KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

•— Biļetes derīgas tikai trīs dienas, bet šī, kā redzu, ir jau gadu un vienu dienu veca. Tā vairs neder, mans dārgais.

— Kociņ nolokāms, — svešais sirdījās, — tas man nemaz nebija ienācis prātā. Nu man jāpērk jauna biļete, un man nav ne sarkana hellera pie dvēseles. — Viņš pakasīja aiz auss. — Bet pag, kad es metos pakaļ cepurei, tad iedevu kādam vīram paturēt savu somu ar naudu.

— Cik naudas tur bija? — tiesnesis aši prasīja.

— Ja nemaldos, — svešais atbildēja, — tad tur bija viens miljons trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divi helleri un vel zobu suka.

— Saskan uz mata, — tiesnesis svinīgi noteica. — Soma ar visu naudu un zobu suku ir mūsu rīcībā. Un tur stāv tas vīrs, kam jūs somu iedevāt; viņš saucas Františeks Karalis. Mēs viņu gadu un vienu dienu noturējām aiz restēm, un nu­pat abi ar vecāko policistu Bļauri piespriedām viņam nāves sodu par to, ka viņš ļaunos nolūkos nolaupījis jums dzīvību un naudu.

— Pasaulīt, tad jūs to nabaga dvēseli bijāt iespundē­juši? — iesaucās svešais. — Nu, tad viņš vismaz nebūs pa­spējis iztērēt visu naudu, kas atradās somā.

Tad tiesnesis piecēlās kājās un svinīgi pasludināja:

— Tagad es beidzot redzu, ka Františeks Karalis nav za­dzis, palaidis nagus, nospēris, nocēlis, ievilcis vai nočiepis somu un nav piesavinājies no viņam uzticētās naudas ne hel­leri, feniņu, vērdiņu, pimberi vai grasi, kaut arī viņam, kā tas vēlāk noskaidrojies, nav bijis naudas ne maizei, ne kara­šai, ne veģim, ne kliņģerim, ne arī citādiem pārtikas un uz­tura produktiem un maiznieku izstrādājumiem, latīniski sauktiem cerealia. Tāpat es ar šo daru zināmu, ka minētais Františeks Karalis nav vainojams ne cilvēka nogalēšanā, ne slepkavībā, latīniski sauktā homicidium, ne arī līķa noslēp­šanā, laupīšanā, vardarbībā, zādzībā un citādās ļaundarībās, jo dienu un nakti stāvējis uz vienas vietas, lai varētu godīgi un nesamazinātos apmēros nodot atpakaļ viņam uzticēto mil­jonu trīssimt sešdesmit septiņus tūkstošus astoņi simti piec­padsmit kronas, deviņdesmit divus hellerus un zobu suku. Tāpēc es pasludinu, ka Františeks Karalis ir brīvs no jeb­kuriem apvainojumiem, āmen. Kad tevi vilki, tā gan bija gara runa, vai ne?

— Nu ka bija, — svešais piekrita. — Tagad jūs varbūt ļausiet arī šim godīgajam klaidonim pateikt kādu vārdu.

— Kas man ko teikt, — Františeks Karalis kautri atsau­cās. — Cik ilgi dzīvoju šai pasaulē, tik neesmu nevienam pat sapuvušu ābolu ievilcis. Tāda nu man ir tā daba.

— Zināt ko, — sacīja svešais, — tad starp klaidoņiem un citiem cilvēkiem jūs esat īsta baltā vārna.

— Gluži manas domas, — pievienojās vecākais policists Bļauris, kurš, kā jūs jau būsiet ievērojuši, visu laiku nebija ne muti atvēris.

Tā nu Františeku Karali atkal palaida brīvībā, un svešais, atalgojot viņa godīgumu, iedeva viņam tik daudz naudas, ka pietiktu, ko nopirkt veselu māju, galdu šai mājā, bļodu uz galda un karstu putraimu desu bļodā. Bet, tā kā Františekam Karalim bija cauras kabatas, tad viņš naudu pazaudēja un palika atkal tukšā. Viņš gāja, kur deguns rādīja, un pūta bada stabulē, bet baltā vārna negāja viņam ārā no prāta.

Nakti viņš ielavījās sargbūdā un gulēja cietā miegā kā bluķis; kad viņš otrā rītā pabāza galvu ārā, saule spīdēja, visa pasaule laistījās svaigā rasā un uz žoga būdas priekšā sēdēja balta vārna. Františeks ne­kad nebija tādu putnu re­dzējis un brīnījās, acis bo­līdams. Vārna bija balta kā nule uzkritis sniegs, acis sarkanas kā rubīni, kājas sārtas kā rozes; viņa līdzināja ar knābi spārnu spalvas. Ieraudzījusi Fran-

tišeku, vārna savēcināja spārnus, it kā gribētu laisties pro­jām, taču palika sēžam, tikai neuzticīgi raudzījās ar rubīn- sarkano aci uz Karaļa pinkaino galvu.

