Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Aizritēja gari gadi. Lāga vīrs, tāpat kā agrāk, saprata zvēru un putnu valodu un nevienam par to neteica ne vārda.

Reiz viņš sēdēja uz savas sakļas sliekšņa un raudzījās, kā pagalmā kašņājas vistas. Gailis, atradis prosas graudiņu, pats to neēda, bet pasauca vistu un tai sacīja:

— Cekulīt, šekur graudiņš, apēd to!

— Es i tāpat esmu paēdusi, — viņa atbildēja, — ēd pats!

Lāga vīram šāda gaiļa un vistas saruna izklausījās jocīga, un viņš skali iesmējās. Tobrīd no sakļas iznāca viņa sieva. Tā bija dikti ziņkārīga un allaž gribēja visu zināt — ko vajag un ko nevajag.

— Kālab tu smejies? — viņa vaicāja vīram.

— Gailis pārāk jocīgi centās pierunāt vistiņu apēst prosas graudu.

— No kurienes tu zini, ko kladzina vistas? Man jau agrāk šķita, ka tu saproti putnu un zvēru valodu, bet domāju, ka alojos.

Vīrs negribēja lauzt lauvam doto vārdu, tomēr uzstājīgās sievas priekšā nespēja noturēties un atzinās. Kopš tās reizes viņš zaudēja savas brīnumainās spējas saprast zvēru un putnu valodu.

Reiz Laime, Prāts un Bagātība iesāka strīdēties.

— Es esmu vissvarīgākā, — lielīgi sacīja Bagātība.

— Bez laimes arī bagātībai nebūs vērtības, — iebilda Laime.

— Ja trūks prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēs līdzēt, — sacīja Prāts.

Viņi ilgi strīdējās, līdz pēdīgi nolēma parbaudīt, kuram taisnība.

Visi trīs devās pasaulē un, necik ilgi gājuši, satika jaunu, nabadzīgu džigitu, kas savā mazaja zemes gabaliņā sēja kukurūzu.

Prāts, Laime un Bagātība apstajās.

— Es pavēlu: lai nabaga vīra kukurūzas lauks pārklājas ar zelta gabaliņiem! — sacīja Bagātība, paceldama roku.

Tai pašā mirklī lauks pārklājās ar spožiem dārgakmeņiem.

Bet Prāts, lai pierādītu savu pārākumu, tūliņ atstāja nabaga puisi, un tā džigits palika bez prāta. Ieraudzījis zelta dārgakmeņus, viņš tos noturēja par parastiem laukakmeņiem.

— Vai, ļautiņi mīļie, mani piemeklēja nelaime! Uz mana kukurūzas lauka nobira akmeņu krusa! — viņš iekliedzas, skriedams to pavēstīt citiem.

Pirmo džigits satika baju bagātu saimnieku.

«Kas puisi tik dižen satraucis? … Jāšu paskatīties, kāda nelaime to piemeklējusi,» bajs nosprieda un aizjāja uz nabadzīgā džigita lauku.

Aizjājis ieraudzīja zelta gabalus. Izlikdamies, ka notic džigita aplamiem vārdiem par akmeņu krusu, viņš pasauca nabaga puisi un sacīja:

— Kas ir, puis, darīsim tā. Man ir zemes diezgan, tālab izlīdzēšu tev nelaimē. Tu ņem manu vislabāko lauku, bet es ņemšu tavējo — ar akmeņiem nosēto.

Džigits nespēja vien nopriecāties, ka pret mazo zemes ielāpiņu iemainījis tik labu lauku!

Bajs nolasīja no džigita lauka visus dārgakmeņus un aizveda tos arbās, bet džigits ķērās art jauno lauku.

Tad Laime, lai pierādītu savu pārākumu, paskatījās uz nabaga džigitu un sacīja:

— Esi laimīgs!

Kur gadījies, kur ne, pie džigita piejāja karavīru pulks.

— Mēs jau sen meklējam sev cienīgu vadoni, — karavīri sacīja. — Tad, lūdzams, neatsaki un stājies mūsu priekšgalā.

Džigits aiz muļķības (jo prāta viņam nebija) nezināja, ko atbildēt, tāpēc palocīja galvu. Karavīri tūliņ pasniedza viņam sudraba bruņukreklu, apjoza dārgu zobenu, uzsēdināja melnā auļotājā un aizveda līdzi. Džigits tagad izskatījās tik brašs, ka ne pazīt vairs nevarēja!

Pulks apstājās uz nakti tā paša baja aulā, kurš savu lauku bija apmainījis pret nabadzīgā džigita zemes ielapiņu. Šim bajam bija skaista meita — skaistāku i meklēdams nesameklēsi.

— Kas ir, puiši, saprecināsim mūsu vadoni ar baja meitu! — karavīri nosprieda un aizsūtīja pie baja preciniekus.

Bajs piekrita. Tā džigits kļuva par viņa meitas līgavaini.

Bajs sarīkoja lepnas dzīres, saaicināja pulka ļaužu, lai tie paskatās uz meitas līgavaini. Bet džigits i muti neatver, tikai ērmoti blenž apkārt.

