Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Paipala izspurdza no kviešiem un notupās sievai priekšā pie kājām.

«Kālab nenoķert tik treknu paipalu?» Kizaja nodomāja.

Viņa nolika bļodu ar pīrāgiem zemē un sāka ķerstīt paipalu. Te rādās — tā būs jau rokā, taču atkal uzspurdz gaisā un, palidojusi gabaliņu, notupstas netālu no sievas.

Pārlidodama no vienas vietas uz otru, paipala aizvilināja sievu krietni tālu no pīrāgu bļodas. Līdzko Kizaja nozuda kviešos, lapsa ķērās pie pīrāgiem. Viens, divi — viņa tos visus nolocīja, neatstādama paipalai neviena paša, pat bļodu izlaizīja un atkal paslēpās kviešos.

Kizaja ilgi dzinās paipalai pakaļ, bet veltīgi — tik un tā nespēja to noķert. Tad atcerējās pusdienas un steidza atpakaļ pie bļodas. Atnāk un redz: no pīrāgiem ne vēsts. Sieva iesāka vaimanāt: ar ko lai tagadiņ pabaro pļāvējas?

Pa to laiku paipala atgriezās pie lapsas, cerēdama, ka arī dabūs pamieloties, taču lapsa viņai neko nebija pataupījusi. Lapsa laizīdamās sāka paipalai pateikties:

— Paipaliņ, tu gan esi krietna draudzene — lai tev allahs piešķir laimi! Sen netiku tik gardi un sātīgi ēdusi. Šodien pieēdos veselai nedēļai. Nu mēs būsim nešķiramas draudzenes. Tu mani tik brangi pabaroji, ka knapi spēju kustēties. Ja tu tagadiņ mani mazliet pabaidītu, kļūtu vieglāk elpot.

— Labi, — atbildēja paipala. — Es lēnītiņām lidošu pa gaisu, bet tu, slēpdamās kviešos, skrien man nopakaļ. Kad došu zīmi, skrien ārā uz ceļa.

Tā nu paipala lido, bet lapsa skrien rāmā garā tai nopakaļ. Beidzās kviešu lauks, un, āre, abas jau atrodas pie tā aula, kur lapsa bija zagusi vistas.

Kāds vīrs pamanīja rudasti un skaļā balsī iesaucās:

— Ķeriet rudo viltnieci! Ķeriet ciet!

Saskrēja visi aula suņi. No mājām atsteidzās ļaudis — citam rokā runga, citam — dakšas.

Visniknākais aula suns noķēra lapsu aiz astes — aste palika viņam zobos, bet pati lapsa tomēr aizmuka.

Lapsa noslēpās biezā krūmā, ar pūlēm atgūdama elpu. Necik ilgi — un atlidoja paipala, notupās uz krūma un vaicāja:

— Nu saki, rudaste, — vai labi tevi pabaidīju?

— Es taču pajokoju, jo domāju, ka tu tikai drusciņ mani pabaidīsi, lai atvieglotu elpošanu, bet tu bezmaz mani iedzini kapā! — To pateikusi, lapsa klupa paipalai virsū un jau sakampa zobos.

Nabaga paipalai dižen sāpēja. Viņa redz — lapsa viņu tūliņās nožņaugs. Jāizgudro, kā paglābties.

— Saki, rudastīt, — kas šodien par dienu? — paipala negaidot ievācējās.

— Trešdiena, — lapsa atbildēja.

Tiklīdz lapsa pavēra muti, tā paipala uzspurdza gaisā un aizlidoja.

Tā beidzās lapsas un paipalas draudzība. Ja tagad lapsa ierauga paipalu, katrā ziņā grasās to noķert.

Sensenos laikos reiz stepē ganījās kamielis, neviena netraucēdams un savā nodabā plūkdams zāli.

Kamieli ieraudzīja lapsa un sadomāja pamieloties ar tā gaļu. Viņa piegāja pie kamieļa un bargā balsī sacīja:

— Kas tev atļāvis te zāli ēst? Šī zeme pieder man!

— Atved liecinieku. Ja tas apliecinās, ka stepe pieder tev, es aiziešu, — kamielis atbildēja.

Lapsa aizskrēja meklēt liecinieku. Viņa ilgi meklēja, līdz pēdīgi satika vilku.

— Labdien, pelēcīt! — lapsa sveicināja. — Vai negribi panašķoties ar treknu kamieļa gaļu?

— Dikti gribu, — vilks atbildēja, zobus klabinādams.

— Tad nāc līdzi uz stepi! Tur ganās kamielis. Tu viņam pateiksi, ka stepe pieder man. Kad kamielis pagriezīsies, lai ietu prom, klūp viņam virsū un saplosi gabalos.

Labi. Lapsa ar vilku devās uz stepi. Kamielis, ieraudzījis lapsu, vaicāja:

— Nu, vai atvedi liecinieku?

— Atvedu. Mans liecinieks ir pelēkais vilks, — lapsa teica.

