KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Un kas notika tālāk?

— Nekas. Viņi dzīvoja laimīgi un laida pasaulē daudz mazu vardulēnu. Bet kopš tā laika ūdensvīri šad un tad uz­peld ūdens virsū, lai paši savām acīm redzētu, ka debess ir arī tur, kur viņu mājas vieta. Un, ja kāds pamet savu. dzim­teni un atskatās, kā to darīja Kvakvakoakss, tad viņš redz, ka īstā debess ir tur, dzimtajās mājās. Saproti, patiesi zilā un skaistā debess.

— Un kas to pierādīja?

— Kvakvakoakss!

— Lai dzīvo Kvakvakoakss!

— Un Kuakuakunka!

Tieši tobrīd gāja garām kāds vīrs un nodomāja: «Ko tās vardes šovakar tik traki kurkst!» Un viņš paķēra akmeni un iesvieda dūksnājā. Pliukš! — ūdens uzšļakstījās augsti jo augsti, un tad viss apklusa. Visi ūdensvīri bija ieniruši dziļumā un tikai nākamgad noturēs atkal savu konferenci.

Reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs, kurš īstā vārdā saucās Františeks Karalis, bet tā viņu sauca gan tikai tad, kad viņu notvēra kāds policists un par klaidonību aizveda uz policijas iecirkni, kur viņu ierakstīja biezā grāmatā, lika nakti pārgu­lēt uz cietas lāviņas un no rīta uzbrēca, lai taisoties, ka pazūd. Tātad policijai viņš bija Františeks Karalis, kamēr pārējie sauca viņu kā nu kuro reizi: šis blandonis, staigulis, klende­ris, vazaņķis; tas sliņķis, slaists, slīmests, dienaszaglis, gumi­jas stiepējs, gurķis, dīkdienis; tāds plukata, badmira, plikat- nieks, ubags, diedelis; šitāds tips, subjekts, salašņa, blēža gabals un vēl daudzos citos vārdos; ja par katru vārdu viņam būtu maksājuši kronu, viņš būtu iedzīvojies dzeltenās kurpēs ar smailiem purniem un varbūt pat iegādājies zaļu platmali, bet pagaidām viņš nebija sev neko nopircis un pārtika no tā, ko cilvēki viņam atmeta.

Tā nu jūs redzat, ka minētajam Františekam Karalim ne­bija nekāda labā slava, un viņš jau arī īstenībā bija tikai klaidonis, kas zog dievam dienas un neko citu nemāk kā vien pūst bada stabulē. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Kad no rīta mute tukša, pusdienā nav ko likt uz zoba un vakarā ēšanas vietā jākar zobi vadzī, tad vēders aiz bada tā gaudo, ka tie­šām liekas: tanī kāds pūš stabuli. Františeks Karalis tā prata pūst bada stabulē, ka būtu varējis pat koncertus dot. Citādi viņš bija lāga vīrs, pareizāk sakot, kaulu kambaris, jo kur tāds tukšinieks lai pie miesas tiek! Ja viņam atmeta kumosu maizes, viņš to apēda; apsaukāja viņu ļaunā vārdā — norija arī to; tik ļoti izsalcis viņš bija! Un, kad viņš nesaņēma neko, tad nogulās aiz kāda žoga, apsedzās ar tumsu un palūdza zvaigznēm, lai tās uzmana viņa cepuri, ka to kāds nenozog, kamēr viņš guļ.

Tādam klaidonim ir sava pieredze: viņš zina, kur dabūs kādu kumosu, viņš zina, kur ubagus izlamā vai kur ir nikni suņi, kas krīt uz klaidoņiem trakāk nekā policisti. Bet jūs varat man ticēt, ka reiz bija kāds suns — kā tak viņu sauca? — ak jā, Peksis, nu jau viņa kauliņi labu laiku kopš atdusas. Tad re, šis pats Peksis bija Hižu pils suns, un viņam bija pavisam ērmīgs paradums. Ik reizi, kad viņš pamanīja tuvojamies kādu klaidoni, tad smilkstēja aiz priekiem, lēkāja ap viņu un vadīja taisnā ceļā uz pils virtuvi, bet, līdzko ierau­dzīja kādu lielmani, teiksim, baronu, grāfu, firstu vai pašu Prāgas virsbīskapu, tā rēja nācēju kā apsēsts un gribēja sa­plēst vai gabalos, — labi, ka pavārs tad pasteidzās ieslēgt Peksi zirgu stallī. Kā redzat, arī suņi atšķiras cits no cita, ko tad brīnīties par cilvēkiem!

