KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Ieradies viņš nometās ceļos, izraudājās un izstāstīja, ka zvērējis tēvam būt par laupītāju, bet aiz labās audzināšanas un smalkajām manierēm nevar neviena ne nokaut, ne ap­laupīt. Ko darīt, un kā rīkoties?

Klostera priekšnieks iešņauca divpadsmit reizes tabaku, divpadsmit reizes apdomājās un tad sacīja:

— Mīļais dēls, par to es tevi uzteicu, ka tu esi pieklājīgs un laipns pret citiem cilvēkiem, bet par laupītāju būt tu ne­vari, jo, pirmkārt, tas ir nāves grēks, otrkārt, tu šo amatu neproti. Taču, lai izpildītu tēvam doto solījumu, tu arī turp­māk patukšosi cilvēkiem kabatas, tikai godīgā kārtā. Tu kļūsi par ceļa nodevu ievācēju. Gaidīsi, kamēr parādīsies kāds braucējs, apturēsi to un iekasēsi divus kreicerus ceļa nodevu. Saproti? Un, piekopdams šādu amatu, tu varēsi būt laipns un pieklājīgs, kāds tu vēlies un proti būt.

Klostera priekšnieks aizrakstīja apriņķa priekšniekam uz Trutnovu un lūdza, lai jaunajam Neģēlio piešķirot ceļa no­devu iekasētāja vietu. Ar šo vēstuli Neģēlio devās uz Trut­novu un no turienes uz Zalesji par ceļa nodevu ievācēju. Tā pieklājīgais laupītājs dabūja labu amatu, visā pieklājībā apturēja ratus un karietes un iekasēja divus kreicerus no braucēja.

Pēc daudziem daudziem gadiem Broumovas klostera priekšnieks sadomāja braukt uz Upici pie turienes amata brāļa. Viņš jau iepriekš ar patiku domāja, kā Zalesjes muitas punktā sastaps pieklājīgo Neģēlio un apvaicāsies, kā viņam klājas. Un patiešām pie aizkārtnes viņu apturēja ūsains tē­vainis — tas bija pats Neģēlio — un, kaut ko purpinādams, pastiepa roku.

Klostera priekšnieks pasniedzās uz kabatas pusi, bet, tā kā viņš bija diezgan resns, tad viņam vajadzēja ar vienu roku pieturēt vēderu, lai varētu otiu iebāzt bikšu kabatā; pagāja labs brītiņš, kamēr sameklēja naudu.

Bet Neģēlio pēkšņi uzbrēca rupjā balsī:

— Nu, vai būs vai ne? Cik ilgi man vajadzēs gaidīt, ka­mēr dabūšu tos nožēlojamos divus kreicerus?

Klostera priekšnieks, rakņādamies pa maciņu, atbildēja:

— Man nav neviena kreicera, mīļais draugs; esiet tik laipns un samainiet man desmitnieku.

— Brauciet ratā! — atkliedza Neģēlio. — Ja jums nav naudas, kāds velns jūs dīda un liek dauzīties apkārt? Vai nu dodiet divus kreicerus, vai grieziet ilksis uz otru pusi!

— Neģēlio, Neģēlio, — klostera priekšnieks apbēdināts izsaucās, — vai tad tu mani nepazīsti? Kur palikusi tava pie­klājība?

Neģēlio apmulsa, jo tikai tagad pazina klostera priekš­nieku. Viņš tikko noturējās, neizteicis kādu rupjību, bet sa­valdījās un atbildēja:

— Nebrīnieties, jūsu godība, ka esmu kļuvis nepieklā­jīgs. Vai kāds kaut kur ir redzējis naktssargu, sētnieku vai nodokļu piedzinēju, kurš nebūtu mazliet rupjš?

— Tev taisnība, — klostera priekšnieks piekrita, — tādu neviens nekur nav redzējis.

— Reče nu, — Neģēlio noņurdēja. — Nu, tad lasieties pie visiem velniem!

Tā beidzās pasaka par pieklājīgo laupītāju; droši vien viņš pats jau sen miris, bet viņa pēcnācējus jūs sastapsiet daudzās jo daudzās vietās un amatos. Viņus viegli pazīt, jo viņiem ļoti liela kāre kādu izbārt un izsunīt bez sevišķa iemesla. Un tas nu nepavisam nav labi!

Šķelmju zemē valdīja kāds karalis, un jāsaka, valdīja laimīgi, jo viņa pavalstnieki viņam no laba prāta un ar prieku klausīja, kā tam arī jābūt. Tikai viens viņam neklau­sīja, un tā bija viņa vienīgā meitiņa, mazā princesīte.

