KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

ar tabaku, bet pēc visas patiesības ir ragana, burve vai gaiš­reģe, — nu, šī pati Driģeniete saka Lauvasdūšam, ka likusi kārtis un tās parādījušas, ka viņpus Zižkovas pūķis Hulda- bors turot gūstā brīnumdaiļu jaunavu, ko nolaupījis viņas vecākiem, un ka šī jaunava esot Murciānijas princese.

— Murciānijas vai Kurciānijas, — kolēģis Lauvasdūša atbild, — bet pūķim skuķis jāatdod vecākiem, citādi es rīko­šos ar šo laupītāju atbilstoši dienesta noteikumiem, priekš­rakstiem, instrukcijām un reglamentam! — Un tā viņš apjoza kroņa zobenu un devās meklēt pūķi. Domāju, ka ikviens no mums viņa vietā būtu darījis to pašu.

— Kā tad citādi! — policists Urķis atsaucās. — Tikai ma­nos rajonos, Deivicē un Stršešovicē, nekādi pūķi nav manīti. Stāsti tālāk.

— Tātad kolēģis Lauvasdūša, — turpināja policists Liel­varis, — apjoza zobenu un to pašu nakti devās ārā no pilsē­tas. Un patiešām, nonācis pie grantsbedrēm, viņš izdzirdēja kādā bedrē, pareizāk sakot, alā, rupjas balsis baramies. Viņš paspīdināja kroņa lukturi un ieraudzīja pūķi ar septiņām galvām, kuras cita ar citu rājās, ķildojās un lamājās; pūķiem nav nekādu manieru un, ja ir, tad tikai sliktas. Vienā alas kaktā raudāja brīnumdaiļa jaunava un turēja ausis ciet, lai nebūtu jāklausās pūķu rešņajās balsīs.

— Ei, jūs! — uzsauca kolēģis Lauvasdūša, gan pieklājīgi, bet ar pienācīgo kārtības sarga stingrību. — Uzrādiet doku­mentus! Vai jums ir kādi papīri: dzimšanas apliecība, pase, izziņa no darba vietas, krājkases grāmatiņa, izraksts no mā­jas grāmatas vai kāds cits dokuments?

Viena pūķa galva sāka irgoties, otrā gānīties, trešā lādē­ties, ceturtā bārties, piektā mēdīties, sestā vaibstīties, bet septītā parādīja mēli. Taču kolēģis Lauvasdūša neapjuka un uzkliedza:

— Likuma vārdā — posieties un sekojiet man uz policijas iecirkni, un to skuķi arī paķeriet līdzi!

— Neuzpūties, ka nepārplīsti! — viena galva atsaucās. — Vai tu maz zini, kas es esmu? Es esmu pūķis Huldabors!

— Huldabors no Granādas kalniem! — sauca otrā.

— Godāts ari par Mulhacenas milzu čūsku! — brēca trešā.

— Es tevi aprišu kā zemeņu ogu! — draudēja ceturtā.

— Es tevi saplēsīšu lupatu lēveros un samalšu miltos! — auroja piektā.

— Es tevi iedzīšu stāvus zemē! — mauroja sestā.

— Un beigas tev būs, — piemetināja septītā briesmīgā balsī. Nu, zēni, ko, pēc jūsu domām, darīja kolēģis Lauvasdūša?

Vai domājat, ka viņš sabijās? Ne uz to pusi! Kad viņš redzēja, ka ar labu neko nepanāks, tad laida darbā savu policista rungu un zvetēja galvu pēc galvas, cik jaudāja, bet spēks vi­ņam bija kā lauvam.

— Dzi, tas nemaz nav slikti, — pirmā galva sacīja.

— Man tai vietā niezēja, — otrā teica.

— Man bija knislis iekodies skaustā, — trešā piebilda.

— Pakutini mani vēl ar savu smildziņu, mīlīt, — ceturtā ņirgājās.

— Bet drusku stiprāk, lai arī jūt, — piektā pieprasīja.

— Vairāk uz kreiso ausi, tur man dikti kut, — sestā sauca,

— Tavs salmiņš par mīkstu, vai tev nav nekā cietāka? — septītā jautāja.

Tad policists Lauvasdūša izvilka zobenu un deva katrai galvai pa triecienam, ka zvīņas vien grabēja.

— Tas jau bija labāk, — pirmā galva sacīja.

— Vismaz tu vienai manai tērauda blusai nocirti ausi, — otrā teica.

— Man tu nokapāji to matiņu, kas man līda acīs, — trešā paziņoja.

— Man tu nogludināji cekulu kā īsts frizieris, — ceturtā uzteica.

— Ar šo suku tu varētu mani sukāt katru dienu, — piektā noburkšķēja.

— Es gan no šī tutentiņa neko nemanīju, — sestā sūdzējās.

— Draudziņ, nopaijā mani vēlreiz, — septītā lūdzās.

Tad kolēģis Lauvasdūša izvilka savu kroņa revolveri un

izšāva septiņas reizes uz katru galvu pa kārtai.

