KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

vienkāršs podiņš, kur ieslēgt cilvēka dvēseli, maksā trīs kronas, un tas pats ir brāķis! Nudien, jāmet amats pie malas un jāpārslēdzas uz ko citu! Un tad viņi pārrunā, ka Jaro- meržas ūdensvīrs — nu, tas rudais… ak tā, Burzgulis! — jau bankrotējis un sāk tirgoties ar minerālūdeni, klibais Stepiņš kļuvis par instalatoru un labo ūdensvadus, tāpat daudzi citi mainījuši profesiju.

Saprotiet, bērni, ūdensvīrs var ķerties tikai pie tāda darba, kam sakars ar ūdeni. Viņš var tirgoties ar gāzētu vai augļu ūdeni, izsniegt sērūdens vannas, būt pirtnieks, dzirnavnieks, ūdenslīdējs, apūdeņotājs, ūdens āderu meklētājs, var likt frizētavā ilgviļņus, pārdot aptiekā etiķskābo mālūdeni vai aqua destillata. Ja jūs dzirdat runātāju, kas «lej ūdeni», vai lasāt romānu ar lieliem «ūdensgabaliem», tad zināt, ka ūdens­vīri iemanījušies arī šinīs profesijās. Lai ko viņi darītu, ūde­nim tur vajag būt klāt. Kā redzat, profesiju viņiem netrūkst, tāpēc ar katru gadu viņu kļūst aizvien mazāk, un, kad gads­kārtējās sanāksmēs viņi pārskaita savu baru, tad dzirda­mas bēdīgas valodas:

— Puikas, mūsējo atkal par pieciem mazāk! Tā mūsu pro­fesija izputēs, ka nebūs ko redzēt!

— Nūjā, — atsaucās vecais Buncis, Trutnovas ūdens­vīrs, — tagad jau nav vairs tas, kas bija. Kad tā padomā vien, — tūkstošiem gadu jau pagājuši no tiem laikiem, kad visa Čehija atradās zem ūdens, un cilvēks, pareizāk sakot, ūdensvīrs, jo cilvēku toreiz vēl nebija… Jā, tie bija labi laiki. Sasodīts, kur es aizķēros?

— Ka visa Čehija bija zem ūdens, — viņam palīdzēja at­minēties Skalices ūdensvīrs Dupuris.

— Ahā, — Buncis attapās. — Jā, kā jau teicu, visa Čehija bija zem ūdens, Zaltmanis, Sarkanie kalni, Vārnu kalni un visi pārējie tāpat, un mūsējie, kājas no ūdens neizcēluši, varēja noiet pa ūdens apakšu kaut vai no Brno līdz Prāgai.

Pat virs Snežkas kalna ūdens bija kādu olekti augstu. Ja, mīlīši, tie bija zelta laiki!

— Tiesa, — piekrita Ratiboržas ūdensvīrs Mulda, — toreiz mēs, ūdensvīri, nebijām tādi vientuļnieki kā tagad. Mums bija zemūdens pilsētas no ūdens ķieģeļiem, ar izgriezumiem rotātas cieta ūdens mēbeles, gultas bija no mīksta lietus ūdens, visu apsildīja ar siltu ūdeni, un nebija ne dibena, ne krastu, ne līmeņa virsas — tikai ūdens un mēs.

— Jā, jā, — sacīja ūdensvīrs Ruņģis, saukts arī Maurotājs no Varžukurkstu purviem, — un kas toreiz bija par ūdeni! To varēja griezt kā sviestu, veidot no tā bumbas, vērpt pave­dienus un vīt virves. Tas bija kā tērauds, kā lini, kā stikls, kā dūnas, biezs kā krējums, izturīgs kā ozolkoks un silts kā kažoks. Viss tolaik bija no ūdens. Pasaulīt, kur tagad tādu ūdeni raus! — Un vecais Ruņģis nospļāvās tik spēcīgi, ka spļāviena vietā tūliņ izveidojās dziļš atvars.

— Jā, tā tas bija, — domīgi sacīja Buncis. — Jauks ūdens, nav vārdam vietas, tikai tolaik tas bija — nu, kā lai saka — mēms.

— Kā tā? — nobrīnījās Du- puris, kurš vēl nebija tik vecs kā pārējie.

— Nu, mēms, kad tev saka, — skaidroja Ruņģis Maurotājs. — Tam nebija balss. Tas neva­rēja runāt. Tas bija vienmēr tik kluss un mēms kā tagad, kad viss aizsalst un uzkrīt sniegs. Vai kad iestājas pusnakts stun­da un it nekas nekustas. Tad ir tāds mēmums, tāds nāves klu­sums, ka šermuļi skrien pār kau­liem. Ja izbāž galvu no ūdens

un klausās, tad sirds sažņaudzas no šī baismīgā klusuma. Tā bija tolaik, kad ūdens bija mēms.

— Un kāpēc nu tas nav vairs mēms? — jautāja Dupuris, kuram bija tikai septiņi tūkstoši gadu aiz muguras.

