Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Tā arī izdarīja. Izraka diezgan dziļu bedri, ievēla tajā ēzeli, aizbēra ar zemi un izveidoja kapa kopiņu, it kā te būtu apbedīts cilvēks…

To padarījis, džigits apsēdās pie kapa un izsalcis gudroja, ko iesākt tālāk. Tieši tobrīd garām jāja kāds vīrs. Ieraudzījis noskumušo džigitu, viņš apturēja zirgu un vaicāja:

— Saki, jaunekli, — kāda bēda tevi nospiež?

— Mans skolotājs — mulla man uzticēja pavadīt līdz kaimiņu aulam svēto vīru, bet viņš ceļā savārga un nomira… Es viņu apbedīju un tagadiņ, ciezdams izsalkumu, sēžu te un apsargāju kapu, — džigits atbildēja. Tad, atcerējies mullas vārdus, ko tas bija teicis mošejā ticīgajiem, piemetināja: — Kurš šā svēta kapa priekšā paklanīsies, tas pēc nāves nonāks tieši paradīzē.

— Patlaban nevaru tev palīdzēt, jo man nekā nav. Bet es tūliņ aizjāšu uz savu aulu un atvedīšu ēdamo, pie reizes pastāstīšu aula ļaudīm par svētā vīra kapa vietu, — jātnieks samulsis sacīja un aizjāja.

Pēc kāda laiciņa jātnieks atgriezās un atveda džigitam ēdamo un apģērbu.

Otrā dienā strīpām vien sāka plūst pie ēzeļa kapa svētceļnieki. Ticīgie nesa džigitam bagātas dāvanas, bet viņš tiem stāstīja visādas pasaciņas par «svēto šeihu».

Laiks nestāvēja uz vietas. Džigits drīz vien saprata, ka viņam nepiedien sēdēt pie ēzeļa kapa un pārtikt no ļaužu dāvanām. Tomēr atgriezties aulā neuzdrīkstējās — tur ar viņu izrēķinātos mulla. Viņš uzcēla pie upes nelielas dzirnavas un sāka tajās strādāt. Ļaudīm pavēstīja, ka esot aizņemts ar «svētā šeiha» lietu kārtošanu, tālab nevarot tik bieži ierasties pie viņa kapa. Taču šad un tad viņš tur parādījās un sēdēdams murmināja it kā lūgšanas vārdus.

Pēc kāda laika valodas par jauno «svētā vīra kapu» nonāca līdz tā mullas ausīm. Viņš pats gribēja pārliecināties, kas tas par kapu. Atnāca un ieraudzīja savu skolnieku.

— Tad re, kur tu esi, nelieti, mana ēzeļa zagli! Atbildi — kas tas par kapu?

Sākumā skolnieks izbijās, taču tūdaļ apķērās, kas atbildams.

— Starp šo «svēto» kapu un tavu «svēto» kapu, mīļais mulla, nav nekādas starpības! — viņš sacīja. — Mans «svētais» ir tava «svētā» dēls!

Mulla saprata, ka prātīgāk ir necelt lielu brēku un neķildoties ar savu skolnieku, tālab bez liekas tūļāšanās devās atpakaļ uz mājām.

Sensenos laikos kādā kalnu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija kupla ģimene. Visi dzīvoja saticīgi, bez rūpēm un raizēm: kopā strādāja uz lauka, kopā sēdās pie pusdienu galda, kopā dalīja priekus un bēdas.

Viendien vecais vīrs piecēlās agri no rīta un izgāja ārā, lai pat-arotu zirgus. Skatās: pa nakti atnākusi ziema — Viss apsnidzis baltiņ balts. Dziļš sniegs klāj arī pagalmu, bet tam pāri uz vārtu pusi iemītas svaigas pēdas.

Vecais vīrs izbrīnījās: šonakt viņu sakļā neviens svešs nav nakšņojis, arī mājinieki — dēli, vedeklas, mazbērni — visi ir mājās. Vīrs nosprieda izdibināt, uz kurieni šīs svešās pēdas aizvedīs.

Viņš izgāja pa vārtiem un devās pa iemītajām pēdām. Izgājis cauri visam aulam, nonāca uz lauka, taču pēdas aizvien vēl rebeidzās. Lauka vidū auga vientuļš ērkšķu krūms. Vīrs skatās — pēdas izzūd pie šī krūma.

Vecais vīrs nostājās krūma priekšā un sacīja:

— Lūdzu, atsaucies — kas tu esi, kas šorīt no rīta izgāji no manas mājas un paslēpies šeit, šajā krūmā?

— Es esmu tava Laime, — no krūma atsaucās. — Sadomāju atstāt tavu māju, jo gribu pāriet, vei, uz to sakļu, kas atrodas viņā aula malā. Bet, tā kā tu prati mani panākt, es izpildīšu vienu tavu vēlēšanos. Saki — ko tu visvairāk vēlētos — lopus, zemi vai greznus tērpus?