— Ei, — viņa uzsauca, — vai tu tikai nedomā mest man ar akmeni?

— Nē, — Karalis atbildēja, pārsteigts, ka vārna runā.

— Kā tas iespējams, ka tu proti runāt?

— Kas tur par brīnumu! — vārna atteica. — Mēs, baltās vārnas, visas protam runāt. Parastā pelēkā vārna var tikai ķērkt, bet es varu izrunāt visu, ko vien gribi.

— Ej nu, ej, — klaidonis neticēja. — Nu, tad pasaki: krams.

— Krrams, — vārna noteica.

— Pasaki vēl: krupis.

— Krrupis, — vārna atkārtoja. — Tu redzi, ka man ne­kas nav par grūtu. Mēs, baltās vārnas, esam izcili putni. Pa­rastā vārna prot skaitīt līdz pieci, bet mēs — līdz septiņi. Paklausies: viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi. Ciktāl tu proti skaitīt?

— Vismaz līdz desmit, — Františeks atbildēja.

— Ko tu saki! Nu, tad skaiti!

— Nu, piemēram: deviņi amati, desmitais bads.

— Paskat tik, — vārna nopriecājās, — tu esi mācīts putns. Mēs, baltās vārnas, arī esam pārākas par citiem putniem. Vai tu esi redzējis, ka cilvēki baznīcās zīmē uz sienām lielus putnus ar baltiem zosu spārniem un cilvēku knābjiem?

— Ahā, tu domā eņģeļus, — Karalis sacīja.

— Nūjā, — vārna atbildēja, — tie visi Ir baltās vārnas. Reti kāds tos redzējis, jo mūsu ir bezgala maz.

— Patiesību sakot, arī es esmu balta vārna, — klaidonis ieteicās.

— Nu, nu, — baltā vārna šaubīdamās grozīja galvu.

— Tu nemaz neesi tik balts. Kas tev teica, ka tu esi baltā vārna?

— Vakar man to sacīja tiesnesis Kramagalva, kāds svešs vīrs un vecākais policists Bļauris.

— Vai tu re, — brīnījās vārna. — Un kas tev vārdā?

— Mani sauc par Františeku Karali, — klaidonis nokau­nējies atzinās.

— Karalis? Tu teici — karalis? — sauca vārna. — Nu tu gan melo, ka ausis vien kust! Neviens karalis nestaigā ap­kārt tik noplīsis.

— Diemžēl tāds nu es esmu.

— Un kurā zemē tu esi karalis?

— Visās. Te es esmu Karalis, Skalicē esmu Karalis, un kad nonāku Trutnovā .. .

— Bet Anglijā?

— Arī Anglijā es esmu Karalis.

— Nu, bet Francijā gan ne.

— Francijā tāpat. Es visur esmu Františeks Karalis.

— Tas nevar būt. Saki: lai es par stenderi palieku!

— Lai es par stenderi palieku! — Františeks zvērēja.

— Saki: lai es zemē iegrimstu! — nemitējās baltā vārna.

— Lai es zemē iegrimstu, — Františeks atkārtoja. — Lai man mēle vairs neklausa, ja tas nav taisnība, ko es teicu.

— Pietiek, — vārna pārtrauca. — Un vai starp baltajām vārnām tu arī būtu karalis?

— Arī starp baltajām vārnām es būtu Františeks Karalis.

•— Zini ko, — vārna sacīja. — Mums šodien Vārnu kalnā ir parlamenta sēde, kurā jāizvēlē visu vārnu karalis. Parasti to izraugās no baltajām vārnām. Un, tā kā tu esi baltā vārna un turklāt īsts karalis, tad iespējams, ka mēs ievēlējam tevi. Gaidi mani te līdz pusdienai, es atlidošu un pateikšu, ko esam ievēlējušas.

— Labi, es gaidīšu, — Františeks Karalis nosolījās. Baltā vārna izpleta spoži mirdzošos spārnus un aizlidoja.

Františeks Karalis gaidīja un sildījās saulītē. Bet jūs zināt, bērni, ka vēlēšanu laikā mēdz daudz runāt, un tā notika arī

ar vēlētājām Vārnu kalnā, kuras nekādi nevarēja vienoties, kamēr Sihrovas fabrikas svilpe nosvilpa pusdienu. Tad tikai vārnas stājās pie karaļa vēlēšanas un patiešām ievēlēja šai amatā Františeku Karali.

Tikmēr Františekam bija apnicis gaidīt, turklāt viņam gribējās ēst, un tā viņš piecēlās un devās uz Hronovu pie mana vectēva dzirnavnieka, kur viņam pasniedza pusdienās svaigu, smaržojošu maizes riku.