— Tas notika tā, — Ruņģis sāka stāstīt. — Man to pavēs­tīja mans vectēva tēvs un aizrādīja, ka tas atgadījies pirms dažiem miljoniem gadu. Toreiz dzīvojis kāds ūdensvīrs… nu, kā taču viņu sauca? Ģilis, ne Ģilis… Pupuris arī ne. Rempis? Nē, Rempis tas nebija un Žeiksts arī ne. Sasodīta būšana, kā taču viņu sauca?!

— Arions, — Buncis sacīja.

— Arions, jā, — Ruņģis apstiprināja. — Man šis vārds bija taisni uz mēles. Viņu sauca Arions. Un šim Arionam bijušas piešķirtas tādas īpatnējas dāvanas, tādas spējas, nu, talants, citiem vārdiem sakot. Saprotat? Viņš mācējis tik skaisti runāt un dziedāt, ka klausoties sirds gavilējusi aiz priekiem vai raudājusi aiz bēdām, — tāds muzikants viņš bijis.

— Dziedātājs, — pārlaboja Mulda.

— Muzikants vai dziedātājs, viens pīpis, — atteica Ruņ­ģis, — bet savu amatu viņš pratis teicami. Vectēva tēvs stāstīja, ka visi brēkuši kā izkulti, kad viņš dziedājis. Viņam, tam Arionam, bijušas kādas lielas bēdas uz sirds. Neviens nav zinājis, kas. Neviens nav zinājis, kas viņam atgadījies, taču jādomā, bēdas bijušas lielas, ja viņš dziedājis tik jauki un sērīgi. Un, kad viņš zem ūdens dziedājis un gaudies, ik lāsīte drebējusi kā asara, un, kad viņa dziesma spiedusies cauri ūdenim, tad katrai lāsītei kaut kas pieķēries. Pat sīkā­kajam pilienam kaut kas palicis no viņa balss. Un tāpēc ūdens nav vairs mēms. Tāpēc tas skan, zvana, dzied, čukst, šļupst, urdz un guldz, murd un grand, šalc un rēc, pārmet un sūdzas, vaid un kauc, raud un dārd, nopūšas, gaužas un smejas; te šķind kā sudraba kokle, te trinkšķ kā balalaika, te grauj kā ērģeles, te taurē kā mežrags, te runā kā cilvēks

priekos un sāpēs. Kopš tā laika tas runā visās pasaules valo­dās un stāsta par lietām, ko neviens nesaprot, tik brīnumai­nas un skaistas tās ir. Un vismazāk viņa stāstus saprot cil­vēki. Bet, pirms Arions iemācīja ūdeni runāt, tas bija tikpat mēms kā debesis.

— Bet tas nebija Arions, kas nonesa debesis ūdenī, — sacīja vecais Buncis. — Tas notika krietni vēlāk, mana tēva laikā, lai viņam viegla dusa, un to izdarīja ūdensvīrs Kvak- vakoakss un turklāt aiz iemīlēšanās.

— Kā tas notika? — vaicāja ūdensvīrs Dupuris.

— Tas notika tā. Kvakvakoakss bija iemīlējies. Kvakva- koakss bija ieraudzījis princesi Kuakuakunku un iemīlējies. Kuakuakunka bija skaista. Iedomājieties vien: zeltaina var­des ādiņa, sārtas plezniņas, vardes mutīte no vienas auss līdz otrai, un pati tik jauki auksta un slapja. Izcila skaistule! Tagad tādu vairs nav.

— Un kas ar viņiem notika? — Dupuris saspringti jau­tāja.

— Jā, kas tur varēja notikt? Kua­kuakunka bija skaista un lepna. Viņa tikai piepūtās un sacīja: «Kvāk!» Kvakvakoakss zaudēja vai prātu aiz iemīlēšanās.

— Ja tu ņemsi mani par vīru, — viņš sacīja, — es tev dāvināšu visu, ko vien tu vēlies.

— Nu, tad nones man ūdenī de­besu zilumu, kvāk! — viņa atbildēja.

— Un ko tad darīja Kvakvako­akss? — Dupuris jautāja.

— Jā, ko lai viņš būtu darījis? Viņš sēdēja zem ūdens un gaudās: «Kvakvakva kvā, kvakvakva, kvā!» Un tad viņš gribēja darīt sev galu.

Viņš izlēca no ūdens gaisā, lai kristu lejup un noslīcinātos. Neviens pirms viņa nebija izlēcis no ūdens gaisā. Kvakvako­akss bija pirmais.

— Un ko viņš darīja gaisā?

— Neko. Viņš paskatījās uz augšu, un virs viņa bija zilā debess. Viņš paskatījās uz leju, un zem viņa arī bija zila debess. Kvakvakoakss bija pārsteigts. Toreiz vēl neviens ne­zināja, ka debess atspoguļojas ūdenī. Kad Kvakvakoakss ieraudzīja, ka arī ūdenī ir zila debess, tad izbrīnā iesaucās: «Kvāk!» — un atkrita atpakaļ dzelmē. Un tad viņš paņēma Kuakuakunku uz muguras un vēlreiz izlēca no ūdens gaisā. Kuakuakunka ieraudzīja zilās debesis ūdenī un priekā izsau­cās: «Kvā!» Jo Kvakvakoakss bija atnesis viņai debesu zi­lumu.