— Mīļā Laime, lūdzama, brīsniņu pagaidi, kamēr aiziešu uz mājām apspriesties ar mājiniekiem, — vecais vīrs mīļi palūdza.

— Labi, — Laime atbildēja, — pagaidīšu, tikai ilgi nevilcinies.

Vecais vīrs aizsteidzās uz mājām un izstāstīja visu: kā viņus atstājusi Laime, kā viņš to panācis un ko tā likusi priekšā izvēlēties.

Lielā ģimene sāka apspriesties.

— Palūdz Laimei vairāk zemes, izaudzēsim labu ražu un dzīvosim, bēdu nepazīdami, — sacīja sieva.

— Varbūt labāk palūgt labus auļu zirgus? — ieminējās vecākais dēls.

— Nenāktu par ļaunu tikt pie grezniem, dārgiem tērpiem! — sacīja vecā vīra meitas.

Bērni sāka strīdēties — katrs gribēja pierādīt, ka tieši viņa vēlēšanās ir vispareizākā.

Negaidot ierunājās visjaunākā vedekla, kuras balss nekad nebija skanējusi tālāk par ģimenes pavardu.

— Ja atļauts, tad palūdziet Laimei ģimenes godu, — viņa bikli sacīja. — Lai tas nekad neatstāj mūsu mājas!

— Pareizi, meit! — vecais vīrs priecīgs atsaucās.

— Kā es, vecā, par to agrāk neiedomājos! — sacīja vīra sieva.

— Nu arī pārējie apstiprināja, ka jaunākās vedeklas vēlēšanās ir vispareizākā.

Vecais vīrs aizdiedza atpakaļ uz lauku. Piegāja pie ērkšķu krūma.

— Ilgi gan tu apspriedies ar mājiniekiem! — Laime sacīja.

— Tad saki — ko viņi izvēlējās?

Un vecais vīrs sacīja:

— mīļā laime, vari paņemt visu, tikai atstāj mūsu mājās ģimenes godu.

— Tad, redzams, es nevarēšu pamest tavas mājas, — noklausījusies vīra vārdus. Laime atbildēja, — jo tur, kur mājo ģimenes gods, atrodos arī es. Tālab nekur prom neiešu!

Laime atgriezās atpakaļ vecā vīra mājās, un atkal viņa kuplā ģimene dzīvoja bez kādām rūpēm un raizēm.

Stāsta, ka senos laikos kādā kalnu aula dzīvojis vecītis ar vecenīti. Abi bijuši lieli savādnieki: ja viens ko teicis, otrs katrā ziņā to apstrīdējis. Ja vecītis sacījis: «Kvēpi ir melni,» — vecenīte kliegusi pretī: «Nē, balti!» Ja vecenīte sacījusi: «Piens ir balts,» — vecītis kliedzis: «Nē, melns!»

Lai ko vecītis darījis, vecenīte ar to nekad nav bijusi mierā, rūkusi un lamājusies. Un, jāteic, tikai tālab, ka pati bijusi liela muļķe un tiepša.

Reiz rudenī vecītis nosprieda sagadat ziemai gaļu un apkāva visas aitas.

Vecenīte, ieraudzījusi tukšo aitu kūti, sacīja:

— Ko tu, vecais, izdarīji? Vai mēs spēsim apēst tādu lērumu gaļas?

— Ek, vecen, tu neka nesaproti! Ziemā šī gaļa mums lieti noderēs. Atnāks saltums — visu pievāks!

Tavu brīnumu! Vecenīte mirklī apklusa un nemaz vairs nestrīdējās. Viņa gaļu izžāvēja un noglabāja.

Pagāja rudens, pienāca ziema. Vecenīte neko nesaka vecītim, tikai gaidīdama gaida Saltumu.

Vienu vakaru vecenīte izgāja aiz pagalma vārtiem un redz — viņu mājai garām iet nepazīstams vīrs. Vecenīte šo tūliņ uzbilda:

— Labvakar, labais cilvēk! Saki — vai tu neesi Saltums?

Garāmgājējs izbrīnījies apstājās. Viņš nosprieda, ka vecenīte viņu noturējusi par kādu citu, un nodomāja: «Kas ir, izjokošu veco sievu!»

— Jā, mans vārds ir Saltums, — viņš atbildēja. — Bet kā tu mani pazini?

— Pazinu gan. Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu — mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt! — vecenīte sacīja.

Šis garāmgājējs bija liels viltnieks un jokupēteris. Tam nekas nebija pretim iedzīvoties uz svešu laužu rēķina. Viņš vecenītei sacīja:

— Biju domājis gaļu paņemt citu reizi, bet, ja tu tik neganti piktojies, aiznesīšu tūliņās.

Un garāmgājējs iegāja mājā. Viņš palīdzēja vecenītei sakraut ga]u lielā maisā, tad uzvēla to sev plecos un aizgāja.