Un, ja nu mēs runājam par suņiem, tad vai jūs zināt, bērni, kāpēc suns luncina asti? Tas noticis tā: kad pasaule bijusi uzradīta, dievs gājis pastaigāties un apvaicājies katrai radī­bai, vai tā apmierināta ar dzīvi un vai tai kā netrūkst. Tā viņš nonācis līdz pirmajam sunim pasaulē un apvaicājies, vai šim neesot kādas sūdzības. Suns gribējis papurināt galvu, sak, paldies, visa kā diezgan, bet tobrīd apostījis kaut ko intere­santu, laikam pirmo kaulu, un aiz pārpratuma pavēcinājis tikai asti. No tās reizes suns vienmēr vēcina asti, kamēr pā­rējie dzīvnieki, teiksim, zirgs vai govs, māk purināt galvu. Tikai cūka nemāk ne purināt galvu, ne pamāt ar asti, jo viņa tobrīd rakņājusies ar snuķi pa ozola zīlēm un tikai nepacie­tīgi paraustījusi astes galu, it kā teikdama: «Atvainojiet, man pašreiz nav laika.» Un tāpēc ari tagad cūka vienmēr rausta

asti, kamēr dzīva, bet pēc nāves viņas asti ēd ar mārrutkiem un etiķi, lai viņai tā sūrstētu arī pēc nāves. Tā tas iegājies kopš pasaules radīšanas.

Nūjā, bet es taču gribēju stāstīt par Františeku Karali. Šis klaidonis apstaigāja visu pasauli: viņš bija gan Trutnovā, gan Kralovahradecā un Skalicē, gan Vodolovā, Maršovā un citās tālās malās. Reiz viņš piemetās pie mana vectēva Zernovā, bet, redziet, klaidonis ir un paliek klaidonis: drīz vien viņš pa­ņēma savu pauniņu un gāja tālāk uz Starkoču vai uz kādu citu pasaules daļu, un labu laiku no viņa nebija nekas ne re­dzams, ne dzirdams; tāds nemiera gars viņš bija.

Kā jau sacīju, cilvēki dēvēja viņu par apkārtstaiguli, slin­kuma lāpītāju un tamlīdzīgi, bet dažreiz viņi saukāja Franti­šeku arī par garnadzi, zagli un laupītāju, taču tā bija liela pārestība. Františeks Karalis visā savā mūžā nebija neko no­zadzis, ievilcis vai nočiepis. Nudien, pat ne tik daudz, cik melns aiz naga! Un tāpēc, ka viņš bija tik krietns, viņš pieredzēja lielu godu, un par to es gribu jums pastāstīt.

Reiz šis klaidonis Fran­tišeks Karalis stāvēja krustcelēs un prātoja, vai iet un palūgt Vašekam ka­rašu vai vecajam Pouzam kliņģeri. Te viņam gāja ga­rām kāds smalks kungs, pēc izskata ārzemju tūrists, ar ādas somiņu rokā. Pēk­šņi saceļas viesulis, norauj šim cepuri no galvas un trenc pa ceļu projām.

— Paturiet, puis, manu somu! — svešais uzsauc Františekam un iespiež viņam to rokā, un Františeks nepagūst ne muti atplest, kad vīrs jau gabalā.

Tā nu Františeks Karalis stāvēja ar somu rokā un gaidīja svešo vīru. Gaidīja pusstundu, gaidīja veselu stundu, bet ne tuvu, ne tālu nekas nebija redzams. Viņš neuzdrošinājās at­iet pat dažus soļus sānis, lai palūgtu karašu, jo tikmēr svešais varēja atgriezties un meklēt savu somu. Tā viņš gaidīja divas stundas, trīs stundas un aiz gara laika pūta vien savā bada stabulē. Iestājās nakts, bet svešais kā nenāca, tā nenāca. Pie debesīm mirdzēja zvaigznes, viss miestiņš gulēja, saritinājies kā runcis uz mūrīša, taisni brīnums, ka tas nemurrāja, tik omulīgi tam bija pēļos, bet nabaga Františeks stāvēja uz vie­tas kā stabs, trīcēja aiz aukstuma, lūkojās zvaigznēs un gai­dīja svešo vīru.

Nosita taisni pusnakti, kad aiz viņa muguras atskanēja briesmīga balss:

— Ko jūs te darāt?

— Gaidu kādu svešinieku, — Františeks atbildēja.

— Un kas jums rokā? — turpināja briesmīgā balss.

— Svešinieka soma, — paskaidroja Františeks, — tā man jātur, kamēr viņš atgriezīsies.

— Un kur ir šis svešinieks? — briesmīgā balss jautāja trešo reizi.

— Viņš aizskrēja pakaļ savai cepurei, — Karalis atbildēja.

— Oho! — briesmīgā balss noteica. — Tas ir aizdomīgi. Nāciet man līdzi.

— To es nevaru darīt, — klaidonis iebilda. — Man jā­gaida šeit.

— Likuma vārdā es jūs apcietinu, — nodārdināja briesmīgā balss, un Františeks Karalis noprata, ka viņa priekšā atrodas pats vecākais policists Bļauris un ka viņam jāklausa. Franti­šeks pakasīja pakausi, nopūtās un sekoja policistam uz iecir­kni. Tur viņu ierakstīja biezā grāmatā un iebāza aiz restēm, bet somu nolika aiz atslēgas, kamēr no rīta ieradīsies ties­nesis.