KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Nē, tā tas nedrīkst turpināties, — Putlūriņš noteica, — es nevaru šo lopu te vairs ilgāk turēt.

Viņš piezvanīja dzīv­nieku aizsardzības bied­rībai un lūdza augšmi­nēto godāto biedrību dot patvērumu pūķu mazulim, kā to mēdz dot noklīdušiem suņiem un kaķiem.

— Kāpēc gan ne? — atbildēja dzīvnieku aizsardzības biedrība un pievāca pūķi. — Bet es gan vēlētos zināt, — biedrība mazliet vēlāk jautāja, — ko īsti tāds jauns pūķis ēd. Zooloģijas grāmatās par to nekas nav rakstīts.

Izmēģināja dot pienu, cīsiņus, presēto desu, olas, burkā­nus, biezputru, šokolādi, zirņus, siena viru, graudus, tomā­tus, rīsus, baltmaizi, cukuru, kartupeļus un bumbierus; pūķu- lēns nepēla neko, bet notiesāja arī grāmatas, avīzes, gleznas un durvju rokturus, gluži vienkārši, visu, kas tur bija atro­dams. Un viņš auga tik ātri, ka bija jau krietna vilku suņa lielumā.

Tikmēr dzīvnieku aizsardzības biedrībai pienāca no tālās Bukurestas telegramma burvju rakstā, kas tā skanēja:

«Pūķu mazulis apburts cilvēks sīkākas ziņas mutiski ieradīšos tuvāko trīssimt gadu laikā galvenajā stacijā burvis Bosko.»

Tagad dzīvnieku aizsardzības biedrība pakasīja pakausi un teica:

— Oho, ja pūķis ir apburts cilvēks, tad dzīvnieku aizsar­dzības biedrībai nav gar to daļas, drīzāk atradeņu vai bāriņu namam.

Taču atradeņu un bāriņu nami atteica:

— Oho, ja šis cilvēks ir pārvērsts par dzīvnieku, tad tas nav cilvēks, bet dzīvnieks un tam jāpaliek dzīvnieku aizsar­dzības biedrības apgādībā.

Un, tā kā viņi nevarēja vienoties, vai noburts cilvēks ir uzskatāms par cilvēku vai par dzīvnieku, tad ne vieni, ne otri nedeva pūķim pajumti, un nabaga pūķis nezināja vairs, kam viņš pieskaitāms; tas viņam tā ķērās pie sirds, ka viņš pār­stāja ēst, — galvenokārt to varēja sacīt par trešo, piekto un septīto galvu. Bet dzīvnieku aizsardzības biedrībā mēdza bieži iegriezties kāds neliels, vājš vīrelis, kautrs un nema­nāms, kluss kā pelīte; viņa uzvārds sākās ar N — Niekabīlis, Neraža vai Naktspamaša — ak nē, viņu sauca Lētprātiņš! Nu, kad šis Lētprātiņš redzēja, ka pūķis aiz sirdsēdām nokar galvas citu pēc citas, tad sacīja dzīvnieku aizsardzības bied­rībai:

— Godātie kungi, vienalga, vai pūķis ir dzīvnieks vai cil­vēks, es ņemšu viņu pie sevis un gādāšu par viņu no laba prāta un visas sirds!

Tad visi sauca «urā», un Lētprātiņš veda pūķi uz mājām.

Gods, kam gods nākas, viņš turēja vārdu un gādāja par pūķi no visas sirds. Viņš ēdināja to, sukāja un glāstīja, jo bija liels dzīvnieku draugs. Ik vakaru, pārnācis no darba, viņš veda pūķi pastaigāties, lai tas dabūtu mazliet izkustē­ties; pūķis cilpoja viņam pakaļ, vēdināja asti kā sunītis un klausīja uz vārdu Amīna. Taču kādu vakaru viņus satika pilsētas dīriķis un teica:

— Vadzi, Lētprātiņa kungs, kas tas jums ir par zvēru?

Ja tas ir meža zvērs, plēsīgs dzīvnieks, tad to nedrīkst vadāt pa ielām; ja tas ir suns, tad nopērciet viņam žetonu un kakla siksnu.

— Tas ir reti sastopams suņu sugas pārstāvis, — Lētprā­tiņš atbildēja, — tā saucamais pūķu pinčers vai septiņgal- vainais čūsku suns. Vai ne, Amīna? Neraizējieties, dīriķa kungs, es nopirkšu viņam žetonu.

Un viņš nopirka vajadzīgo, lai gan par to bija jāizdod pē­dējā krona. Bet vakarā viņam atkal pagadījās ceļā dīriķis un teica:

— Lētprātiņa kungs, tā tas nevar iet. Ja jūsu sunim ir septiņas galvas, tad saskaņā ar priekšrakstiem žetonam jā­būt uz katra kakla.

— Bet, dīriķa kungs, — gaudās nabaga Lētprātiņš, — Amīnai jau ir žetons uz vidējā kakla.

