Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Nākošajā dienā mājās palika vidējais brālis. Tikko viņš bija beidzis vārīt pusdienas, kad ieradās mazais vīrelis un pieprasīja, lai šo pabarojot. Kad tas bija paēdis, uzsēdās gailim mugurā un aizjāja.

Pārnāca Temīrs Dzelžavīrs ar vecāko brāli no medībām un palūdza ēst. Vidējais brālis sacīja, ka viņam stipri sāpējis vēders un tālab nevarējis pagatavot pusdienas. Atkal Temīrs pats aši pagatavoja maltīti, taču noprata, ka te slēpjas kas nelāgs.

Trešajā dienā mājās palika jaunākais brālis — Temīrs Dzelžavīrs. Tikko viņš beidza vārīt pusdienas — nepaguva ne pavārds izdzist —, kad ieradās mazais šausmonis, jādams gaiļa mugurā. Temīrs no viņa nenobijās.

— Nāc iekšā, būsi ciemiņš, — viņš šausmonim laipni sacīja.

— Ātrāk palīdzi nokāpt! — šausmonis uzbļāva. — Ierados nevis tavos vārdos klausīties, bet pilnu vēderu pieēsties!

Taču Temīrs necēla viņu no gaiļa, tikai pieturēja pavadu.

Pukodamies neapmierinātais ciemiņš pats norāpās no gaiļa un iegāja teltī.

— Esmu izsalcis, pabaro mani labi žigli! — viņš pavēlēja.

Temīrs Dzelžavīrs izņēma no katla nelielu gaļas gabalu un pasniedza šausmonim. Ciemiņš to mirklī aprija.

— Dod vēl! — viņš pieprasīja.

Taču Temīrs vairāk nedeva. Šausmonis noskaitās, pielēca kājās, izrāva no savas bārdas vienu matu un gribēja ar to sasiet Temīru Dzelžavīru. Bet jaunākais brālis paguva viņu saķert aiz bārdas. Tad izvilka no telts un piesēja pie koka.

Atgriezās no medībām vecākie brāļi. Temīrs viņus pabaroja, pēc tam sacīja:

— Nāciet šurp! Gribu parādīt to, kura dēļ jums sāpēja galva un vēders.

Jaunākais brālis aizveda abus vecākos aiz telts. Skatās — nav nedz mazā vīreļa, nedz koka, pie kā tas bija piesiets. Vienīgi tālu mežā aizstiepjas sliede: redzams, vīrelis izrāvis koku ar visām saknēm un aizvilcis sev līdzi.

Tagad abi vecākie brāļi atzinās, ka ari iepriekšējās dienās bija ieradies nelūgtais ciemiņš un visu aprijis, ko šie pagatavojuši pusdienām. Temīram Dzelžavīram tapa skaidrs, kāpēc pazūd aula ļaudis. Brāļi apspriedās un nolēma uz karstām pēdām sadzīt šausmoni rokā.

Visi trīs devās pa koka ievilkto sliedi, līdz nonāca pie kāda cauruma. Apspriedās, ko darīs tālāk: kurš pirmais līdīs iekšā? Vecākie brāļi atteicās, tad apņēmās līst caurumā Temīrs Dzelžavīrs. Brāļi izpina no žagariem dziļu grozu, izgrieza no brieža ādas siksnas, iesēdināja grozā jaunāko brāli un nolaida lejā. Kad grozs atsitās pret zemi, Temīrs ieraudzīja šauru taciņu, kas aizlocījās uz priekšu. Viņš devās pa taciņu, līdz nonāca pie kādām durvīm. Atvēris tās, iegāja iekšā un ieraudzīja trīs skaistules: viena raudāja, otra smējās, bet trešā dziedāja.

Pamanījušas jaunāko brāli, skaistules metās viņam klāt, saukdamas:

— Vai manu, vai! Kālab šurp atnāci? Te dzīvo Šausmonis! Viņš tevi nositīs un apēdīs!

— Es šitā šausmoņa nebaidos! — Temīrs Dzelžavīrs atbildēja. — Labāk pastāstiet — kālab viena no jums raud, otra smejas un trešā dzied?

Vecākā skaistule sacīja:

— Es raudu tāpēc, ka šausmonis mani apēdīs jau šodien. Otru māsu viņš ēdīs rīt, tāpēc viņa priecājas, ka vēl varēs dzīvot vienu dienu. Bet trešā dzied tāpēc, ka viņas kārta pienāks tikai parīt.

— Un kur atrodas pats šausmonis? — vaicāja jaunākais brālis.

— Guļ septītajā istabā.

Temīrs Dzelžavīrs izrāva no maksts zobenu, devās uz septīto istabu. Satvēris šausmoni aiz bārdas, nocirta viņam galvu.

Skaistules tapa līksmas, savāca no visām istabām mazā vīreļa bagātību, sāka bērt grozā zeltu un sudrabu.