Tā viņš sēž vienu dienu, otru, kā ūdeni mutē ieņēmis. Lai kurš no baja radiem pienāk tam klāt un uzsāk valodas, šis nesaka ne vārda.

— Kāpēc līgavainis visu laiku klusē? — baja radi brīnās. — Varbūt viņš neprot runāt?

Trešajā dienā arī bajs noskaitas.

Bagātība un Laime redz, ka nav vairs labi, un palūdza Prātu:

— Atgriez, lūdzams, džigitam saprašanu!

Prāts paklausīja un atdeva atpakaļ nabaga puisim prātu. Tieši tobrīd pie džigita pienāca bajs un gribēja parunaties.

— Saki, džigit, — viņš vaicāja, — kālab tu visu laiku klusē?

Džigits, visiem par lielu brīnumu, ierunājās:

— Kad es biju vēl mazs puika, mūsu aulā iebruka ienaidnieki. Iedzīvotāji visi kā viens cēlās aizstāvēties — i vīrieši, i sievieši. Bet drošsirdīgāk par citiem cīnījās kāds jauns džigits. Viņš viens pats pieveica gandrīz visus ienaidniekus. Kad kauja beidzās, izrādījās, ka šis jaunais džigits ir meitene, pārģērbusies vīriešu drēbēs. Tā es divas dienas klusēju un domāju: vai var šo meiteni drosmes ziņā pielīdzināt vīrietim?

Dzirdēdams šādu gudru un prātīgu sava nākamā znota valodu, bajs kļuva ļoti priecīgs.

Drīz vien viņi nodzēra jautras kāzas. Džigits paņēma jauno sievu un aizveda uz savu aulu.

Nepagāja ilgs laiks, kad Laime, Prāts un Bagātība atkal satikās. Viņi vienojās, ka cilvēkam vissvarīgākais tomēr ir prāts. Ja trūkst prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēj līdzēt.

Senos laikos dzīvoja divi brāļi. Viens dzīvoja Lejas Čegemā, otrs Kalna Čegemā.

Viendien jaunākais brālis sadomāja apciemot vecāko brāli. Viņš apsegloja savu ēzeli, iebēra maisā auzas un devās ceļā.

Aizjājis pie brāļa, piesēja ēzeli pie zedeņu žoga netālu no vārtiņiem, bet pats iegāja sakļā. Brāļi ilgi runājās par šo un to, pēc tam izgāja ārā, lai padotu ēzelim auzas. Skatās — ēzeļa nav.

Brāļi gāja ēzeli meklēt. Apstaigāja visu aulu — neatrada. Devās no aula ārā. Turpat tuvumā pletās liela pļava, kurā auga bieza un sulīga zāle. Brāļi nosprieda, ka ēzelis būs iemaldījies šajā pļavā.

Viņi devās tālāk pa ceļu un satika puiku.

— Saki, puišel, — vai neredzēji mūsu ēzeli?

— Kāds jūsu ēzelis izskatījās? Vai tas nebija ar kreiso aci akls, ar labo pakaļkāju klibs un uz muguras nestiepa auzu maisu?

— Uz mata tāds tas izskatījās! Tieši šo ēzeli mēs meklējam! Kur tu viņu redzēji? Uz kurieni viņš aizgāja?

— Es šo ēzeli neesmu redzējis, — puika atbildēja.

Brāļi izbrīnījās.

— Bet kā tu zini viņa pazīmes? Viņš tik tiešām ir ar kreiso aci akls, ar labo pakaļkāju klibs un uz muguras nes piesietu auzu maisu.

— Kālab man mānīties? Es no tiesas jūsu ēzeli neesmu redzējis, — puika atkārtoja un aizgāja savu ceļu tālāk.

Brāļi sāka gudrot: no kurienes puikam zināmas visas ēzeļa pazīmes un kāpēc tas sakās, ka lopiņu neesot redzējis? Abi nosprieda: puika būs ēzeli noslēpis.

Brāļi panāca puiku un aizveda pie tiesneša.

Tiesnesjs puiku sāka pratināt, kur nobēdzinājis ēzeli, ko tik pareizi aprakstījis brāļiem.

— Cienītais tiesnesi, es no tiesas šo ēzeli neesmu redzējis!

— Tad saki — no kurienes zini viņa pazīmes?

— Es gāju pa ceļu un redzēju ēzeļa atstātās pēdas. Labās pakaļkājas pēda bija mazāka un solis īsāks nekā citām kājām. Katram skaidrs, ka ēzelis ir klibs ar labo pakaļkāju. Tālāk es ievēroju, ka ceļa labajā pusē zāle noplūkta un apēsta, bet kreisajā nav aiztikta. Ja ēzelis būtu redzējis zāli arī kreisajā pusē, viņš to arīdzan būtu plūcis un ēdis. Tas nozīmē, ka ēzelis ir ar kreiso aci akis. Gāju tālāk un redzēju: koka zaros aizķērušies izrauti maisa diegi, bet zem koka nobārstītas auzas. Redzams, ēzelis pie šā koka bija apstājies un paberzējies — tā auzas izbirušas.