Karalis bija viņai stingri piekodinājis, ka uz pils kāpnēm nedrīkst rotaļāties ar bumbu, bet kur nu! Kādu dienu viņas auklei gadījās iesnausties, un princesīte tūliņ ar bumbu bija ārā uz kāpnēm, bet vai nu dievs bija gribējis viņu sodīt, vai velns aizspēris kāju priekšā, tikai princesīte pakrita un no­dauzīja celi. Viņa atsēdās uz kāpnēm un raudāja — ja viņa nebūtu princese, tad mēs ar mierīgu sirdsapziņu varētu teikt, ka viņa brēca pilnā kaklā. Skaidrs, ka tūliņ saskrēja visas galma dāmas ar kristāla mazgājamām bļodām un zīda pār- saitēm, desmit karaļa ārsti, trīs galma kapelāni, bet neviens nevarēja atbrīvot princesi no sāpēm.

Tobrīd pilij steberēja garām kāda veca sieviņa un, izdzir­dējusi princesi raudam, pienāca pie viņas, atsēdās blakus un laipni sacīja:

— Neraudiet taču, princesīt. Kā būtu, ja es jums atnestu kādu zvēru: acis viņam kā zaļi smaragdi, kurus neviens ne­var nozagt, ūsas viņam šitik garas, un tomēr viņš nav cil­vēks; kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda

zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabatiņās sešpa­dsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Tad taču jūs vairs neraudātu, vai ne?

Princesīte paskatījās uz večiņu, no vienas zilās acs viņai vēl ritēja asara, bet otra jau priekā smaidīja.

— Bet, vecmāmiņ, — viņa teica, — tāda zvēra taču pa­saulē nav.

— Ir gan, — večiņa atbildēja, — un, ja man karalis dos, ko es prasīšu, tad es jums šo zvēru atnesīšu.

To teikusi, viņa lēnītēm devās tālāk.

Princese palika sēžam uz kāpnēm, taču vairs neraudāja, foet prātoja, kas tas varētu būt par zvēru. Tad viņai kļuva žēl, ka viņai šī zvēra nav, ka vecmāmiņa to nekad neatnesīs, un viņa atkal sāka klusu raudāt. Taču karalis bija skatījies ārā pa logu, lai uzzinātu, kas princesei noticis, un bija visu redzējis un dzirdējis. Noskatījies, ka večiņa princesi tik jauki nomierina, viņš apsēdās atkal uz troņa starp saviem minis­triem un padomdevējiem, bet domas par dīvaino zvēru ne­deva viņam miera. «Acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar nozagt,» viņš domās atkārtoja, «šitik garas ūsas, un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirksteles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad nenoplīst, sešpadsmit kabati­ņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?»

Kad ministri redzēja, ka viņu karalis groza galvu, kaut ko čukst, ar rokām rāda sev zem deguna milzīgas ūsas, tad nevarēja aptvert, kas ar viņu noticis, kamēr beidzot vecais kanclers saņēma dūšu un apvaicājās karalim pēc iemesla.

— Es lauzu galvu, kas tas ir par zvēru, — karalis atbil­dēja, — kam acis kā zaļi smaragdi, kurus neviens nevar no­zagt, šitik garas ūsas un tomēr nav cilvēks, kažoks met dzirk­steles un tomēr nesadeg, kājās zīda zeķītes, kas nekad neno­plīst, sešpadsmit kabatiņās sešpadsmit nažu, ar kuriem tomēr nevar pats sev gaļu sagriezt. Kas tas ir?

Tagad nu ministri un padomdevēji sēdēja, grozīja galvas, rādīja ar rokām sev zem deguna milzu ūsas, bet neviens^ nevarēja iedomāties, kas tas ir par zvēru. Beidzot vecais kanclers atbildēja visu vietā to pašu, ko princese bija tei­kusi večiņai:

— Karali, tāda zvēra pasaulē nav.

Taču karalis nelikās mierā un sūtīja večiņai pakaļ vis­ātrāko kurjeru. Tas auļoja tā, ka dzirksteles šķilās zem zirga pakaviem, bet panāca večiņu tikai tad, kad tā jau sēdēja, savas būdiņas priekšā.

— Vecmāmuļ, — kurjers, zirgā sēdēdams, uzsauca, — mūsu kungs un karalis grib dabūt to zvēru.

— Viņš dabūs, ko grib, — večiņa atbildēja, — ja dos man tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem viņa mātes aubītes.

Kurjers drāzās atpakaļ uz pili tā, ka putekļu mākonis vēr- pās līdz debesīm.

— Kungs un karali, — viņš sauca, — večiņa dos to zvēru r ja dabūs no jums tik daudz dālderu, cik vistīrākā sudraba saiet zem jūsu mātes aubītes.