Manta nekur nepazudīs. Vispirms pasakiet — kur palikuši mūsu aula ļaudis, ko nolaupījis šausmonis? — jaunākais brālis vaicāja.

Skaistules aizveda Temīru uz pazemi un parādīja dzelzs vārtus. šie vārti veda uz cietoksni, kam apkārt slējās augsta mūra siena. Kad Temīrs Dzelžavīrs pārkāpa pāri sienai, viņš ieraudzīja savus aula ļaudis un viņu vidū — pagalam novārdzināto tēvu un māti. Nevarīgie vecīši metās Temīram klāt, jo viņi pazina viņā savu jaunāko dēlu. Aiz prieka abi apraudājās. Priecājās ari viņu dēls. Pēc tam Temīrs Dzelžavīrs atvēra dzelzs vārtus un izlaida gūstekņus ārā. Ļaudis, raudādami prieka asaras, sanāca drošsirdīgajam džigitam apkārt un pateicās par izglābšanu.

Temīrs Dzelžavīrs kopā ar tēvu un māti, brā|iem un pārējiem atbrīvotajiem atgriezās dzimtajā aulā. Visi aula ļaudis iznāca viņus sagaidīt, pēc tam aiz lieliem priekiem sarīkoja līksmus svētkus. Temīrs Dzelžavīrs svētku reizē izdāļāja visu šausmoņa bagātību nabadzīgajiem ļaudīm un bāreņiem. Kopš tā laika aula ļaudis nekad vairs nepazina rūpju un raižu.

Vecos laikos kādā aulā dzīvoja mulla. Viņš darīja savu darbu, kā mullam klājas: aicināja aula ļaudis uz lūgšanām, dziedināja slimos, izvadīja pēdējā gaitā mirušos un par savu darbu ņēma krietnu samaksu. Tomēr mulla nebija apmierināts, jo domāja, ka nav vēl pietiekami bagāts.

Mullas mājās tolaik atgadījās nelaime: nosprāga viņa mīļotais ēzelis. Mulla ļoti bēdājās par beigto lopiņu, līdz pēdīgi nolēma tā:

«Aprakšu ēzeli savas sakļas priekšā, bet draudzes locekļiem pateikšu, ka pie manis ciemojās vecais, svētais šeihs, kas negaidot savārga un nomira. Nevar taču svēto vīru glabāt kopējos kapos!»

Piektdienas dienā mošejā sapulcējās ļaudis. Pirms lūgšanas mulla uzrunāja draudzes locekļus:

— Uzklausiet mani, musulmaņi! Pie manis ciemojās svētais šeihs. Viņš bija ļoti vecs, pēkšņi savārga un nomira. Es viņu apglabāju savas sakļas priekšā. Kurš vēlas tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē, lai atnāk paklanīties svētā kapa priekšā.

Jau otrā dienā pie svētā vīra kapa sāka bariem plūst svētceļnieki. Kurš ticīgais gan nevēlēsies tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē? Lai svētais vīrs būtu žēlsirdīgāks, viņi tam ziedoja vēršus, kazas, aunus, kviešus, sviestu, sieru. Protams, visi šie ziedojumi nonāca mullas rokās. Necik ilgi — un mulla jau bija bagātākais cilvēks visā aulā. Viņš nobarojās tik resns, ka tikai ar pūlēm spēja paiet. Bet ticīgie aizvien vēl nemitējās nākt pie svētā vīra kapa un to pielūgt…

Kaimiņu aulā dzīvoja kāds nabadzīgs, bet apķērīgs džigits. Uzzinājis par šo mullu, viņš sadomāja iet pie viņa uz mošeju par skolnieku.

Džigits bija gaišu galvu, mācījās uzcītīgi, tomēr viņam, tāpat kā pārējiem skolniekiem, neklājās viegli: no agra rīta līdz vēlam vakaram vajadzēja kalt galvā korānu un dzīvot pusbadā, jo mulla savus skolniekus sūtīja lūgt žēlastības dāvanas. Ko aula ļaudis saziedoja, ar to bija jāiztiek. Cilvēks var daudz paciest — i badu, i aukstumu, bet nespēj izturēt nemitīgo kaustīšanu: mulla savus skolniekus kūla par visniecīgāko pārkāpumu.

Nespēdams to izturēt, džigits nolēma paņemt vienu mullas ēzeli un aizbēgt. Uzsēdies ēzelim mugurā, viņš to trenca, cik jaudāja, lai pa to laiku, iekāms mulla apķersies, pagūtu aizjāt labi tālu. Gzelis bija patrāpījies no treknajiem un kūtrajiem, kas nav radināts ilgai jāšanai. Tā lopiņš neizturēja ceļa grūtības un pusceļā novēlās zemē beigts …

«Patlaban mulla droši vien mani sāk meklēt,» džigits nodomāja. «Kas zina, jau dzenas pakaļ! Ja panāks — uz vietas nositīs! Ko darīt?»

Viņš domāja, domāja, līdz sadomāja kritušo ēzeli aprakt turpat ceļa malā.