Tagad ierunājās vilks:

— Es jau sen dzīvoju pasaulē, un, cik atminos, šī stepe allažiņ ir piederējusi lapsai.

— Ja tā ir taisnība, — kamielis sacīja, — tad es atstāšu šo vietu. Svešas mantas man nevajag. Arī saplūkto zāli, ko nepaguvu norīt un kas atrodas tepat mutē, gribu atdot saimniecei atpakaļ. Es tūliņās atvēršu muti, bet tu, vilciņ, izvelc zāli ārā.

Tiklīdz muļķa vilks iebāza mutē galvu, tā kamielis viņu cieši sakoda zobos.

Lapsa, to redzēdama, pabēga maliņā un sacīja:

— Tad redz, kā izrēķinās ar tiem, kas saka nepatiesību!

Kalnu aulā reiz dzīvoja kāds lāga vīrs. Viņš saprata putnu un zvēru valodu, tikai nevienam to nedrīkstēja izpaust, jo zvēru karalim lauvam bija devis vārdu. Ja viņš vārdu lauztu, zaudētu savas brīnumainās spējas.

Vienreiz šis lāga vīrs devās pasērst pie aitu ganiem, kas ganīja augstu kalnos.

Kad līdz ganu apmetnei bija atlicis mazs ceļa gabals, vīrs pēkšņi izdzirda gaudošanu: netālu aizā sarunājās vilki.

— Šonakt, kad sacelsies stipra sniega vētra un gani baidīsies no apmetnes bāzt degunus ārā, mēs noķersim un aiznesīsim vistreknākos aunus, — sacīja vilku bara vadonis.

Vilku gaudošanu izdzirda aitu suns un ierējās:

— Ja gans man atdotu rudā auna taukasti, tad šiem vilkiem izietu plāni!

Lāga vīrs atnāca uz ganu apmetni. Gani viņu laipni sagaidīja, kā tas pieņemts, un ķērās gatavot cienastu. Izraudzīja vistreknāko vērsi un gribēja to ciemiņam par godu nokaut, taču vīrs viņus atturēja, sacīdams:

— Labāk nokaujiet, vei, šo — rudo aunu!

Ciemiņa vārds ir likums. Vecākais gans nokāva rudo aunu. Izvārīja gāju. Visi apsēdās ieturēt vakariņas. Ciemiņam pienākas labākais gaļas gabals, tālab vecākais gans sniedza lāga vīram taukasti. Ciemiņš paņēma cienastu, tad pasauca aitu suni un taukasti nometa tam priekšā. Gani izbrīnījās, taču neko neteica un pasniedza ciemiņam citu gaļas gabalu.

Pēc vakariņām visi nolikās gulēt. Lai gan ārā plosījās sniegputenis, gani aizmiga ciešā miegā. Naktī ne reizes neierējās suņi — tātad viss bija kārtībā un valdīja miers.

Uz rīta pusi vētra norimās. Gani piecēlās un redz: apkārtni klāj mīksta, balta sniega seģene, bet aplokā nevaid nedz aitu, nedz to sarga — aitu suņa.

Gani devās meklēt aitas. Necik ilgi meklējuši, tās atrada, cieši saspiedušās barā. Apkārt aitām skraidīja suns, bet turpat sniegā gulēja divi beigti vilki.

Ieraudzījuši nokostos vilkus, gani paskatījās uz aitu suni un teica:

— Redzams, ne velti ciemiņš viņam atdeva auna taukasti. Mūsu uzticamais palīgs — suns allažiņ labi jābaro!

Gani dzina aitas uz aploku. Ciemiņš skatās — aitām nopakaļ tek maziņš, balts jēriņš. Ciemiņš piegāja jēriņam tuvāk un izdzirda, ka viena aita — jēriņa mātel — mazulim vaicā:

— Kālab tu, dēliņ, arvien atpaliec no bara?

— Tālab, ka manī glabājas visa mūsu ganāmpulka laime: tā mani nospiež un neļauj brīvi skriet līdz ar citām aitām.

Lāga vīrs, iegrimis domās, soļoja aiz jēriņa.

Kad gani sadzina aitas aplokā, vecākais gans ciemiņam sacīja:

— Paldies tev, ka vakar pabaroji mūsu aitu sargu — vilku suni. Izsalcis viņš nebūtu spējis pieveikt pelēkos laupītājus, kas izgājušo nakti uzbruka ganāmpulkam. Par to gribam tev atlīdzināt un uzdāvināt desmit vistreknākās aitas. Izraugies pats, kuras labāk patīk.

— Ja esat sadomājuši pasniegt man dāvanu, tad uzdāviniet, vei, šo balto jēriņu, — ciemiņš atbildēja.

Gani uzdāvināja lāga vīram balto jēriņu, un ciemiņš aizgāja savu ceļu tālāk. Viņš aizveda jēriņu mājās, un kopš tā laika viņa sakļā [2] Sakļa — Kaukāza kalniešu mājoklis. netrūka nedz laimes, nedz mantas.