— Ar to nepietiek, — atbildēja dīriķis, — pā­rējās sešas galvas taču skraida apkārt bez kakla siksnām un žetoniem, kā noklīduši suņi. Es likšu vest jūsu suni uz dīrātavu.

— Pagaidiet mazliet, dīriķa kungs, — Lētprā­tiņš lūdzās, — es nopir­kšu Amīnai pārējos že­tonus. — Un viņš gluži nelaimīgs devās uz mā­jām, jo viņam nebija ne sarkana hellera pie dvēseles.

Mājās viņš apsēdās un teju pat sāka raudāt aiz lielām sirdssāpēm. Atkal un atkal viņam bija jādomā, ka dīriķis pār­dos Amīnu kādam cirkam vai pavisam nobeigs. Un, kad nu viņš tā mocījās un bēdājās, pūķis pienāca klāt, ielika visas septiņas galvas viņam klēpī un paskatījās uz viņu ar brīnum­skaistu sērīgu skatienu; tādas skaistas, gandrīz vai cilvēka acis ir katram dzīvniekam, kad tas uzlūko cilvēku ar mīles­tību un paļāvību.

— Es tevi nevienam neatdošu, Amīna, — Lētprātiņš sacīja un noglāstīja pūķi. Tad viņš paņēma pulksteni, ko bija man­tojis no tēva, savu svētdienas uzvalku un labākās kurpes, pārdeva to visu un vēl mazliet aizņēmās naudu. Par visu summu viņš nopirka žetonus un siksnas savam pūķim, un, kad viņš parādījās ielā, žetoni skanēja un šķindēja kā zvār­guļi pie ilkss vai loka.

To pašu vakaru pie viņa ienāca nama īpašnieks.

— Lētprātiņa kungs, jūsu suns man diezin kā nepatīk. Es gan neko daudz nesaprotu no suņiem, bet viens otrs apgalvo, ka tas esot pūķis, un tādu es savā namā negribu turēt.

— Namsaimnieka kungs, — Lētprātiņš atbildēja, — Amīna nevienam nav pāri nodarījusi.

— Man par to ne silts, ne auksts, — namsaimnieks no­teica, — bet solīdos namos pūķus netur, un ar to pietiek. Ja nedosiet suni projām, tad ar pirmo uzteicu jums dzīvokli. Man ir gods atvadīties, Lētprātiņa kungs. — Un viņš aizcirta durvis.

— Re nu, Amīna, — Lētprātiņš caur asarām sacīja, — mums vēl būs jāpārceļas uz citu vietu. Bet es tevi nedošu nevienam!

Tad Amīna pavisam klusu pienāca klāt, un pūķa acis sta­roja tādā maigumā, ka Lētprātiņš bija spiests novērsties, lai neizrādītu savu aizkustinājumu.

— Nu, nu, vecais draugs, — viņš tikai sacīja, — tu jau zini, ka es tevi mīlu.

Kad nākamā dienā viņš noraizējies ieradās darbā — viņš bija rakst­vedis kādā bankā, — šefs aicināja viņu pie sevis.

— Es gan negribu ie­jaukties jūsu privātās darīšanās, Lētprātiņa kungs, — šefs sacīja, — bet par jums klīst tādas dīvainas baumas, it kā jūs turot savā dzī­voklī pūķi. Redziet, ne­viens no jūsu priekšnie­kiem to nedara. Karalis vai sultāns — tie vēl va­rētu to atļauties, bet vienkāršiem ļaudīm tas neklājas. Jūs dzīvojat pāri saviem līdzekļiem, Lētprātiņa kungs. Vai nu dodiet projām savu pūķi, vai ar pirmo datumu uzteicu jums darbu.

— Šefa kungs, — Lētprātiņš klusu, bet nelokāmi atbil­dēja, — Amīnu es nevienam neatdošu.

Un viņš devās uz mājām tik sagrauzts un noskumis, ka to nemaz aprakstīt nevar. Mājās viņš atsēdās pie galda ne dzīvs, ne miris, un asaras plūda viņam no acīm.

— Nu mums ir gals klāt, — viņš raudādams sacīja. Tad viņš juta, ka viena pūķa galva uzgulstas viņam uz ceļgala. Viņš caur asarām neko nevarēja redzēt, tikai glāstīja to un čukstēja: — Nebaidies, Amīna, es tevi nepametīšu!

Glāstīdams pūķa galvu, viņš pēkšņi noprata, ka tā ir mīk­sta un cirtaina; izslaucījis asaras no acīm, viņš ieraudzīja, ka

pie viņa nometusies ceļos brīnumdaiļa jaunava un sirsnīgi uzlūko viņu.

— Mīļā pasaulīti — Lētprātiņš izsaucās. — Kur tad pali­kusi Amīna?

— Es esmu princese Amīna, — jaunava atbildēja. — Es biju ļauna un lepna, tāpēc mani pārvērta par pūķi. Bet tagad, Lētprātiņa kungs, es būšu paklausīga kā jērs.