— Nolāpīts! — iebrēcās visas galvas reizē. — Nemet man smiltis acīs! Man palika matos kaut kas karājoties! Man kas iesprūda zobos! Nē, tagad pietiek! — Un visas septiņas rīkles sāka spļaut uguni kolēģim Lauvasdūšam virsū.

Kolēģis Lauvasdūša nezaudēja galvu; viņš izvilka no ka­batas dienesta priekšrakstus un ātri pārskatīja, kas jādara policistam, saduroties ar pārspēku; izrādījās, ka tādā gadī­jumā jāizsauc papildspēki. Tad viņš apskatījās, kas darāms, ja izceļas ugunsgrēks; izrādījās, ka jāizsauc ugunsdzēsēji. Visu vajadzīgo izlasījis, viņš piezvanīja brīvprātīgo uguns­dzēsēju biedrībai, kā arī izsauca policijas palīgspēkus. Seši no mums, proti, policisti Ķēris, Tvēris, Turis, Tecis, Lecis un es, devāmies viņam palīgā. Kolēģis Lauvasdūša sacīja mums:

— Zēni, mums jāatbrīvo skuķis no šī pūķa nagiem. Diem­žēl pūķim ir bruņas, kuras zobens nevar pārcirst. Taču es izpētīju, ka uz skausta tās ir plānākas, lai nezvērs varētu pa­locīt galvas. Tāpēc, kad es noskaitīšu līdz trīs, tad cērtiet visi ar zobeniem tai vietā. Bet vispirms lai ugunsdzēsēji viņu ap­dzēš, citādi mēs sadedzināsim kroņa drēbes.

Un tad jau arī taurēdamas piebrauca septiņas ugunsdzē­sēju mašīnas ar septiņām šļūtenēm.

— Ugunsdzēsēji, uzmanību! — braši sauca kolēģis Lauvas­dūša. — Kad es teikšu «trīs», tad laidiet ūdeni katrs vienā rīklē, labi dziļi, aiz mandelēm, no kurienes nāk uguns ārā. Tātad: viens, divi, trīs!

Un, līdzko viņš bija to izteicis, tā septiņas ūdens strūklas drāzās taisni iekšā septiņās pūķa rīklēs, no kurām sitās ārā liesmas kā no autogēnā metināšanas aparāta. Ššš — kas tā bija par šņākoņu! Pūķis rīstījās un spļaudījās, kāsēja, šķau­dīja, šņaukājās, sprausloja, sēca un krāca, klabināja zobus, brēca pēc mammas un dauzījās ar asti, bet ugunsdzēsēji tur­pināja savu darbu, kamēr liesmu un uguns vietā no septi­ņām pūķa galvām sāka lauzties ārā tvaiki kā no lokomotīves, tā ka pat soļa atstatumā neko vairs nevarēja saskatīt. Bei­dzot tvaiki izklīda, ugunsdzēsēji pārtrauca darbu, sariti­nāja šļūtenes un taurēdami brauca mājup, bet pūķis, galīgi nošļucis un nolaidies, tikai krekšķēja, spļaudījās, berzēja ūdeni ārā no acīm un murkšķēja:

— Nu, pagaidiet, nelieši, gan jūs vēl dabūsiet trūkties!

Bet kolēģis Lauvasdūša uzsauca:

— Uzmanību, zēni: viens, divi, trīs!

Un, līdzko viņš šos vārdus izteica, tā mēs metāmies ar zo­beniem pūķim virsū, un visas septiņas galvas bija nost kā nopļautas, no septiņām rīklēm plūda ūdens kā no atrautām slūžām, jo pūķis bija daudz sarijies.

— Nāciet ārā, — kolēģis Lauvasdūša uzrunāja Murciāni­jas princesi, — tikai uzmanieties, ka nesaslapināt kājas.

— Es tev pateicos, cēlais varoni, ka tu mani atbrīvoji no pūķa varas, — princese sacīja. — Es ar biedrenēm rotaļājos Murciānijas pils parkā, mēs spēlējām volejbolu, basketbolu, pēdējo pāri un paslēpes, kad atlidoja šis vecais, resnais pū­ķis un atnesa mani uz šejieni, ne reizi neapstājies ceļā.

— Kads bija jusu lidojuma maršruts, jaunkundz? — ap­vaicājās kolēģis Lauvasdūša.

— Alžīrija, Malta, Konstantinopole, Belgrada, Vīne, Znoimo, Ceslava, Tabors, Zabehlice, Strašnice — trīsdesmit divās stundās septiņpadsmit minūtēs un piecās sekundēs bez apstāšanās, neto, — Murciānijas princese atbildēja.

— Tad šis pūķis uzstādījis ātruma rekordu lidojumā ar pasažieri, — sacīja pārsteigtais Lauvasdūša. •— Apsveicu jūs, jaunkundz. Bet nu man jātelegrafē jūsu tēvam, lai atsūta kādu pēc jums.