:

— Šodien atpūties, gan rītdien par to pagūsim pārliecināties.

Ciemiņš dega nepacietībā. Ar mokām pārlaidis nakti, viņš jau agri no rīta bija saimniekam klāt un lūdzās:

— Umar, ņem savu loku! Iesim ātrāk pārbaudīt, kura bultas trāpīgākās!

— Labi, iesim, ja tu tik nepacietīgs. — Umars Umara dēls bija ar mieru. — Ņem loku un šauj pirmais gaisā.

Džigits aizraidīja bultu taisni debesīs, un tā drīz vien nokrita zemē tieši pie abu kājām.

Tad uzvilka loku Umars Umara dēls un ari izšāva gaisā.

— Tagad iesim mājās un atpūtīsimies, — viņš sacīja ciemiņam.

— Nē, pagaidīsim. Jāredz, kurā vietā nokritīs tava bulta!

Kad mana bulta kritīs zemē, tu uzzināsi, arī mājās sēdēdams. — atbildēja Umars.

Abi aizgāja uz mājām. Džigits sēd kā uz karstām oglēm un nemitīgi Umaram vaicā:

— Kazi, vai nav laiks tavai bultai atgriezties zemē?

— Nē, vēl nav laiks, — Umars Umara dēls rāmā garā atbild.

Tā pagāja vakars, aizritēja nakts un pienāca rīts, bet Umars tikai skandina vienu un to pašu: «Nē, vēl nav laiks!» Otrā dienā, kad viņi posās sēsties pie pusdienu maltītes, sāka pūst, šņākt un svilpt stiprs vējš … Tur lidoja zemē Umara bulta.

— Ko darīsim tālāk, labais džigit? Vai sacentīsimies šaušanā vēlreiz? Varu parādīt, ko vēl es protu.

Džigits neko vairs neatbildēja, tikai patencināja Umaru Umara dēlu par laipno uzņemšanu un mācību. Tad jāja projām.

Mājās viņš pastāstīja sievai, ko bija pieredzējis, un nekad vairs viņu nebaidīja un nedižojās viņas priekšā ar savu šāvēja prasmi.

Sirmā senatnē, kad tecēja medus un piena upes, kad vista gāja ciemos pie lapsas un vilks draudzējās ar aitu, kādā kalnu aulā sāka pazust ļaudis.

Šai aulā dzīvoja arī trīs brāļi. Tēvs ar māti jau bija pazuduši bez vēsts, un brāļi auga vieni paši.

Laiks nestāvēja uz vietas, brāļi izauga lieli. Abi vecākie bija klusi un bikli — neielaidās sarunās pat ar kaimiņu māju ļaudīm, tālab neviens lāgā nezināja, kā brāļus vārdā saukt. Toties jaunākais brālis bija drošsirdīgs un vīrišķīgs. Viņu pazina un mīlēja viss auls un dēvēja par Temīru Dzelžavīru.

Kādā vasaras dienā brāļi devās medībās. Viņi uzkāpa augstā kalnā un tur uzcēla telti, kur pārlaist nakti. Brāļi bija noguruši, arī vakars nāca virsū, tālab nosprieda atpūsties — likties uz auss.

No rīta Temīrs Dzelžavīrs ar vidējo brāli aizgāja medībās, bet vecākais brālis palika teltī vārīt pusdienas.

Tikko pusdienas bija gatavas, kāds viņu pasauca:

— Ei, puis!

Vecākais brālis iznāca no telts un ieraudzīja sprīdi garu vīreli ar asi garu bārdu. Vīrelis sēdēja gailim mugurā: par segliem tam bija varde, par pavadu auklām — čūskas un par pletni — ķirzaka.

— Ko brīnies? Palīdzi nokāpt! — mazais vīrelis šņākdams pavēlēja.

Vecākais brālis briesmīgi nobijās; nebildis ne vārda, viņš nocēla šausmoni no gaiļa un ienesa teltī. Te vīrelis atkal pavēlēja:

— Esmu briesmīgi izsalcis. Pabaro mani labi žigli!

Ko vecākajam brālim atlika darīt? Viņš nolika nelūgtā ciemiņa priekšā katlu ar gaļu. Nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad ciemiņš jau visu gaļu bija notiesājis un rādīja vēl neapmierinātu ģīmi.

Uz rītdienu viņš vecākajam brālim pieteica pagatavot vairāk ēdamā.

— Tava laime, ka iedevi man paēst, citādi tevi pašu būtu aiznesis uz savu mājokli. Kurš nonāk manos nagos, dzīvs vairs projām netiek, — mazais vīrelis vēl bargi sacīja, tad uzsēdās gailim mugurā un — tik viņu redzējis!

Necik ilgi, no medībām pārnāca Temīrs Dzelžavīrs ar vidējo brāli un palūdza ēst.

— Es neko nepaspēju pagatavot, — vecākais brālis atbildēja, — jo stipri sāpēja galva.

Temīrs Dzelžavīrs pats aši pagatavoja maltīti. Brāļi ieturējās un likās uz auss.